Spēks ir mūsu cilvēciskumā un spējā kritiski domāt. Saruna ar RSU Gada zinātnieci 2025 Ievu Puzo

Autore: Linda Rozenbaha (Sabiedrisko attiecību nodaļa)
Foto: RSU

Turpinām iepazīstināt ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvas 2025 ieguvējiem. Balvu nominācijā Gada zinātnieks saņēma Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja, Sociālo zinātņu fakultātes dekāna pienākumu izpildītāja, sociālantropoloģe Ieva Puzo. Kolēģi īsi viņu raksturo kā “virzītājspēku pētniecības jomā”.

Pati par balvas saņemšanu Ieva Puzo saka: “Es to bezgala novērtēju.” Lai arī kopš pagājušā gada pētnieciskais darbs viņas profesionālajā ikdienā ir atkāpies otrajā plānā, zinātniece savos pētījumos gūtās atziņas ir ieguldījusi jaunās struktūrvienības izveidē, jo tieši zinātnieku darba vide un pētniecības ekosistēmu ietekme uz zinātnes attīstību bijusi Ievas Puzo pētniecības lauks.

ASV, Pitsburgas universitātē, iegūtā izglītība, kā arī Japānā gūtā izglītības un pētniecības pieredze viņai palīdzējusi stiprināt RSU starptautisko jaudu. Ne velti kolēģi to ir novērtējuši, atzīstot: “Ieva Puzo piesaistījusi daudzus vieslektorus un sagatavojusi fakultāti starptautiskajam zinātniskajam izvērtējumam. Viņa veido dinamisku, spēcīgu starpdisciplināru vidi, spējīgu konkurēt arī ārpus Latvijas.”

Mūsu saruna ir par pētījumiem, izaicinājumiem un spēcīgajām pusēm zinātnē, par izvēli pievērsties Japānai un dziļo pieredzes slāni, ko var piedzīvot tikai antropoloģiskā lauka pētījumā, esot plecu pie pleca ar cilvēkiem, nevis tikai veicot aptaujas.

Jūsu pētniecība saistīta ar zinātnieku mobilitātes tēmu. Pastāstiet vairāk par to!

Jā, darbā pievērsos mobilitātes tēmai zinātnē un zināšanu radīšanai. Disertācijas pētījumu par šo tēmu veicu Japānā, bet aizstāvēju ASV, Pitsburgas Universitātē. Es pētīju, kā ārvalstu zinātnieki iekļaujas vai neiekļaujas Japānas zināšanu radīšanas sistēmā un zinātnes vidē.

Ir globālās tendences, taču katrā kultūrā ir vietējās iezīmes, piemēram, Japānā ir izteikti hierarhiska sistēma.

Tāpat sieviešu skaits zinātnē Japānā ir neliels, un dažādos līmeņos tiek domāts, kā sieviešu iesaisti palielināt, kā pārveidot šo sistēmu, lai tā būtu iekļaujošāka un ekonomiski izdevīgāka.

Līdz ar to jautājums lielā mērā ir par sistēmu, cik ļoti tā ir vai nav pieejama dažādām cilvēku grupām.

Savā pēcdoktorantūras pētījumā RSU pievērsos jautājumiem, kā mēs veidojam zinātnes vidi un kā tajā strādā un sevi saredz ārvalstu pētnieki. Un man ir liels prieks, ka pašlaik kopā ar kolēģiem esam izveidojuši pētniecības karjeru (research careers) izpētes grupu, kur ar dažādu disciplīnu starptautiskajiem partneriem kopīgi analizējam, kas mūsdienās veido zinātnes un zinātnieku vidi un kā cilvēki tajā jūtas, pieredz šo vidi un vai ir veidi, kā mēs to varam padarīt ilgtspējīgāku – proti, lai tā būtu labāka visiem iesaistītajiem. Jo pilnīgi noteikti tas, kādos apstākļos zinātne tiek radīta, ietekmē to, kāda zinātne un zināšanas rodas.

Lūdzu, ieskicējiet to ar piemēru?

Mūsdienās ne tikai RSU, bet visā Latvijas izglītības un zinātnes sistēmā un arī globāli darbs notiek projektos – tajos ievācam datus, veicam analīzi, rakstām ieteikumus. Bet tādējādi ļoti daudz datu paliek neaprakstīti un neizstāstīti publiskajā vidē – noslēdzoties projektam un ar to saistītajam finansējumam, darbs ar iegūtajiem datiem nereti apstājas. Tajā pašā laikā tiek sākts nākamais projekts ar jaunu datu vākšanu. Jā, ir dažādi veidi, kā jau iegūtos datus padarīt brīvi pieejamus citiem pētniekiem un studējošajiem un tādā veidā nodrošināt iespēju tos turpināt analizēt un interpretēt.

