Pārlekt uz galveno saturu
Lepojamies!
Atzinība
Darbiniekiem
Intervijas
RSU vēsture
Studentiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekānei un Māszinību un dzemdību aprūpes katedras profesorei Ingai Millerei 2019. gada 18. novembrī tika pasniegts Atzinības krusts par izcilu un nozīmīgu ieguldījumu māszinību izglītības un pētniecības attīstībā.

Prof. Inga Millere RSU strādā jau deviņpadsmito gadu. No 2012. līdz 2014. gadam viņa bija Māszinību fakultātes dekāne, bet kopš 2014. gada viņa ir Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne, kur izglītību iegūst topošās māsas un vecmātes, kā arī uzturzinātnes, veselības sporta, veselības psiholoģijas, supervīzijas, sabiedrības veselības un sociālā darba speciālisti.

turkmenistanas_vizite_rsu_mitc20191111_15.jpg

RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātē 2019. gada 11. un 12. novembrī viesojās delegācija no Turkmenistānas, kas bija ieradusies uz fakultātes organizēto divu dienu semināru "Understanding the development and applications of Registration Systems within the Latvian Health System"

Saistībā ar saņemto valsts apbalvojumu profesore vislielāko paldies saka saviem vecākiem, kuri abi ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un "kuri visu mūžu ir virzījuši un attīstījuši jaunas iniciatīvas un idejas. Viņi abi ir ārsti un inovatori katrs savā lauciņā. No viņiem esmu mācījusies sekot savai idejai un pārliecībai, neskatoties uz tam veltīto laiku un spēku."

Ingas Milleres mamma ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķe Rita Kukaine (1922–2011), kas ilgus gadus vadīja LZA Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu (pašlaik – RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts), veicināja virusoloģijas attīstību Latvijā, attīstīja daudz jaunu zinātnes virzienu mikrobioloģijā un virusoloģijā u. c. Ingas Milleres tēvs ir akadēmiķis, traumatologs ortopēds Viktors Kalnbērzs, kurš Latvijā attīstījis ķirurģiju, traumatoloģiju un ortopēdiju, ilgus gadus vadījis Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētniecisko institūtu un Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Traumatoloģijas, ortopēdijas un karalauka ķirurģijas katedru u. c. 

Kā sanāca, ka neaizgājāt ārstes ceļu, bet nonācāt augstskolas administratīvajā darbā?

Mans ceļš patiešām ir metis dažādus līkločus, taču pamatā esmu ārste, un tā ir mana profesionālā identitāte, caur kuru risinu daudzus jautājumus.

Karjerā ir bijuši dažādi posmi. Pirmais bija uzreiz pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas, kad iestājos aspirantūrā un strādāju pie savas promocijas darba tēmas, kas ir līdzīgi kā šodienas studijas doktorantūrā. Strādāju Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta laboratorijā un veicu pētījumus onkovirusoloģijā. Es biju jaunākā zinātniskā līdzstrādniece. Tur arī veiksmīgi izstrādāju promocijas darbu, kura viena no vadītājām bija šībrīža institūta direktore un vadošā pētniece Modra Murovska.

Inga_Millere_studiju_laika_1983.gif

1983. gads. "Tā ir prakse Saldū pēc 5. medicīnas studiju gada. Toreiz studiju laikā vairākas nedēļas dzīvojām slimnīcas piedāvātajās telpās un strādājām nodaļās. Šīs prakses laikā mūs aizsūtīja uz motokrosu kā pirmās palīdzības brigādi. Atceros, ka visas četras studentes bijām sabijušās, jo mums līdzi nebija neviena pieredzējuša ārsta," atceras prof. Inga Millere. Foto no RSU muzeja arhīva

Nākamais posms bija jau Latvijas neatkarības laikā, kad viss mainījās un daudz kas mūsu valstī ne tikai bruka un juka, bet arī veidojās no jauna. Radikāli mainīju savu profesionālo virzienu – iestājos rezidentūrā psihoterapijas specialitātē. Tajā brīdī tā bija jauna rezidentūras programma, ko vadīja prof. Gunta Ancāne. Pēc rezidentūras padsmit gadu strādāju par psihoterapeiti.

Tad es nonācu RSU Māszinību fakultātē. Pievienoties fakultātes komandai mani uzaicināja profesors Jānis Vētra, un es ar interesi iekļāvos universitātē māszinību lauciņā, kas tajā brīdī attīstījās. Tā kā RSU sāka iesaistīties daudzos Eiropas projektos, kas pavēra jaunus aprūpes un aprūpes izglītības attīstības virzienus, ātri vien sapratu, ka visu nevar savienot, un pakāpeniski distancējos no praktiskās medicīnas un psihoterapeita darba. Turklāt mani arvien vairāk sāka interesēt izglītības vadība un organizācija.

