Kordziedātāji ir diriģenta spogulis. Evitas Tarandas 26 gadi ar RSU kori “Rīga”
Šogad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) jauktajam korim Rīga pavasaris atnesa uzvaru koncertorganizācijas Meeting Music rīkotajā Starptautisko koru konkursā Itālijā Riva del Gardā, kur tika iegūtas visas galvenās balvas. Kora diriģentei Evitai Tarandai sācies 27. gads šā kora vadībā.
Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu E. Taranda piedzīvojusi ar kori, kurā mainījušās studentu paaudzes, tapušas koncertprogrammas un gūti panākumi starptautiskos konkursos. Šis gads diriģentei bijis īpašs arī personiski – atzīmēta nozīmīga jubileja un saņemti gan Kultūras ministrijas, gan RSU Atzinības raksti. Tas ir labs brīdis atskatīties, kā sācies viņas muzikālais ceļš RSU, kādi šajos gados bijuši lielākie izaicinājumi un gandarījuma brīži, kā mainījies pats koris.
Līdz ar studiju gada sākumu sācies jauns darba cēliens un par iestāšanos korī ir rekordliela interese – šogad saņemti 52 pieteikumi dalībai korī, kamēr citus gadus to skaits bijis ap 30.
Vadāt RSU kori 26 gadus. Kā jūs raksturotu šo profesionālo ceļu?
Es diezgan labi atceros mirkli, kad te ierados: biju tikko beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju. Jau no pirmās dienas man bija ļoti liela cieņa pret cilvēkiem talāros, kas nav zudusi.
No sev ierastās mūzikas vides nokļuvu pavisam citā, galvenokārt medicīnas studentu kopienā. Mūziķiem ir savs humors, piemēram, ja saku, "tikai nesmaidi,” patiesībā tas nozīmē, "pasmaidi taču". Taču te medicīnas studenti bija nopietni, visu uztvēra burtiski. Es pielāgojos, un joki mums joprojām ir, un to ir daudz! Visus šos gadus darbā man svarīgs bijis gan humors, gan labu attiecību veidošana.
Studenti pa šiem gadiem ir mainījušies. Toreiz bijām vienaudži, tagad dziedātāji ir vairāk manu bērnu vecumā. Bet man šķiet, mēs bijām trakāki – tajā laikā dziedātājiem vienmēr pietika laika ballītēm, koncertiem un izbraucieniem, neraugoties uz nopietnajām studijām. Daudzi no toreizējiem dziedātājiem tagad ir pazīstami ārsti. Tomēr vienmēr respektēju: ja mediķiem nākamajā dienā ir histoloģijas kolokvijs vai anatomijas pārbaudījums, ir normāli, ka tajā dienā viņi neierodas mēģinājumā. Kurš gan gribēs iet pie ārsta, kurš par kādu slimību neko nav dzirdējis un atrunājas: “Ai, es šo nezinu, es biju korī, kad to mācīja.” Jāpalīdz visu apvienot.
Starp citu, kora sastāvs nemitīgi mainās – vieni studenti absolvē RSU vai izveido ģimenes, viņu vietā nāk jauni. Tāpēc reizēm korī ir kādas nozares pārstāvju pārsvars. Piemēram, vienu brīdi bija vairāk zobārstu. Toties ne reizi nav bijis neviens ausu, kakla un deguna – kas varbūt dziedātājiem reizēm būtu noderējis ar savu padomu (pasmejamies).
RSU koris regulāri piedalās starptautiskos konkursos, un šopavasar koncertorganizācijas Meeting Music rīkotajā Starptautisko koru konkursā Itālijā Riva del Gardā ieguvāt visas galvenās balvas. Kas ļauj universitātes korim konkurēt ar spēcīgiem koriem? Kā panākat to, ka dziedātāji ne tikai tehniski labi nodzied, bet arī aizrauj klausītājus?
Jau no pirmās dziesmas nošu apgūšanas runājam par skaņdarba vēstījumu un saturu. Runājam par to, kā jāmaina tembrs vai izteiksme, nevis tikai par to, vai jādzied klusāk vai skaļāk.
Pēc mūsu izpildījuma koncertos un konkursos ne reizi vien esam redzējuši un jutuši klausītāju emocijas. Piemēram, Itālijā kāds skatītājs rādīja, ka viņam no mūsu dziedājuma uzmetusies zosāda, citiem bija asaras acīs. Mēs šo līdzpārdzīvojumu jūtam. Tā ir tāda bagātība! Šo sniegumu spodrinām ikdienas darbā.