Tajā pašā laikā zūd zināma pēctecība. Bet pēctecība zinātnē ir īpaši nozīmīga, jo zināšanu uzkrāšana ir ilgstošs process, kas prasa laiku un iedziļināšanos.

Reizēm tam nepietiek ne ar trim, ne pieciem gadiem. Šāda projektos bāzēta sistēma zinātnē var pārtraukt ideju attīstību, kurām citos apstākļos būtu potenciāls izaugt.

Kāds varētu būt risinājums?

Viens no risinājumiem būtu stabilas darba vietas zinātniekiem.

Šajā ziņā RSU, manuprāt, izceļas Latvijas izglītības un zinātnes ekosistēmā – mēs novirzām daļu finansējuma pētnieku pastāvīgajam atalgojumam.

Tas nozīmē, ka periodā, kad nav projektu un zinātnieks nesaņem būtisku finansējumu, viņam no RSU tomēr ir zināms “drošības spilvens” – finansējums, lai var turpināt iesāktos darbus.

Kopš pagājušā gada, kad kļuvu par Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāju, mans zinātniskais darbs ir palicis nedaudz otrajā plānā. Savukārt vadītājas amatā es mērķtiecīgi strādāju, lai pilnveidotu pētniecības vidi, un tajā izmantoju savu pētījumu atziņas. Piemēram, mēs apzināti virzām priekšplānā sadarbību – strādājam lielākās un mazākās pētnieku grupās ar vienotu mērķi, pētām kādu kopīgo jautājumu. Tāpat strādājam starptautiski, kas šobrīd jau ir pašsaprotami.

Un mēs kļūsim vēl starptautiskāki! Visiem mūsu kolēģiem ir fantastiski starptautiskie tīkli.

Tāpat nozīmīga ir starpdisciplinaritāte vai, sperot soli vēl tālāk, – pārdisciplinaritāte (transdisciplinarity). Mēs strādājam pētniecībā, lai atbildētu uz kādu lielo, globālo, jautājumu. Un atbildes meklējam ne tikai no vienas disciplīnas, bet no dažādu zinātņu leņķiem. Tāpat mūsdienās neatraujam zinātni no pasaules – iesaistām neakadēmiskos partnerus. Tie ir uzņēmumi, nevalstiskās organizācijas, valsts iestādes – visdažādākais loks, ar ko mēs sastrādājamies, lai uz jautājumiem atbildētu.

Jāatceras – mēs saņemam atalgojumu, ko veido nodokļu maksātāju nauda, un tam, ko mēs darām, ir jābūt pieejamam un saprotamam cilvēkiem dažādās organizācijās, atšķirīgām sabiedrības grupām.

Kā piemēru šai pārdisciplinaritātei un / vai starptautiskumam varu minēt dezinformācijas pētījumus – tie ir vairāki kolēģes Vinetas Kleinbergas projekti. Vienu no tiem koordinē Francijā bāzēts uzņēmums opsci.ai, savukārt Latvijā sadarbības partneris ir Re:Baltica, kas pētnieku iegūtos un analizētos datus pārveido vēl pieejamākā un saprotamākā formātā.

Savukārt mūsu tenūrprofesors Miķelis Grīviņš ļoti izvērsti sadarbojas ar Āgenskalna tirgu un visdažādākajiem uzņēmumiem ārpus Latvijas ilgtspējīgas pārtikas ķēžu pētniecībā. Pateicoties viņa komandas darbam, būs iespēja veidot jēgpilnākas un ilgtspējīgākas pārtikas ķēdes gan Latvijas iedzīvotājiem, gan ārpus mūsu valsts. Ir svarīgi apzināties, ka, strādājot Latvijā, mūsu pētījumi ietekmē globālos procesus (pat ja reizēm tā nešķiet!) un pilnīgi noteikti globālie procesi iedarbojas uz mums.

