Vai sociālais darbs ir tev piemērota profesija? Vitas stāsts palīdzēs saprast un lauzīs stereotipus
Linda Rozenbaha (RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa)
Foto no RSU un Vitas Redenkas privātā arhīva
Šī intervija mainīja manu priekšstatu par sociālā darbinieka darbu – tajā, izrādās, ir vieta dažādiem radošiem risinājumiem, lai cilvēkam dotu iespējas uzlabot vai izmainīt savu dzīvi. Bet jārīkojas pašam, sociālais darbinieks var tikai “piemeklēt makšķeri” – mēs nevienu neglābjam, tā akcentus saliek Vita Redenka.
Viņai ir piecus gadus praktiskā pieredze sociālajā darbā ar klientiem (Vita Redenka bija Rīgas Sociālā dienesta sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem un pilngadīgām personām), bet šobrīd viņa izglīto jaunos sociālos darbiniekus un ir Rīgas Sociālā dienesta Personāla, dokumentu un kvalitātes vadības nodaļas Apmācību sektora vadītāja. Viņa absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) bakalaura un maģistra studiju programmas Sociālais darbs.
Pastāstiet, kādas ir studijas sociālajā darbā RSU!
Es studēt sāku apzinātā vecumā. Līdz tam es izbaudīju dzīvi, nebiju no “vieglajiem” bērniem un jauniešiem. Domāju, tieši dzīves pieredze novedusi mani līdz šīs profesijas un studiju izvēlei.
Priecājos, ka nonācu līdz lēmumam par studijām apzinātā vecumā. Man ļoti patīk studēt! Manuprāt, es esmu atradusi savu studiju pieeju un RSU ir mana universitāte. Es redzu savu ieguldījumu studijās un saņemu atdevi no mācībspēkiem.
Man ir ļoti interesanti, ka šeit var gūt dažādu pieredzi, ir docētāji no citām valstīm, piemēram, no Slovākijas, Spānijas.
Studijas man šķiet interesantas, dinamiskas. Jā, tās prasa ļoti daudz enerģijas, bet es redzu ieguldījumu sevī, pasniedzēju pienesumu manai izglītībai. Un es ļoti augstu vērtēju to izglītības kvalitāti RSU. Tāpēc izvēlējos turpināt studijas maģistrantūrā RSU. Te ir balanss starp praktisko pieeju un teoriju, ir arī grupu darbs, dažādi projekti, domnīcas – manuprāt, izcila studiju pieeja. Īpaši pieaugušajiem, kuri jau zina, ko grib.
Pirms tam jūs strādājāt individuāli ar klientiem dažādās situācijās, vai ne?
Jā, piecus gadus strādāju par sociālo darbinieci darbā ar dažādām mērķa grupām, tajā skaitā personām ar atkarībām, personām ar garīga rakstura traucējumiem, tiem, kuri atrodas krīzes situācijās un/ vai cietuši no vardarbības... Ļoti dažādas mērķa grupas – visi, ko vien varat iedomāties, arī ģimenes ar bērniem.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par iepriekšējo sociālā darba pieredzi ar klientiem!
Manuprāt, tas bija viens no spilgtākajiem manas dzīves posmiem, kad man bija iespēja strādāt ar tik dažādiem cilvēkiem! Lai cik jocīgi tas izklausītos, man ļoti patika darbs ar klientiem. Bija ļoti daudz sarežģītu situāciju, kur šķita, ka bez ātras reaģēšanas krīzē mēs situāciju neatrisināsim.
Es uz savu darbu raudzījos kā atbalsta sniegšanu, pavadot cilvēku noteiktā dzīves situācijā. Un, protams, man bija jārod pareizie instrumenti un metodes atbalstam, neaizmirstot par personas pašnoteikšanās tiesībām.
Kā praktiski izpaudās šis laiks, ko “pavadījāt kopā”? Jūs devāties pie cilvēka uz mājām vērtēt dzīves apstākļus un situāciju, vai tas vairāk bija darbs birojā, konsultējot un aizpildot dokumentus?
Viss, ko minējāt, – bija gan konsultācijas “viens pret viens”, gan mājvizītes, dažādu institūciju un iestāžu, nodarbību kopīga apmeklēšana, darbs ar citiem speciālistiem, kur tiek pieaicināts kāds speciālists (to saucam par starpinstitucionālo sadarbību). Dažāda veida atbalsts visatšķirīgākajās vietās! Piemēram, pie manis nāca ģimene – mamma ar mazuli, un bērniņam bija grūti nosēdēt, tāpēc mēs pārgājām vai nu uz parku vai spēļu laukumu, kur mazais varēja izklaidēties, kamēr es ar vecāku varēju runāt par jautājumiem, kāpēc viņi ir situācijā, kad dzīvē ir jāiesaistās kādam no malas – man kā sociālajai darbiniecei. Ļoti bieži ar klientiem jauniešiem mēs tikāmies viņiem ērtā vietā, teiksim, skeitparkā.
Ir svarīgi, lai cilvēks jūtas ērti vidē, kur pārrunājam viņa būtiskos dzīves jautājumus – es pielāgošos jebkurā vidē. Galvenais, lai viņam ir ērti, lai es neesmu tas, kurš sēž savā kabinetā un saka – pieņemšana ir beigusies, uz redzēšanos.