Tomēr neviens visbrīnišķīgākais koncerts nesniedz to, ko dalība un, vēl jo vairāk, uzvara konkursā! Grūti pat vārdos izteikt, kas tajā notiek – visiem ir tāds adrenalīns, ka ikviens korī tobrīd ir gatavs izdarīt vairāk nekā no sevis gaidījis. Pēdējā konkursā Itālijā mēs dzirdējām citus ļoti labus korus, kuros ir pat dalībnieki ar vidējo un augstāko mūzikālo izglītību (mums ir cilvēki ar un bez pamata muzikālās izglītības)…
Latviešu koru bagātība ir nevis tīra skaņa, bet prasme nodot saturu, ielikt emocijas dziedājumā. Pat kori, kuru skanējums tehniski šķiet augstvērtīgāks, to neprot. To prot latviešu kori.
Vēlos uzsvērt, ka mūsu panākumi un tik spilgta radošā dzīve nebūtu iespējami bez mūsu mīļās universitātes atbalsta – no sirds pateicos RSU. Bez mūsu universitātes finansiālā atbalsta nebūtu iespējami ne vietējie koncerti labās koncertzālēs un baznīcās, ne dalība konkursos un koncertos ārzemēs. Ar RSU atbalstu mūsu studentiem ir bijusi iespēja dziedāt Austrijā, Itālijā, Spānijā u. c. Patlaban gatavojamies augstskolu koru festivālam Portugālē. Mēs ar universitāti viens otru ļoti mīlam.
Jūs esat arī Valsts akadēmiskā kora Latvija dziedātāja un ar to esat uzstājusies pasaules prestižākajās koncertzālēs. Ko šī pieredze devusi jums kā RSU kora diriģentei?
Kā kora Latvija kordziedātāja esmu bijusi pasaules un Eiropas prestižākajās koncertzālēs. Iespēja pabūt Elbas filharmonijā, Ņujorkas Linkolna centrā, Amsterdamas Concertgebouw, Ķīnā, Singapūrā un šovasar arī Londonā, ir nenovērtējama.
Par daudzām no šīm prestižajām zālēm pirms tam biju mācījusies koru literatūrā. Nemaz nerunājot par īpašiem mākslinieciskiem mirkļiem, piemēram, iespēju dziedāt kopā ar Marisu Jansonu. Sadarbība ar augstākās raudzes mūziķiem iedvesmo un piešķir jaunus virsmērķus arī pašu tālākai darbībai.
Es tiešām novērtēju kordziedāšanas un kora vadīšanas radītās iespējas. Reizēm tas ir grūti. Ikdienas mēģinājumi, izbraucienos – dažkārt agri lidojumi, uzreiz mēģinājumi, – tomēr gandarījums to visu atsver.
Kas jums pašai šajos gados bijis dziļākais muzikālais piedzīvojums, sava veida katarse?
Tādu mirkļu ir daudz, jo īpaši, kad skaņdarba beigās acīs sariešas asaras. Es gan kontrolēju, lai nesāktu raudāt, jo skaņdarbs ir jānodzied līdz beigām. Reiz klausījos mūsu slavenā operdziedātāja Aleksandra Antoņenko interviju, kur viņš uz līdzīgu jautājumu par emocijām uzstāšanās laikā teica: “Cilvēki jau ir nākuši klausīties, kā es dziedu, nevis kā es raudu.”
Jāiemācās sabalansēt dziļo līdzpārdzīvojumu ar kvalitatīvu skaņdarba izpildījumu, lai emocijas netraucētu izpildījuma kvalitātei. Ja raudāšu es, sāks raudāt kordziedātāji – viņi ir diriģenta spogulis.
Pēc tam varu ļauties asarām. Šāds emociju mirklis bija Itālijā. Tāpat ļoti īpaši ir visi Latvijas Dziesmusvētku koru kari. Tajos mēs vienmēr esam iekļuvuši finālā. Tur latviskā vide un kopības sajūta rada īpaši spēcīgas emocijas. Man šķiet, tas ir viens no jaudīgākajiem koru konkursiem. Tajā ieslēdzas latviskais lepnums, spīts par visu, kas jāpārvar. Sajūtas pāri visam!
Protams, ir mūsu izcilie koncerti, mums tādi ir visi – citādi nemēdz būt. Kopā ar Zani (Zani Zilberti, otru kora Rīga kordiriģenti – aut.) ļoti rūpīgi pārdomājam katras programmas ieceri. Mēs ar viņu tandēmā darbojamies jau 20 gadus šajā korī, esam pazīstamas no mūzikas vidusskolas laikiem. Kolēģi ir jautājuši, kā varam tik daudzus gadus sastrādāties. Mēs viena otru papildinām. Ja vienai ir pamatideja, otra to papildina ar savu skatījumu.
Līdzās obligātajai Dziesmusvētku programmai kora repertuārā bijusi gan garīgā un klasiskā, gan laikmetīgā mūzika.
Vienmēr ir kāda ideja vai kāds komponists piedāvā sadarboties, un tālāk to apaudzējam ar savu redzējumu.