Turpinot par jūsu pētniecības jomu... Jūs intervijā LSM runājāt par zinātnieka darba izaicinājumiem, kur uzsvērāt, ka cilvēka – arī zinātnieka – dzīvē nav tikai darbs. Šī izpratne, jūsuprāt, ir būtiska, veidojot zinātnieku mobilitātes iespējas un atbalsta politiku. Savukārt jūsu kolēģis asoc. prof. Klāvs Sedlenieks savā publikācijā ir salīdzinājis dominējošu priekšstatu par zinātniekiem ar mūkiem – cilvēkiem, kuriem it kā nevajadzētu veidot ciešas attiecības, jo viņi īslaicīgi uzturas vienā valstī, veic pētījumus un drīz dodas tālāk. Tāda ir pašreizējā mobilitātes taktika. Ko jūs kā pētniecības centra vadītāja darāt, lai profesionālā un ģimenes dzīve zinātniekiem būtu līdzsvarā?

Šis ir daudzslāņains jautājums. Joprojām Eiropas Savienības līmeņa likumdošana, kas tālāk ietekmē nacionālo likumdošanu, lielā mērā balstās īstermiņa līgumos. Pētnieks, piemēram, trīs gadus strādā vienā valstī un tad dodas uz nākamo. Šādas sistēmas mērķis ir veicināt labāku zinātni, jo tā nodrošina ideju, pieredzes un cilvēku apriti. Tiesa, tajā reizēm pazūd cilvēciskais aspekts. Jā, es arī regulāri pārsūtu kolēģiem informāciju par “visiting researcher” iespējām – kustība maina un veido zinātni, palīdz veidot jaunas sadarbības saites. Tas ir fantastiski! Tomēr situācija būtiski mainās, kad zinātniekam ir rūpju pienākumi.

Dzīves un pētniecības īstenošana citā valstī kļūst daudz sarežģītāka, ja ir mazi bērni, aprūpējami vecāki vai mājdzīvnieki, par kuriem jāuzņemas atbildība.

Tāpēc ir jārod cilvēcīgi risinājumi – ja vēlamies, lai zinātne aug un plaukst un lai tas nenotiek uz personīgo saišu rēķina.

Šo tēmu (R)e-ties projektā turpina pētīt Klāvs Sedlenieks, tāpat citi kolēģi, analizējot, kā iespējams uzturēt sociālās un emocionālās saites pāri valstu robežām un ar kādiem izaicinājumiem tas saistīts. Domāju, mēs katrs zinām šos reizēm skarbos stāstus, kad partneri ir atšķirīgās valstīs, un ir liela nedrošība, kas ar to saistīti.

Eiropā daudzviet ir profesionāļu ar doktora grādu pārprodukcija, Latvijā tā nav. Un mēs vēlamies piesaistīt brīnišķīgus speciālistus. Manuprāt,

RSU izceļas izglītības un pētniecības iestāžu vidū ar to, ka mēs meklējam labākos risinājumus, kā piesaistīt augstas klases profesionāļus un ko darīt, lai viņi nezaudētu sev svarīgās saites.

RSU ir piesaistīti fantastiski tenūrprofesori no visas pasaules, mums ir salīdzinoši augsts ārvalstu pētnieku, profesoru skaits.

Arī Sociālo zinātņu fakultātē strādā vairāki ārvalstu kolēģi, piemēram, viesprofesors Riko Izāks (Rico Isaacs), kurš pēta populismu un ir izveidojis saiti starp mums un Linkolnas Universitāti Lielbritānijā. Pie mums strādā pēcdoktorantūras pētniece Aižana Šaršenova (Aizhan Sharshenova) no Kirgizstānas, kura pašlaik dzīvo Londonā un strādā pie mums daļēji attālināti.

Saku īpašu paldies RSU Personāla departamentam, kuri meklē un atrod iespēju, kā mēs varam šos jautājumus risināt. Tāpat nozīmīgi ir rektorāta līmeņa lēmumi, kas ļauj piesaistīt augstas raudzes speciālistus. Mēs apzināmies, ka šie cilvēki ne vienmēr fiziski atrodas RSU ikdienā, taču tas netraucē pilnvērtīgai sadarbībai un augstvērtīgam darbam.

Jums pašai ir starptautiska izglītība un nu jau gandrīz 10 gadu darbojaties RSU.

Jā. Tiešām (ar izbrīnu) – jā, desmit gadu!

Kas ir tas, kas piesaistīja mūsu universitātē? Galu galā – jums bija iespējas turpināt darboties ārvalstīs, kaut vai Japānā.

