Stradiņa balvas un RSU Gada balvas laureāte Ieva Lībiete – starp medicīnu, vēsturi un muzeju pasauli
Foto no RSU un Ievas Lībietes privātā arhīva
“Ieva Lībiete ir pilna enerģijas, dzīvesspara un vēlmes vienmēr darīt mazliet vairāk, sasniegt jaunas virsotnes un spēj tam iedvesmot citus,” tā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzeja vadītāju un medicīnas vēsturnieci docenti Ieva Lībieti raksturo kolēģi. Viņa ir RSU absolvente, mācībspēks un medicīnas doktore – personība, kuras darbs organiski savieno medicīnu, zinātni un kultūru. Ievas Lībietes vadībā tapušais RSU Anatomijas muzejs kļuvis par starptautiski atpazīstamu un mūsdienīgu telpu, kur līdzās akadēmiskām zināšanām vietu rod radošums un dialogs ar sabiedrību.
Par ieguldījumu medicīnas vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un tā mūsdienīgā interpretācijā 7. maijā Ievai Lībietei tiks pasniegta Paula Stradiņa balva medicīnas vēsturē, savukārt 2025. gadā viņa saņēmusi RSU Gada balvu nominācijā Gada absolvents. Intervijā Ieva Lībiete dalās ar savu profesionālo pieredzi no studiju gadiem līdz muzeja izveidei, stāsta par cilvēkiem un idejām, kas viņu iedvesmojušas, kā arī atklāj, kas veido Anatomijas muzeja panākumus un kādas ir nākotnes ieceres.
Pastāsti, lūdzu, par savu profesionālo ceļu – kā no studijām medicīnā nonāci līdz RSU Anatomijas muzeja vadītājas amatam.
Tas ir stāsts par manām izvēlēm, kas bieži pakļāvušās visdažādākajām nejaušībām un negaidītām iespējām. Studijas medicīnā sāku 2001. gadā – toreiz vēl Latvijas Medicīnas akadēmijā (LMA). Vislielākajā mērā manu izvēli noteica ģimenes pieredze, jo esmu dzimusi un augusi ģimenē, kurā ārsti pirms manis bijuši jau divās paaudzēs. Līdz ar to arī mana izvēle par labu medicīnas studijām bija likumsakarīga.
Tad, studējot piektajā kursā, es nejauši nokļuvu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vidē. Studiju laikā es biju iesaistījusies organizācijā, kuru tobrīd sauca IFMSA (International Federation of Medical Students Association), tagad tās pēctece ir LaMSA (Latvijas Medicīnas studentu asociācija). Viens no organizācijas darbības virzieniem bija sabiedrības veselības veicinošu pasākumu veidošana, arī izglītojošu lekciju lasīšana. Tā kopā ar manu toreizējo grupas biedru Edgaru Naudiņu (tagad – radiologs) ap 2005. gadu nokļuvām medicīnas vēstures muzejā kā lekciju lasītāji, un pavisam drīz mums tur piedāvāja pastāvīgu darbu. Edgars pēc tam visu laiku jokoja, ka viņam muzejā nekas vairs neesot jādara, jo viņš esot izdarījis galveno darbu – atvedis uz muzeju mani. Algas bija pavisam simboliskas, bet tur valdīja brīnišķīga atmosfēra un strādāja visinteresantākie cilvēki, no kuriem varēju daudz ko mācīties. Piemēram, Aija Dirbe, kas muzejā bija vēl kopš profesora Paula Stradiņa laika, ievadīja mani ekspozīciju darbā, antropoloģe Rita Grāvere, kas kļuva par manu skolotāju zinātniskajā darbā (viņas teicienu “raksts ir vēl tintes pudelē” lietoju aizvien), un, protams, profesors Juris Salaks, grāmatnieks Artis Ērglis un daudzi citi. Katrs no kolēģiem deva ko citu, un kopā tas veidoja vidi, kas ļoti ietekmēja mani pašu.
Šis darbs man deva to, kas pietrūka medicīnas studijās, – iespēju skatīties plašāk, domāt starpdisciplināri. Bija iespēja publiski runāt, veidot izglītības programmas un izstādes, neformālākā gaisotnē satikt profesorus, kurus citādi satiku vien studiju procesā. Tas viss ļoti iedvesmoja.
Tolaik gan vēl nedomāju, ka mana karjera būs saistīta ar medicīnas vēsturi un muzejiem. Tāpēc 2007. gadā iestājos internās medicīnas rezidentūrā. Taču rezidentūras pēdējā gadā profesors Juris Salaks man piedāvāja vietu doktorantūrā – tas bija piedāvājums, no kura nevarēju atteikties. Pēc tam jau mana karjera iezīmējās skaidrāk, biju nolēmusi, ka tā būs medicīnas vēsture, darbs ar studentiem un muzeju darbs.
