Zinātne, prasīgums un uzticēšanās studentiem. RSU Gada docētāja Artura Baloža pieredzes stāsts

Foto no Artura Baloža privātā arhīva

Radiologs un docētājs Arturs Balodis savu profesionālo ceļu raksturo kā pakāpenisku un ļoti mērķtiecīgu. Tajā ir savijušās dzimtas tradīcijas, akadēmiskais darbs un zinātne. Sarunā docents atzīst, ka interese par medicīnu bijusi jau kopš agras bērnības, un šī izvēle nekad nav šķitusi nejauša.

Saņemot RSU Gada docetāja balvu

Jūs esat saņēmis RSU Gada balvu nominācijā Gada docētājs. Pirms nonākam līdz šim nozīmīgajam notikumam, gribētos atskatīties uz pašu sākumu. Kā aizsākās jūsu ceļš izglītībā un zinātnē?

Manas skolas gaitas sākās Latgalē, Dravnieku pamatskolā, kura diemžēl vairs nepastāv nepietiekama skolēnu skaita dēļ. Tā bija laba lauku skola, kurā es pirmo reizi pamanīju savas spējas eksaktajos priekšmetos. Tās man palīdzēja iestāties Preiļu Valsts ģimnāzijas dabas zinību klasē. Mācības bija intensīvas, programmā bija iekļauta arī programmēšana, un skolotāji augstu vērtēja gan disciplīnu, gan iniciatīvu.

Ģimnāzijā es pirmo reizi pievērsos pētnieciskajam darbam, īpaši bioloģijā, un apguvu darbu ar mikroskopu.

Vai izvēle studēt tieši medicīnu bija rūpīgi pārdomāts un mērķtiecīgs lēmums?

Jā, šaubu par medicīnu man praktiski nebija. Es nāku no senas Baložu dzimtas Latgalē, kurā vienmēr ir bijuši ārsti.

Dzimtā ir stāstīts, ka pēc mēra 18. gadsimtā plašā apkaimē izdzīvoja tikai dažas dzimtas, un viena no tām bija Baložu dzimta. Medicīna kā profesija mūsu ģimenē vienmēr ir bijusi aktuāla. Dzimtā ir vairāki ārsti, piemēram, bijušais Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kardiologs Antons Skutelis. Atceros, kā bērnībā viņš mani mudināja studēt medicīnu. Antons bieži brauca pie mums ciemos, un mēs ar brāļiem viņu saucām par docentu. Tas man palika ļoti spilgtā atmiņā kā kaut kas īpašs un prestižs, un jau toreiz radās sapnis pašam kādreiz kļūt par docentu. Var teikt, ka šis bērnības sapnis ir piepildījies.

Studiju laikā jūs ieinteresējāties par radioloģiju. Kā notika šī izvēle?

Izšķirošs bija piektais studiju gads, kad man bija lieliska docētāja – asociētā profesore Evija Miglāne. Tieši viņa mani ļoti ieinteresēja neiroloģijā un tās saistībā ar radioloģiju. Tajā laikā pasaulē ļoti aktīvi pētīja akūta išēmiska insulta ārstēšanu, īpaši iespējas veikt agrīnu diagnostiku un mehānisku trombektomiju.

Šīs metodes efektivitāte mani patiesi fascinēja, jo pacients, kurš pirms tās izmantošanas bija ar izteiktiem kustību traucējumiem un nespēja runāt, pēc veiksmīgas trombektomijas varēja dažu minūšu laikā atgūt kustības un runas spēju.

Profesore Miglāne iepazīstināja mani ar asociēto profesoru, radiologu Kārli Kupču no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, un jau piektajā kursā es iesaistījos pētījumā par akūta išēmiska insulta aktīvu ārstēšanu.

Ar šo darbu es piedalījos RSU studentu zinātniskajā konferencē, iegūstot pirmo vietu, un tajā brīdī vairs nebija šaubu, ka gribu studēt radioloģiju.

Šis pētījumu virziens vēlāk pārauga doktora disertācijā. Kā jūs raksturotu šo posmu?

Doktora disertācijas ceļš nav viegls, un statistika to apliecina, jo ne visi doktoranti nonāk līdz disertācijas aizstāvēšanai. Man paveicās ar izciliem vadītājiem, mentoriem, tostarp profesoriem Maiju Radziņu, Kārli Kupču un Eviju Miglāni. Mana disertācija bija veltīta cerebrāla infarkta agrīnas attēldiagnostikas un reperfūzijas taktikas saistībai ar radioloģisko un klīnisko iznākumu. Uzsākot pētījumu, mehāniska trombektomija akūta išēmiska insulta pacientiem nebija iekļauta vadlīnijās kā ārstēšanas metode, jo trūka apstiprinošu pētījumu. Manā pētījumā tika identificēti radioloģiskie atlases kritēriji, lai varētu sasniegt labāku klīnisko rezultātu lielākam pacientu skaitam. Pašlaik gan šie un citi kritēriji, gan šī metode ir iekļauta vadlīnijās un tiek uzskatīta par standarta ārstēšanas veidu.

Paralēli studijām jūs ļoti agri sākāt pedagoģisko darbu. Kā tas notika?

Jau studiju laikā es sāku strādāt Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā par medicīnisko simulāciju speciālistu, un jāteic, ka biju pirmais šāda profila darbinieks mūsu universitātē.