Arī manu atgriešanos Latvijā noteica personīgie apstākļi. Bet tieši RSU es saskatīju kā vietu, kas bija man ar starptautisko pieredzi atvērta un iekļaujoša. Tobrīd veiksmīgi sakrita vairāki apstākļi – Klāvs Sedlenieks bija ieguvis Apvāršņa projektu INFORM, kurā piesaistīja mani kā vienu no pētniekiem. Tas sniedza iespēju strādāt pilnā slodzē un nebija jāmeklē papildu iespējas. RSU es saskatīju daudz labu attīstības un sadarbības iespēju, ko augstu novērtēju.

Gribu piebilst, ka mana mamma savulaik strādāja RSU, laikā, kad tā vēl bija Latvijas Medicīnas akadēmija – viņa ir bioķīmiķe. Atceros bērnību, kad viņai zvanīja uz mājām pirmie ārvalstu studenti un viņa viņiem palīdzēja risināt arī ikdienas sadzīves jautājumus. Savā ziņā mans darbs RSU ir atgriešanās stāsts.

Pirms gadiem apmeklēju Latvijas Medicīnas akadēmijas “eglītes”, un tagad uz Ziemassvētku pasākumiem ar lielu prieku vedu savu meitu.

Šī personiskā saite man ir ļoti nozīmīga un bija vēl viens iemesls, kādēļ RSU ir vieta, kur es patiesi gribu strādāt.

Jūsu ceļš zinātnē bijis netipisks. Kādā intervijā jūs stāstījāt par savu izvēli pirmo augstāko izglītību iegūt Āzijas studijās, jūs apguvāt japāņu valodu. Man radās iespaids, ka jau jaunībā bijāt sava ceļa gājēja…

Jā, tā tiešām bija, tā noteikti bija apzināta izvēle, par ko esmu ļoti priecīga. Tagad, atskatoties, saku paldies maniem vecākiem, kuri nekad nenoteica, kas man būtu jādara vai jāstudē, un nemudināja izvēlēties “to programmu, ko apgūst visi”.

Vai jūs varat sarunāties japāņu valodā?

Jā, taču uzreiz jāatzīst, ka daļa prasmju ir zudušas, jo ikdienā japāņu valodu nelietoju. Tomēr sekoju līdzi ziņām un uzturu profesionālas saites ar kolēģiem vairākās Japānas universitātēs – mēs joprojām sadarbojamies.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk!

Sadarbojos ar kolēģiem Keio Universitātē Tokijā, tāpat Tohoku Universitātē, kas atrodas Sendai pilsētā. Piemēram, Keio Universitātē mana “kontaktpersona” ir asociētais profesors Greg de St Maurice, ar ko mēs kopā studējām doktorantūrā. Viņš arī Latvijā ir lasījis vieslekcijas, pašlaik ir Sociālo zinātņu pētniecības centra sadarbības pētnieks mūsu affiliate researcher iniciatīvā.

Veicot pētījumus, kas saistīti ar Japānu, esmu saņēmusi būtisku atbalstu no kolēģiem vairākās Japānas universitātēs.

Jūs esat antropoloģe. Man šķiet, ka antropoloģija īpaši spilgti parāda, cik dažādas var būt iespējas un pieejas vienai un tai pašai pieredzei. Atceros interviju, kurā sarunbiedre stāstīja par dzīvi daudznacionālajā Taizemē, kur līdzās pastāv ļoti atšķirīgas kultūras un priekšstati. Tobrīd viņa bija jaunā māmiņa un atzina, ka tieši tur pirmo reizi jutās pieņemta neatkarīgi no savām izvēlēm. Tur bija pieņemamas ļoti dažādas izvēles – gan dzemdību veidi, gan attieksme pret atgriešanos darbā vai palikšanu mājās. Savukārt Latvijā mātes lomas vērtējumā joprojām nereti dominē diezgan stingri un viennozīmīgi priekšstati. Antropoloģisks skatījums, manuprāt, var būt arī terapeitisks, jo tas ļauj ieraudzīt, cik dažādi cilvēki var dzīvot, domāt un izvēlēties...