2016. gadā RSU jau bija sākusi Anatomijas muzeja izveidi un uzaicināja mani vadīt šo projektu. Tas bija liels pārsteigums, bet es piekritu bez vilcināšanās, jo šāda izdevība – veidot pilnīgi jaunu muzeja ekspozīciju – gadās ļoti reti. Es jau pirms tam biju strādājusi ar anatomijas vēstures tēmām, apmeklējusi daudzus Eiropas medicīnas vēstures un anatomijas muzejus, un man bija diezgan skaidra sajūta par to, kas mūsdienās ir labs anatomijas muzejs, kādai jābūt noskaņai, vēstījumam un komunikācijas stilam. Man tiešām likās, ka es varētu būt īstais cilvēks šim darbam – anatomijas muzeja attīstības projekta vadīšanai. Tāpēc, kaut arī man ļoti mīļš bija darbs medicīnas vēstures muzejā, es pieņēmu šo piedāvājumu ar lielu entuziasmu. Lūk, tā es no medicīnas studijām nokļuvu līdz Anatomijas muzeja vadītājas amatam.
Par pētījumiem medicīnas vēsturē tu esi saņēmusi Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas jeb Fēliksa balvu 2015. gadā un Profesora Mirska balvu 2021. gadā. Šīm balvām tūlīt pievienosies Paula Stradiņa balva. Tās devēji – Latvijas Zinātņu akadēmija un RSU – novērtējuši tavus nopelnus, izveidojot RSU Anatomijas muzeju kā starptautiski atpazīstamu kultūras, zinātnes un sabiedrības izglītības telpu.
Jā, šī balva man un Anatomijas muzejam ir milzīgs pagodinājums – tas ir augstākais novērtējums Latvijā kā ārsta, tā medicīnas vēsturnieka darbam.
Sirsnīgs paldies kolēģiem, kas mani nominēja, RSU un LZA senāta locekļiem, kas manu kandidatūru vienbalsīgi atbalstīja. Esmu bijusi klāt teju visās Stradiņa balvas pasniegšanas ceremonijās kopš 2006. gada, tāpēc novērtēju ekskluzīvo sabiedrību, kurai, saņemot šo balvu, būšu pievienojusies. Ļoti lepojos!
Kas, tavuprāt, ir galvenie RSU Anatomijas muzeja panākumu stūrakmeņi?
Visa pamatā ir pati kolekcija.
Anatomijas kolekcijas vienmēr ir interesējušas cilvēkus un, domāju, interesēs arī nākotnē. Tām piemīt īpašs spēks – tās raisa gan zinātkāri, gan emocijas.
Un ir vienalga, no kurienes cilvēks nāk un kādā valodā runā – anatomijas muzeju valoda ir universāla.
Taču jaunā muzeja panākumus noteica vairāki faktori. Pirmais – RSU vadības spēja saskatīt “lietderīgo nelietderīgajā” un ilgtermiņā atbalstīt šo projektu. Bez universitātes pastāvīga atbalsta mūsu darbam šāda muzeja vienkārši nebūtu.
Otrs muzeja panākumu stūrakmens, manuprāt, ir muzeja starptautiskums, pasaules elpa. Tas ir iedzīvināts muzejā sākotnēji caur Medicīnas vēstures institūta direktora un mana Doktorvater profesora Jura Salaka pasaules personību un piedzīvojumu garu.
Muzeja rekonstrukcija vēl nebija sākusies, kad mēs jau kalām kopīgu projektu plānus ar Eiropas Medicīnas mākslinieku asociāciju tās vadītājas Paskālas Poljē personā, kas vēlāk mūs sapazīstināja ar citiem māksliniekiem un anatomijas muzeju kuratoriem. Paskāla Poljē ir “mūsu Vezālijs” – viņa parādīja to, ka anatomijas muzeji var būt vieta ne vien zinātnei, bet arī mākslai.
No muzeju kuratoriem liela nozīme ir Bilam Edvardsam – Gordona Patoloģijas muzeja kuratoram Londonā, kurš ar savu britu humoru un laipnību deva iedvesmu un spēku muzeja pašos veidošanas pirmsākumos. No viņa es iemācījos vairākas svarīgas lietas – nebaidīties prasīt kvalitāti, apvienot vēsturisko ar mūsdienīgo, būt atvērtiem māksliniekiem, bet vairīties no sensacionalitātes. Viņš izteica vairākus “pareģojumus”, kas sākotnēji man likās neticami, bet vēlāk nudien ir piepildījušies. Piemēram, viņš teica: ja cilvēki redzēs, ka muzejs ir labs, viņi gribēs atdot savas anatomiskās kolekcijas tavam muzejam.