Es mācīju  studentus un strādāju ar docētājiem, palīdzot veidot simulācijas scenārijus. Īpaši nozīmīgs man bija ultrasonogrāfijas simulators, kas bija balstīts uz reālu pacientu izmeklējumiem. Rezidentūrā sāku mācīt ultrasonogrāfiju. Vēlāk kopā ar kolēģiem tika izveidots B studiju izvēles kurss ultrasonogrāfijā, kas guva lielu studentu atsaucību.

Jūs bieži pieminat darbu ar studentiem. Kas jums tajā ir vissvarīgākais?

Darbs ar studentiem palīdz saglabāt profesionālo asumu un liek nepārtraukti atjaunot zināšanas.

Studenti ir ļoti tehnoloģiski prasmīgi, un bieži vien arī docētājs no viņiem var daudz mācīties.

Es aktīvi iesaistos gan latviešu, gan ārvalstu studentu pulciņos radioloģijā, palīdzu sagatavot klīniskos gadījumus, zinātniskos darbus un publikācijas. Man ir svarīgi dot studentiem “ceļa karti”, lai viņi saprastu, kā soli pa solim virzīties pētniecībā. Esmu prasīgs pasniedzējs, bet uzskatu, ka tieši prasīgums palīdz sasniegt labus rezultātus.

Jūs aktīvi darbojaties arī starptautiskajā zinātnē. Kāda nozīme tam ir jūsu profesionālajā izaugsmē?

Jā, bez tā nekur tālu netiksi, piemēram, esmu recenzents vairākos zinātniskos žurnālos savā nozarē. Darbs kā zinātnisko rakstu recenzentam man dod iespēju būt lietas kursā, kurās nozarēs notiek visaktīvākā pētniecība.

Pagājušajā gadā biju uzaicināts piedalīties Amerikas Neiroradiologu asociācijas kongresā Filadelfijā, kur saņēmu atzinības sertifikātu kā viens no labākajiem 2024./2025. gadā recenzentiem šis asociācijas izdotajā zinātniskajā žurnālā American Journal of Neuroradiology. Šīs pieredzes rezultātā tapa kopīgs zinātnisks raksts ar profesoru Can Özütemiz no Minesotas Universitātes ASV. Lasot šos daudzos zinātniskos rakstus, var iemācīties dažādas pētījumu metodes, gūt jaunas idejas studentu, rezidentu, doktorantu pētījumiem Latvijā. Tostarp pēdējā gada laikā ar kolēģiem ir tapušas 35 publikācijas par dažādām tēmām neiroradioloģijā, no tām 13 raksti publicēti starptautiskos žurnālos.

Kādos pētījumos jūs pašlaik esat iesaistīts?

Esmu iesaistīts vairākos pētniecības projektos. Viens no tiem ir veltīts akūta išēmiska insulta ārstēšanas iznākuma prognozēšanai, izmantojot kvantitatīvus attēldiagnostikas kritērijus un mākslīgā intelekta analīzi mehāniskas trombektomijas gadījumā. Šī pētījuma mērķis ir uzlabot pacientu atlasi un ārstēšanas stratēģiju izvēli, tādējādi palielināt ārstēšanas efektivitāti un uzlabot vēlīno funkcionālo rezultātu.

Otrs pētniecības virziens ir saistīts ar meningiomu radioloģisko biomarķieru izpēti un to nozīmi audzēja bioloģijas un agresivitātes noteikšanā vēl pirms ķirurģiskas ārstēšanas. Šādi pētījumi palīdz precīzāk prognozēt slimības gaitu un individualizēt ārstēšanas pieeju.

Kā jūs atpūšaties ārpus darba?

Ceļošana man vienmēr ir bijis veids, kā atslēgties no darba, un tā bieži iet roku rokā ar makšķerēšanu.

Esmu makšķerējis Vidusjūrā, pie Azoru, Madeiras un Kanāriju salām, bet pirmajā vietā noteikti lieku Norvēģiju, īpaši Lofotu salas. Tur piedzīvots arī īsts piedzīvojums, kad zvejas laikā sabojājās laivas motors un bija nepieciešama palīdzība, lai atgrieztos krastā. Šādi brīži paliek atmiņā un palīdz saglabāt līdzsvaru starp intensīvo profesionālo dzīvi un atpūtu.

Ko jūs novēlētu jaunajiem docētājiem, kuri nesen sākuši šo misiju?

Jaunajiem docētājiem novēlu “degt par savu tēmu” un būt aktīviem.

Ir svarīgi būt prasīgiem gan pret sevi, gan pret studentiem.

Tas palīdz uzturēt zināšanas tonusā un saglabāt profesionālo azartu. Noteikti ieteiktu apsvērt doma par studijām doktorantūrā un veltīt zinātnei noteiktu laiku katru dienu. Tieši neliels un regulārs ieguldījums nodrošina ilgtspējīgu progresu, savukārt pārslodze un ilgstošas darba stundas var radīt pretēju efektu un palēnināt virzību uz priekšu.

Tāpat ir vērts izmantot iespējas recenzēt zinātniskos rakstus, iegūt starptautiskus diplomus un veidot profesionālus kontaktus, kā arī atrast savu vaļasprieku, kas palīdz saglabāt līdzsvaru un izvairīties no izdegšanas.