Taisnība! (aizdomājas) Vienā sabiedrībā pastāv ļoti dažādi domājošas grupas, un mēs sociālajā antropoloģijā meklējam gan atšķirīgo, gan vienojošo. Šogad ir apstiprināts FLPP projekts Rūpes par demokrātiju: dzīves radīšanas prakses ģeopolitiskā neskaidrībā (LALIFE), kurā turpināsim pētīt mūs vienojošās saites, tikai tagad citā kontekstā – Latgalē, lielas ģeopolitiskas neskaidrības apstākļos. Esmu šī projekta vadītāja, un uzsākam to 2026. gada janvārī. Man ir fantastiska pētniecības komanda: cilvēkģeogrāfe Aija Lulle, komunikācijas pētniece Elza Lāma, tīklu pētnieks Valdis Krebs, sociālantropoloģes Diāna Kiščenko un Anna Žabicka, tāpat arī doktorantūras studente Karlīna Grīviņa un maģistra programmas Sociālā antropoloģija studente Aiga Ļaksa. Mēs fokusēsimies uz Latgali, analizējot, kā kopienas ikdienas praksēs iedzīvina demokrātiju – nevis no galvaspilsētas skatpunkta, bet reģiona ikdienas pieredzes.

Mūs interesē, kā dažādas cilvēku grupas, kas nereti tiek simboliski “atskaitītas” no pārējās Latvijas, veido savstarpējās saites.

Tāpat vēlamies saprast, ko no šīs pieredzes varam mācīties demokrātijas stiprināšanai un tam, kā domājam par valsti un sabiedrību, kam piederam.

Šis ir pētījums, par kuru sabiedrībā ir izskanējusi informācija, ka tajā pētāmās grupas būs jaunās mammas un mednieki?

Jā, šajā pētījumā kā mērķgrupas ir izvēlētas mātes, jaunieši un mednieki. Mednieki ir cilvēki ar padziļinātām zināšanām par mežu, dabu un teritorijām, taču par viņu sociālajām attiecībām un ikdienas praksi līdz šim ir pieejams salīdzinoši maz pētījumu. Tāpēc mūs interesē, kā mednieki veido savas sociālās attiecības, kā izmanto savas zināšanas un kā viņi izprot piederību Latgalei un Latvijai kopumā.

Tāpat pētījumā tiks analizētas māsu un jauniešu pieredze, īpašu uzmanību pievēršot viņu līdzdalībai pilsoniskajās aktivitātēs.

Pētījumā noritēs kvalitatīvās intervijas vai būs kopīgi gājieni mežā – kā tas ir raksturīgi antropoloģiskajos pētījumos?

Jā, citu metožu vidū ir plānots arī līdzdalīgais novērojums, un viena no kolēģēm jau ir sākusi nelielu pirmspētījumu – tiešām iesaistoties mednieku kolektīva darbībā, gūstot sākotnējos ieskatus.

Antropoloģiskajā pieejā ir uzsvars uz to, ka mums ir jāpavada ilgāks laiks ar cilvēkiem, kas ir pētījuma dalībnieki,

lai mēs varētu saprast ne tikai to, ko viņi saka par kaut ko, bet arī to, ko viņi patiešām dara, lai mēs uztvertu neizteiktos uzslāņojumus – to, ko, izmantojot anketas, nekad nenoskaidrosi.

Papildus līdzdalīgajam novērojumam pētījumā tiks veiktas kvalitatīvās daļēji strukturētās intervijas, tāpat kvantitatīva aptauja, kā arī sociālo tīklu analīze. Kopumā pētījums veidots kā starpdisciplinārs darbs, un esam atvērti jauniem metodoloģiskiem pavērsieniem pētījuma gaitā.

Izmantojot izdevību, atgādināsim, ka RSU maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija notiek ziemas uzņemšana. Kam jūs īpaši ieteiktu šo programmu?

Es to īpaši ieteiktu cilvēkiem, kuri aktīvi darbojas kādā profesionālajā jomā un jūt, ka viņiem nepieciešamas padziļinātākas zināšanas par sabiedrību plašākā izpratnē – gan par sabiedrību, kurā dzīvojam Latvijā, gan cilvēci kopumā. Tā ir piemērota tiem, kuri apzinās, ka mūsu ikdienas pieredze ir daļa no plašāka, globāla procesa, un kuri grib labāk izprast sociālās attiecības, vērtības, kontekstus, kas ietekmē cilvēku rīcību.

Protams, tajā pašā laikā mēs ļoti aicinām cilvēkus, kas grib strādāt zinātnē un pētniecībā būt akadēmiskajā vidē.

Sociālantropoloģijas studijas prasa laiku un iedziļināšanos – nav iespējams veikt datu analīzi piecu minūšu laikā. Ir ļoti daudz jālasa, jādomā.