Un tiešām – cilvēki mūsu muzejam ir uzticējuši savas kolekcijas. Tāda ir anatomijas vēsturnieka Oskara Baldomero muzejam nodotā kolekcija ar vērtīgiem anatomiskiem preparātiem, kas ļauj mūsu apmeklētājiem ieskatīties pat gadu simtiem senā anatomijas vēsturē.
Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka kontakti ar muzeju kuratoriem un medicīnas māksliniekiem visā pasaulē padara mūsu anatomijas muzeju tik unikālu, salīdzinot ar citām ne mazāk vērtīgām citu universitāšu kolekcijām, kas tā arī paliek atpazīstamas vien lokālā mērogā.
Un visbeidzot – trešais, bet ne mazāk svarīgais stūrakmens ir cilvēki, kas veidoja muzeja jauno ekspozīciju un turpina to iedzīvināt ikdienā. Muzejs neizskatītos tā, kā tas izskatās, bez mākslinieka un “Dd Studio” radošā direktora Jāņa Mitrēvica redzējuma un profesionalitātes. Savukārt muzeja stāsts tapis kopdarbā ar sociālantropoloģi Ilzi Sirmo, kuras vienmēr kritiskais skats šo stāstu padarīja tīrāku un precīzāku. Taču
tieši pašreizējais muzeja kolektīvs ir tas, kas skaisto, bet sākotnēji statisko telpu pārvērtis par dzīvu muzeju – ar atvērtu, labvēlīgu atmosfēru un daudzveidīgu publisko programmu.
Mūsu spēks ir starpdisciplinaritātē: komandā strādā mediķi, vēsturnieki, mūziķi un mākslinieki – cilvēki, kuri ne tikai profesionāli dara savu darbu, bet arī izjūt muzeja garu un šo vietu uztver kā savējo. Pie mums neviens nav nejaušs.
Ko tu pati vērtē kā nozīmīgākos RSU Anatomijas muzeja sasniegumus?
Muzeja pirmais lielais sasniegums bija jaunās ekspozīcijas izveide, kas ieguva arī starptautisku atzinību – 2022. gadā mēs tikām izvirzīti Eiropas muzeju gada balvai (EMYA – European Museum of the Year), kas ir senākā un prestižākā balva Eiropas muzeju nozarē.
Otra lieta, ko gribu izcelt, ir tas, ka laika gaitā esam spējuši iedzīvināt muzeju kā vietu, kur var satikties anatomija un māksla. Piecu gadu laikā esam realizējuši vairākus starpdisciplinārus projektus ar māksliniekiem, mūziķiem un literātiem. Šie notikumi tikuši pamanīti un novērtēti – saņemtas divas LSM “Kilograms kultūras” nominācijas un viena Lielās mūzikas balvas nominācija.
Pašlaik vislielāko prieku un gandarījumu sagādā mūsu jaunievedums – studentu vēstnešu programma. Pagājušajā gadā bijām izsludinājuši pieteikšanos studentu gidu amatiem Anatomijas muzejā. Atsaucība bija ļoti liela – pieteicās vairāk nekā 60 gribētāju. Veicām apmācību, pēc tam eksamināciju, un nu mums muzejā ir 17 jauni gidi – medicīnas, zobārstniecības un māszinību studenti, kas vada ekskursijas skolēnu grupām.
Visi ir ieguvēji, jo muzejā varam pieņemt daudz lielāku ekskursiju skaitu kā iepriekš, un skolēniem studentu vadītās ekskursijas ļoti patīk – bieži atskan jautājumi, pat aplausi, kas Latvijā joprojām ir reta, bet ļoti patīkama parādība. Savukārt pašiem studentiem tā ir iespēja trenēt savas publiskās runas un pedagoģiskās prasmes. Muzejā dažreiz pārrunājam, ka vairs pat neatceramies laiku, kā tas bija – strādāt tikai pašiem, bez studentu palīdzības.
Tu esi RSU absolvente, un pērn saņēmi RSU Gada balvu nominācijā Gada absolvents. Kāpēc esi iestājusies RSU Absolventu asociācijā, un kādi projekti tur tiek veikti?
Es Absolventu asociācijā esmu ļoti sen – kopš ļoti populārās Inteliģences akadēmijas laika. Nevaru teikt, ka vienmēr esmu ļoti rosīga biedre, taču cenšos atbalstīt.
