Naudai nav jānosaka, vai cilvēks kļūs par ārstu

Deviņdesmito gadu sākumā, kad Beļģijā uzaugušais ārsts posās tapt par uzņēmēju neatkarību atguvušajā Latvijā, draugi un kolēģi teica, ka ideja ir neprātīga – valsts izredzes noturēt jauniegūto brīvību vēl rādījās trauslas. Tomēr viņš riskēja, un nākamgad E. Gulbja laboratorija, lielākā klīnisko analīžu veicēja Latvijā, atzīmēs 25 gadu pastāvēšanu. Laboratorija, kas nodarbina vairāk nekā 250 darbinieku, lielu daļu no tiem – speciālistus veselības aprūpē, – ir ieinteresēta valsts vadošās medicīnas augstskolas attīstībā un tās studentu atbalstīšanā. Ar šādu domu arī nodibināta stipendija Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas studentiem.

Vēl līdz janvāra beigām turpinās pieteikšanās jaundibinātajai stipendijai medicīnas studentiem. Sakiet, ar kādu mērķi to radījāt?

Man ir būtisks tieši sociālais moments, jo stipendiju, kas atalgo akadēmiskos un zinātniskos sasniegumus, ir daudz, turpretī sociālās labklājības stipendiju – trūkst. To, vai cilvēkam ir iespējams kļūt par ārstu, nevajadzētu noteikt pieejamajiem finanšu līdzekļiem. Tīri intuitīvi man šķiet, ka daudziem medicīnas studentiem noderētu neliels ikmēneša finansiāls atbalsts. Mērķis būs sasniegts, ja stipendija vismaz nedaudz būs kalpojusi kā atbalsts akadēmiski spējīgiem jauniešiem, kas ir ceļā uz ārsta profesiju.

Kopumā stipendijām patlaban atvēlēts 18 000 eiro. Summa, ko sniedzam katram jaunietim, ir samērā neliela – 100 eiro mēnesī visu pavasara semestri (no 1. februāra līdz 30. jūnijam). Tomēr, kopā ņemot, šādi mums izdosies palīdzēt 36 jauniem medicīnas censoņiem.

Stipendiju piešķir E. Gulbja fonds, kas dibināts pirms diviem gadiem. Kādos virzienos vēl strādājat?

Fonds atbalsta sabiedrībai vajadzīgus projektus, ko iespējams novest līdz galam, līdz taustāmam un redzamam rezultātam. Šajā ziņā gan stipendiju projekts nedaudz krīt ārā no konteksta, jo te augļi ienāksies krietni vēlāk – jaunu, labu medicīnas speciālistu izskatā. Patlaban strādājam trīs virzienos: palīdzam tiem, kam klājas grūti, piemēram, Latvijas bērnunamiem, zupas virtuvei baznīcā, Zvannieku mājām, tāpat nodarbojamies ar projektiem videi, kā arī investējam izglītībā – patlaban tas notiek ar šīs stipendijas palīdzību.

Runājot par finansiālu atbalstu studentiem, kādi bija jūsu paša studiju gadi Luvēnas Katoļu universitātē? Jūsu ģimeni līdz Beļģijai aizveda bēgļu gaitas un vecāki, lai arī juristi pēc izglītības, bija spiesti visu sākt no nulles.

Mums, latviešu bēgļu ģimenei, rocība nebija liela, tomēr Beļģijas izglītības sistēma darbojas gluži kā tāda caurule – ja esi ticis iekšā, turklāt esi centīgs un gudrs, tad bez aizķeršanās tiec transportēts tai cauri. Šajā ziņā Latvijā, man šķiet, finanses spēlē lielāku lomu. Bija gan vairāki momenti, kur mums kā ieceļotājiem nācās sevi lauzt, piemēram, maniem vecākiem, kas pēc ticības ir luterāņi, nācās samierināties, ka atvases apmeklē katoļu skolu. Studiju gadi Luvēnas Katoļu universitātē bija iespaidīgākais manas skološanās posms – starp maniem pasniedzējiem bija arī Nobela prēmijas laureāts bioķīmijā, profesors Kristians de Duvē (Christian de Duve).

Jūs pamatā atrodaties Briselē, Latvijā – pāris mēnešus gadā. Kā no malas izskatās Latvijas veselības aprūpes sistēma?

Es varētu par šo jautājumu plaši izvērsties, tomēr teikšu vien to, ka manas uzmanības fokusā ir veselības līmeņa celšana Latvijā. Fakti runā paši par sevi. Latvijā vīrieša dzīves ilgums ir 70 gadu, kamēr Beļģijā – 79. Manuprāt, tieši preventīvajai medicīnai Latvijā ir jāpievērš stipri lielāka uzmanība. Loģiski, ka tā patlaban ir mazattīstīta – tas ir likumsakarīgi, jo, rēķinot uz vienu cilvēku, Latvijā preventīvajai medicīnai tiek tērēti septiņas reizes mazāki līdzekļi nekā Beļģijā.