Vai varat izstāstīt kādus pieredzes stāstus, kā atradāt atbalstu, kas cilvēkam palīdzēja?
Stāstu ir ļoti daudz! Piemēram, spilgti atmiņā palicis jauns puisis, kuram ļoti patika zīmēt, bet… viņš savu enerģiju uz mākslu izpauda, apzīmējot sienas, un gadījās situācija, kad viņu aizturēja, un puisim tika nolemta korekcijas programma. Šo programmu palūdza sagatavot man.
Tā vietā, lai es viņu sūtītu pie speciālista un runātu par viņa emocijām un pārkāpumiem, es izvēlējos mazliet citu piegājienu – es uzaicināju palīgā kādu sabiedrībā zināmu grafiti mākslinieku, atradu puisim sienu neitrālā teritorijā, kur mākslinieks viņam novadīja ievadnodarbību par grafiti kultūru.
Viņš ne tikai ierādīja pūšanas tehnikas, bet arī vairāk stāstīja par grafiki kultūru, kur drīkst ar to nodarboties, kur ne, kādi ir iespējamie sodi. Tāpat izglītoja, kādi ir krāsu baloniņi, kur tos var legāli iegādāties. Un pēc kāda laika man zvanīja šī puiša mamma un teica, ka viņa nebija pamanījusi puiša talantu. Pašlaik viņa zīmējumi rotā arī sienu Vangažos, kur legāli var nodarboties ar grafiti mākslu.
Kā jūs pati grūtās situācijās jūtaties? Tas ir stāsts gan par empātiju, gan… risku izdegt.
Mana pārliecība ir: man nav burvju nūjiņas, lai kādu izmainītu. Tādēļ es mēģinu pielāgoties situācijai tik ļoti, cik to varu. Es neesmu pārkāpusi ne savu personīgo, ne arī darba ētiku, bet man šķiet, ka ir ļoti būtiski paturēt prātā: darbam ir jāpaliek darbā. To vienkāršāk ir pateikt nekā izdarīt... Es esmu diezgan ilgi ar to strādājusi.
Kā jūs ar to strādājat? Vai ir supervīzijas, kāds sistemātisks atbalsts?
Jā, supervīzijas ir neatņemama un obligāta sociālā darbinieka izaugsmes darba sastāvdaļa, vērtīga pieredzes apmaiņa un atbalsta saņemšana. Tās ir vienu reizi mēnesī, 10 reizes gadā. Tāpat man ļoti būtiska ir pašizaugsme – darbs ar sevi. Es regulāri attīstos tajās jomās, kur to vēlos – apmeklēju dažādas mācības, vebinārus, retrītus.
Es daudzās atbalsta situācijās varu pielāgoties, varu iedziļināties, gana daudz nolasīt no nepateiktā, jo esmu mācījusies, lai nolasītu cilvēkiem emocijas un pat nepateikto “no acīm”. Taču spēja nošķirt citu emocijas no savām manā darbā ir tikai palīdzējusi.
Pašlaik jūs apmācāt jaunos speciālistus…
Man ļoti patīk mans izvēlētais tālākais attīstības posms. Diemžēl sociālo darbinieku kļūst arvien mazāk, tomēr šajos jaunajos speciālistus es redzu degsmi, viņi vēlas ieguldīties darba attīstībā, un tas mani priecē. Protams, es ar viņiem daudz runāju par robežām, par ētiskajām dilemmām, par attiecību veidošanu ar klientu, spēju nošķirt personīgo no darba dzīves.
Varbūt ir kādi stereotipiski priekšstati par sociālajiem darbiniekiem?
Tas, ka atņemam bērnus, – mēs noteikti to nedarām. Tā nav mūsu funkcija. Mēs arī visu dienu nedzeram kafiju un nemeklējam, kur kādam nodarīt pāri. Mūsu vadmotīvs ir objektivitāte un resursu izmantošana caur metodēm, sadarbība visos līmeņos ikdienā un ar klientu.
Un vēl – sociālajā dienestā nav visi pirmspensijas vecumā. Ir ļoti daudz aktīvu jaunu, interesanta speciālistu, vērstu uz darba procesu. Gribu piebilst, ka šī profesija ir bezgala interesanta, ļoti dinamiska.
Katru dienu ir kaut kas jauns. Šis darbs stiprina pašpārliecību par saviem spēkiem, attīsta konstruktīvu analīzi, spēju izvērtēt riskus un ir ļoti noderīgs savā ikdienā. Un, protams, audzina raksturu.
Sociālais darbinieks ir atbalsta persona. Bet šai atbalsta personai ir daudz citu lomu – viņš var būt gan pakalpojumu administrētājs, kas piešķir pakalpojumu, var būt skolotājs, kurš skaidro situāciju, var būt, piemēram, vidutājs, kurš, ienākot ģimenē, redz, ka jaunietis pusaudzis nespēj izveidot attiecības ar saviem vecākiem, un tad vecākiem skaidro, kādas pieejas var izmēģināt attiecību veidošanā.
Šī profesija ir delikāta, interesanta un tajā pašā laikā ļoti sarežģīta, jo – cik vien cilvēkus zināt, katram jārod cita pieeja.
Uzzināt vairāk par bakalaura studiju programmu Sociālais darbs