Absolventu asociācija veic lielu darbu, tiecoties piedāvāt kopīgas aktivitātes un meklēt interesanto nereti savstarpēji tik atšķirīgajiem RSU absolventiem – mēs nākam no dažādām disciplīnām un valstīm, turklāt esam studējuši katrs savā laikā.
Tas nepavisam nav viegli! Tāpēc, man šķiet, ka būtu jauki, ja Absolventu asociācijas biedri biežāk ņemtu iniciatīvu arī paši savās rokās un realizētu savas idejas caur mūsu kopīgo asociāciju.
Man ir viena ļoti mīļa ideja, kuru kādreiz noteikti gribētu realizēt – RSU Absolventu medicīnas vēstures ceļojumu klubu.
Nelielā kompānijā apskatīt un iepazīt medicīnas vēstures pieminekļus – senākās slimnīcas, pirmās universitātes, anatomiskos teātrus, anatomijas un medicīnas muzejus, medicīnas bibliotēkas un arhīvus, klosteru un botāniskos dārzus. Man galvā jau ir vairāki maršruti pa dažādām Eiropas valstīm. Šāda ideja man radās pirms vairākiem gadiem, kad mēs diezgan spontāni Medicīnas vēstures institūtā, profesora Salaka iedvesmoti, noorganizējām RSU konferences medicīnas vēstures sekcijas sēdi … Upsalā! Savācāmies padsmit cilvēku liela kompānija, katrs iegādājās lidmašīnas biļeti un aizbraucām – bija tik lielisks piedzīvojums! Mūs visur tik laipni kolēģi uzņēma, iedeva telpas referātu lasīšanai, izrādīja muzejus, arhīvus un bibliotēkas. Kaut ko līdzīgu noteikti vēlētos atkārtot arī Absolventu asociācijā.
Kas tagad notiek Anatomijas muzejā, un kādi ir lielākie plāni 2026. gadā?
Palēnām sākam gatavoties tradicionālajiem vasaras pasākumiem – Muzeju naktij un Tirgusdienai. Paralēli jūnijā Anatomijas muzejā uzņemsim 32. Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas konferenci, kas ir tradicionāla, jau profesora Paula Stradiņa aizsākta konference. Tā notiek reizi divos gados kādā no Baltijas valstīm, un šogad tā atkal atgriežas pie mums, Rīgā.
Savukārt 4. septembrī Anatomijas muzejā svinēsim RSU Muzeja 25 gadu jubileju. Šai jubilejai par godu mūsu kolēģes, kas rūpējas par RSU vēstures kolekciju, gatavo izstādi Vietas, lietas un sajūtas, kas pievērsīsies universitātes vēsturei un mūsu kopīgajai atmiņai.
Man šķiet īpaši svarīgi, ka universitātes muzejs spēj savienot paaudzes ar tādiem kā neredzamiem pavedieniem. Piemēram, studenta pirmais fonendoskops neatkarīgi no laika vienmēr viņam nozīmē ko līdzīgu. Arī eksāmenu satraukums studentu sejās nemainās. Šajās mazajās līdzībās veidojas kopīga identitāte. Cerams, ka izdosies lieliska, kaut arī neliela izstāde, kurā ikviens RSU, LMA vai Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) absolvents, students vai darbinieks varēs ieraudzīt arī sevi, savas atmiņas un pieredzi, ko glabā mūsu vēstures kolekcija.
Kā tu iztēlojies Anatomijas muzeju nākotnē un savu ceļu kopā ar to?
Anatomijas muzejs ir pērle – neliels, savdabīgs un apmeklētāju iemīļots muzejs, kas palīdz domāt par būtiskiem jautājumiem: par cilvēku slimībā un veselībā, par dzīvības spēku un trauslumu.
Muzejs glabā Latvijas medicīnas izglītības vēsturi, taču gribētos ieskatīties arī mūsu kopīgajā nākotnē. Tas būtu dabisks nākamais solis – paplašināt muzeja spēju ne tikai saglabāt un skaidrot pagātni, bet arī aktīvi iesaistīties sarunā par to, kas mūs vēl sagaida.
Tāpēc, skatoties apmēram 10 gadu perspektīvā, es redzu RSU Anatomijas muzeju ar jaunu, mūsdienīgu, atsevišķi izbūvētu izstāžu telpu – zinātnes galeriju. Tā būtu vieta, kur starpdisciplināra muzeja komanda strādā kopā ar RSU zinātniskajiem institūtiem, pētniekiem, doktorantiem, arī māksliniekiem, veidojot populāras izstādes par aktuālākajiem un nozīmīgākajiem zinātnes jautājumiem. Tā, protams, ir vīzija, bet bez vīzijas nevar!
