Signe Tomsone: Iespēju pretendēt dekāna amatam uztvēru kā profesionālo izaicinājumu
2014. gada nogalē Rīgas Stradiņa universitātes Senāts par Rehabilitācijas fakultātes dekāni apstiprināja Rehabilitācijas katedras docenti Signi Tomsoni, kas RSU mācībspēks ir kopš 1996. gada.
Pirms pieteikties dekāna amatam jūs divus gadus bijāt pētniece Lundas Universitātē Zviedrijā. Kas pamudināja pēc intensīvas zinātniskās darbības atgriezties akadēmiskajās aprindās?
Piesakoties līgumdarbam pētniecībā Lundas Universitātes Veselības zinātņu nodaļā, zināju, ka tas ir uz diviem gadiem un pēc tam atgriezīšos Latvijā un turpināšu strādāt ar studentiem. Šo divu gadu laikā mēs aktīvi komunicējām ar kolēģiem no Rehabilitācijas fakultātes – kopā strādājām pie jaunas akadēmiskā maģistra studiju programmas Rehabilitācija izveides, tā ka, pat būdama fiziski prom, es sekoju līdzi norisēm fakultātē un iesaistījos tās darbā.
Iespēju pretendēt dekāna amatam es uztvēru kā nākamo profesionālo izaicinājumu.
Kā ir mainījusies jūsu darba ikdiena, kopš esat jaunajā amatā?
Vairākas jaunas lietas un procesus es vēl tikai apgūstu, taču varu teikt, ka, nokļūstot vadošajā amatā, man ir mainījusies laika perspektīva. Kā docētāja savu darbu pamatā plānoju akadēmiskā gada ietvaros, tagad, uzņemoties dekānes pienākumus, jādomā plašāk – jāanalizē perspektīvas un iespējas ilgtermiņā. Tāpat uzmanība jāpievērš visām Rehabilitācijas fakultātē realizētajām studiju programmām – to attīstībai, savstarpējai saskaņotībai.
Kādus fakultātes attīstības virzienus jūs minētu kā prioritāros tuvāko gadu perspektīvā?
Mēs noteikti turpināsim strādāt ar studiju procesa kvalitātes pilnveidošanu. Tāpat sekosim līdzi pieprasījumam pēc rehabilitācijas speciālistiem, lai piedāvātu atbilstošas studiju programmas. Vienu no nākamajiem soļiem šajā virzienā spersim šajā septembrī, uzsākot akadēmiskās maģistra studiju programmas „Rehabilitācija” realizēšanu. Vēl viens svarīgs virziens ir pētniecība – noteikti jāmeklē iespējas fakultātes zinātniskās kapacitātes stiprināšanai.
Fakultātei ir svarīgs arī starptautiskās sadarbības aspekts – uzskatu, ka mums vajadzētu aktīvāk strādāt tieši ar kolēģiem Baltijas reģionā. Ilgtermiņā tas pavērtu Rehabilitācijas fakultātei iespējas regulārai pieredzes apmaiņai, resursu optimizēšanai un, iespējams, jaunu starptautisku studiju programmu izveidei.
Jūs esat viena no pirmajām ergoterapeitēm Latvijā. Kā nolēmāt specializēties šajā jomā, ņemot vērā, ka pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Latvijas medicīnā šī specialitāte bija maz zināma?
1994. gadā, atgriežoties Latvijā ar Tartu universitātes diplomu sporta ārsta specialitātē, biju pieņēmusi lēmumu turpināt studijas Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) rezidentūrā jaunizveidotajā Rehabilitācijas fakultātē. Nedaudz vēlāk augstskola sāka piedāvāt jaunas modificētās studiju programmas funkcionālo speciālistu, tostarp ergoterapeitu, sagatavošanai. Toreiz šis rehabilitācijas virziens Latvijā tiešām bija kas jauns, bet man tas šķita interesants, un es nolēmu mainīt programmu un turpināt studēt ergoterapiju. Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi, jo esmu piedalījusies jaunas profesijas un jaunas izglītības programmas veidošanas un attīstības procesā, iepazinu daudzus brīnišķīgus kolēģus gan Latvijā, gan Eiropā un citur pasaulē.
Ergoterapija ietver sevī vairākus darbības virzienus, vai jums ir kāda šaurāka specializācija?
Jā, mana profesionālā interese ir darbs ar senioriem. Cilvēkam novecojot rūpes sagādā dažādi veselības traucējumi, ar kuriem ir jāmācās sadzīvot, ir svarīgi pēc iespējas ilgāk palikt neatkarīgam, veicot ierastās ikdienas aktivitātes. Mūsdienās risinājumi tiek meklēti gan ar palīglīdzekļu un tehnoloģiju atbalstu, gan pielāgojot vidi. Ergoterapeita uzdevums šajā gadījumā ir palīdzēt pacientam atbilstoši viņa konkrētajām vajadzībām.
Kā, jūsuprāt, mainījies students šo gadu laikā?
Es teiktu, ka mūsu pirmie studenti, bija drosmīgi, jo viņi izvēlējas mācīties specialitātes, kuras tolaik vēl nebija zināmas. 90. gadu vidū arī mēs – docētāji – mācījāmies, tāpēc bijām ar studentiem ļoti līdzvērtīgās pozīcijās, daudz ko paveicām, entuziasma vadīti. Pašlaik studenti ir ļoti dažādi – ir motivēti un ieinteresēti jaunieši, bet diemžēl ir arī tādi, kuri nonākuši pie mums, līdz galam neapzinoties izvēlētās specialitātes būtību. Rehabilitācija ir multiprofesionāla nozare – katrai specialitātei ir sava specifika, tāpēc izvēle par labu vienai vai otrai studiju programmai ir jāizvērtē rūpīgi.
Vēl esmu pamanījusi, ka jauniešiem dažreiz trūkst iemaņu, lai mācītos patstāvīgi. Uzsākot studijas, daudziem ir pārsteigums, ka nepietiek tikai ar lekciju materiālu, daudz informācijas jāapgūst pašam. Tādēļ man jāizteic atzinība pasniedzējiem, kuri strādā ar pirmkursniekiem un māk ne tikai izstāstīt studiju kursa materiālu, bet arī motivēt un dot priekšstatu par studiju procesu.
2014. gada nogalē Rehabilitācijas fakultāte nosvinēja 20 gadu jubileju. Visus šos gadus jūs piedalījāties fakultātes darbā un redzējāt, kā tā attīstās. Kādu jūs gribētu redzēt fakultāti pēc 20 gadiem?
Domāju, ka 90. gadu vidū neviens no kolēģiem pat nevarēja iedomāties, ka 20 gadu laikā mēs sasniegsim tik daudz, un es ļoti ceru, ka līdzīgas sajūtas būs arī tad, kad svinēsim nākamos 20 gadus Rehabilitācijas fakultātes vēsturē.
Jau tagad fakultātes absolventi ir tie, kuri nodrošina un attīsta rehabilitācijas pakalpojumus veselības aprūpē un sociālo pakalpojumu jomā, un man patiešām gribētos, lai pēc 20 gadiem mums būtu jauna docētāju un vadītāju paaudze, lai mūsu piedāvāto specialitāšu klāsts dinamiski attīstītos.
Tāpat, kā jau minēju, es saskatu labu potenciālu sadarbībai ar Baltijas reģiona kaimiņvalstīm rehabilitācijas speciālistu izglītībā un profesionālajā pilnveidē, un RSU Rehabilitācijas fakultāte, bez šaubām, varētu būt šīs sadarbības virzītāja.