Viens no spilgtākajiem koncertiem, kas man nāk prātā, notika Rīgas Domā, un tā programmā skanēja Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda un gruzīnu komponista Vahtanga Kahidzes darbi. Viss sākās ar to, ka biju iepazinusi minētā gruzīnu komponista dziesmu ciklu Vita. Un pamazām ap šo darbu veidojām pārējo koncerta veidolu – koncerts notika Doma baznīcā, klātienē piedalījās P. Vasks. Bez Ē. Ešenvalda mūsu koris vispār nav iedomājams, jo lielā mērā tieši ar viņa mūziku esam guvuši laurus konkursos – viņa skaņdarbi ir latviešu augstākā līmeņa pērles. Tā latviešu komponistu mūzika satikās ar gruzīnu, turklāt Doma baznīcā! To nevar vienkārši racionāli izdomāt – šāda programma rodas, pamazām attīstot sākotnējo ideju.
Kā aizsākās jūsu ceļš mūzikā?
Man liekas, augšā kāds visu salika, jo, kad mācījos otrajā klasē, uz skolu atnāca jauni skolotāji un Madlienā, tukšā vietā, sākumā izveidoja Ogres mūzikas skolas filiāli (vēlāk tā kļuva par patstāvīgu mūzikas skolu), uzaicinot tajā pirmos septiņus bērnus no dažādām klasēm. Neticami, ka no tās mazas lauku skoliņas esam izauguši vairāki profesionāli mūziķi.
Pēc tam studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, un divus gadus pēc bakalaura grāda iegūšanas – maģistrantūra kordiriģēšanā.
Pabeidzot bakalaura programmu, man piedāvāja strādāt Valsts Akadēmiskajā korī Latvija. Un pēc kāda pusgada tur kļuvu par kormeistari, amatā nostrādāju gandrīz 15 gadus līdz bērnu kopšanas atvaļinājumam. Joprojām turpinu dziedāt korī kā kora māksliniece, dziedātāja.
Manā bērnības ģimenē profesionālu mūziķu nav, bet visi ir mūzikas cienītāji, kordziedātāji. Savukārt kopā ar vīru izveidojām un diriģējam kori Garkalnē. Vīrs ir beidzis Latvijas Mūzikas akadēmijas mūzikas pedagoģijas nodaļu. Arī meita izvēlējusies iet manās pēdās un mūzikas vidusskolā apgūst kordiriģēšanu. Vecākais dēls izvēlējies aviācijas nozari, bet mazā meita mācās mūzikas skolā un privāti apgūst klarnetes spēli.
Kas ir bijuši lielākie profesionālie izaicinājumi šajos gados?
Vislielākais izaicinājums bija Covid-19 pandēmijas laiks, kad visur pasaulē un arī Latvijā daudzi uzskatīja, ka dziedāšanas mēģinājumus iespējams aizvadīt pie ekrāniem. Mani kolēģi mēģināja imitēt darbu ar grupu…
Es mēģināju strādāt attālināti individuāli, taču nebija iespējams sinhronizēt skaņu. Es biju iemācījusies pati spēlēt melodiju, bet dzirdēt cilvēka dziedāšanas vingrinājumu ar nobīdi laikā, un domās saliku šo dziedājumu kopā.
Protams, to nevar uzskatīt par kvalitatīvu mācīšanos. Tomēr vajadzēja kaut kā turpināt mēģinājumus.
Par pārējo laiku – varu tikai novēlēt ikvienam tādu darbu, kas vienlaikus ir hobijs. Pat ļoti daudz strādājot, es saprotu, ka man šis darbs patīk. Mēs varētu strādāt mazāk – daudzi kori tā dara – varētu nebraukt uz konkursiem, bet mums vienmēr ir paticis izvēlēties izaicinājumus un sasniegt mērķus.
Gandarījums ir neatsverams.
Kā jūs jutāties šogad, saņemot Kultūras ministrijas augsto novērtējumu – Atzinības rakstu?
Vispirms vēlos teikt vislielāko paldies RSU, kas vēlējās izvirzīt manu kandidatūru apspriešanā Atzinības rakstam. Kā cilvēkam, kurš ilgstoši un no sirds dara savu darbu – un citādi nemaz nemāk –, man nešķiet, ka būtu izdarīts kas vairāk par to, ko vienmēr esmu centusies darīt pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr, kad uzzināju par Atzinības rakstu, bija ļoti īpaša sajūta – sāku apzināties, ka tiešām esmu paveikusi daudz.
Pasniegšanas ceremonija sakrita ar manu apaļo dzimšanas dienu, un tas šķita kā no Augšas dots. Bija gandarījums un šis novērtējums bija ļoti vērtīgs pašapziņai.
Ja daudzi cilvēki manu darbu ir novērtējuši, pašam ir iemesls priecāties un būt gandarītai.
Un kā skaists turpinājums bija Atzinība no RSU vadības. Tas radīja sajūtu – gribas turpināt, gribas darīt vēl!