Pašam! Mākslīgais intelekts te daudz nepalīdzēs. Ir jāspēj kritiski izvērtēt informāciju un argumentēt – šīs prasmes programmā mērķtiecīgi tiek attīstītas.

Jūs veicat vēl vienu nozīmīgu darbu – esat Sociālo zinātņu fakultātes dekānes pienākumu izpildītāja (pašlaik norit konkurss uz dekāna vietu). Kā jums klājas šajā amatā?

Ir daudz ideju par to, kā mēs varam vēl augt un attīstīties. Pilnīgi noteikti Karina Palkova reorganizācijas laikā ir ielikusi fantastisku pamatu, izveidojot Sociālo zinātņu fakultāti, radot unikālu pārvaldības struktūru ar studiju programmu grupām – kuģis ir labi nostādīts. Un mūsu uzdevums tagad ir domāt par nākotni. Par to, kādas studiju programmas mēs piedāvāsim pēc diviem, pieciem un desmit gadiem.

Sociālās zinātnes ir būtiska universitātes daļa. Mēs jau tagad aktīvi sadarbojamies un ar kolēģiem veselības aprūpes jomā, taču redzu potenciālu to darīt vēl ciešāk. Tieši tādā veidā varam kopīgi domāt par to, kā risināt sarežģītos globālos izaicinājumus, ar kuriem saskaramies.

Saņemot RSU Gada balvu 2025. gada 2. oktobrī Akadēmiskajā sanāksmē. No kreisās: prof. Ilze Grope, rektors prof. Aigars Pētersons, Ieva Puzo un zinātņu prorektore Agrita Kiopa

Kādās no karjeras dienu lekcijām lektore ar lielu entuziasmu vairākkārt uzsvēra, cik nozīmīgu daļu komunikācijas nozarē jau tagad paveic mākslīgais intelekts, piebilstot, ka nākotnē vairākas komunikācijas jomas specialitātes varētu kļūt praktiski nevajadzīgas. Kāds ir jūsu redzējums?

Man šķiet, ka pēdējā laikā katrā desmitgadē kāda jauna tehnoloģija tikusi pasludināta par tādu, kura izglābs vai pilnībā mainīs veidu, kā mēs komunicējam. Nereti šīm vīzijām nāk klāt priekšstats, ka cilvēkam vairs nevajadzēs neko darīt.

Tomēr katra šāda, iespējams, utopiska iecere salīdzinoši drīz sastopas ar realitāti.

Domāju, ka ar mākslīgo intelektu būs līdzīgi – jā, tas ir šeit un paliks. Taču ir būtiski apzināties, ka tas joprojām ir rīks, bet domāšana ir mūsu pašu darbība.

Un tieši šis domāšanas darbs – kritiskā domāšana, faktu pārbaude, spēja redzēt cauri virspusējam līmenim, ko ikdienas mākslīgā intelekta rīki palīdz saražot, – būs tās prasmes, kas mums būs tikai jāstiprina.

Tas ir pienesums, ko sociālās zinātnes jomas eksperti, tostarp RSU, var sniegt sabiedrībai un kas būs ļoti nepieciešams.

No mākslīgā intelekta rīkiem mēs neizbēgsim – un arī nav vajadzības no tiem bēgt. Taču mūsu patiesais spēks joprojām ir cilvēciskumā un spējā kritiski izvērtēt: kas mums ir vajadzīgs, kas nav, un kā šīs tehnoloģijas izmantot atbildīgi.

Noslēgumā atgriezīšos pie Japānas. Ko mēs savā darba kultūrā varam paņemt no tās? Un ko viņi – no mums?

Mēs varam mācīties to, ka produktivitāte nav pašmērķis. Japānā strādā ļoti, ļoti garas darba stundas, tur darbs ir bezgala svarīgs, bet – tas netiek darīts tā, lai viss ieguldījums būtu “metriski izmērāms”. Protams, ļoti ilgām darba stundām ir savas ēnas puses, bet man šķiet, viņu pieeja sniedz nedaudz citu perspektīvu, kāpēc strādājam. Reizēm ir svarīgi, ka ir kungs, kurš ir nodarbināts, lai gan viņa vienīgais darbs ir nospiest lifta pogu vai notraukt kokam lapas.

Un ko Japāna darba kultūrā var mācīties no mums? Tieši otrādi – ka ir kādi brīži, kad darba stundu skaits nenozīmē rezultātu.