Šajā trešajā posmā esmu joprojām. No Māszinību fakultātes ir attīstījusies pašreizējā Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultāte, kas ir otra lielākā fakultāte RSU, studentu skaita ziņā tikai nedaudz atpaliekot no Medicīnas fakultātes.

Ko sevī ietver vārds "māszinības"?

Termins "māszinības" radās līdz ar Latvijas neatkarību, kad sāka attīstīties augstākā izglītība māsas profesijā universitātē. Ne visi sākumā pieņēma šo terminu, bet tagad tas ir vispārzināms un šķiet pašsaprotams.

Toreiz, attīstot profesiju un studiju programmu, bija nepieciešams pilnveidot ar to saistīto terminoloģiju, un viens no šiem jaunvārdiem bija "māszinības", lai piešķirtu grādu specialitātei ar universitātes izglītību. Māsas profesija ir ļoti sena, un laika gaitā tai bijuši dažādi nosaukumi: pelēkās māsas jeb begīnes, diakonisu (diakoniju) māsas, žēlsirdīgās māsas, medicīnas māsas, bet vārds "māsa" palika nemainīgs.

Pašlaik profesijas nosaukums ir māsa, diemžēl padomju laika termins "medicīnas māsa" joprojām ir dzīvs.

Profesijas nosaukums medicīnas māsa padomju gados bija cieši saistīts ar veselības aprūpes funkcionēšanu vairākpakāpju sistēmā: trīspakāpju, kurā māsa bija apkalpojošais personāls, vai divpakāpju, kurā māsa jeb tā sauktais vidējais medicīnas personāls bija ārstu rīkojumu izpildītāja. Taču mūsdienās māsas profesija ir ieguvusi pilnīgi citu vietu veselības aprūpes sistēmā. Māsas zināšanas un kompetences ļauj viņai nostāties blakus ārstam kā kolēģei, nevis tikai ordināciju bezierunu izpildītājai un vadīt aprūpes procesu. Tas nozīmē – lai sasniegtu mūsdienu profesionālo līmeni, profesijas pilnveidošanā bija jāiziet diezgan grūts un pārmaiņām pilns ceļš. Šaubas rada tas, vai, laikam ejot un profesijai pilnveidojoties, aiz attīstītām tehnoloģijām un procesiem neesam pazaudējuši žēlsirdību.

Kuri pašlaik ir aktuālākie jautājumi māsu izglītības jomā? 

Māsas profesija ir nepārtrauktā attīstībā, turklāt to atkal gaida jaunas pārmaiņas, jo tūliņ mainīsies māsas profesijas standarts.

Atbilstoši jaunajam profesijas standartam Veselības ministrijas darba grupa piedāvā māsas (vispārējās aprūpes māsa) standartu, kurā būs skaidri definētas arī jaunās kompetences, kas atbildīs Eiropas direktīvai. Tas nozīmē, ka, sākot ar 2022. gadu, māsas profesiju varēs apgūt tikai profesionālā bakalaura studiju programmā. Šis konceptuālais ziņojums Par māsas profesijas turpmāko attīstību Ministru kabinetā tika apstiprināts 2019. gada oktobrī. Manuprāt, patlaban esošie dažādie izglītības līmeņi un kompetence vienas profesijas ietvaros – padomju laika vidējā profesionālā izglītība, 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība, 2. līmeņa profesionālā augstākā izglītība, maģistra un doktora līmeņa izglītība – daudziem rada neizpratni, kā arī apgrūtina veselības aprūpes darba organizāciju.

Tāpat jāsaka par māsu specializācijām – līdz šim katrai māsu specialitātei bija relatīvi šaura specializācija: bērnu aprūpes māsa, ambulatorās aprūpes māsa, ķirurģiskās aprūpes māsa, operāciju māsa, garīgās veselības aprūpes māsa, anestēzijas, intensīvās un neatliekamās aprūpes māsa, internās aprūpes māsa. Un, ja, piem., operāciju māsa gribēja mainīt darbu un iet strādāt ķirurģijā vai ambulatorajā aprūpē, viņai bija jāiet atkārtoti studēt universitātē. Jaunais modelis piedāvā vienu izglītības procesu un lielāku mobilitāti darba tirgū.

Nākotnē māsai būs plašākas zināšanas un kompetence, kas pašlaik mūsu veselības aprūpes sistēmā ir ļoti nozīmīgi. Jaunā kompetence paredzēs, ka māsa ir apguvusi prasmi pieņemt patstāvīgi lēmumus, kas skar pacienta aprūpi.

Paplašinātā kompetence ļaus māsai būt mobilākai un pieejamākai darba tirgū pakalpojumu nodrošināšanā, vairāk iesaistīties pacientu aprūpē, tādējādi atslogojot ārsta darbu, lai sasniegtu labākus rezultātus pacientu aprūpē, līdz ar to būs iespējams nodrošināt kvalitatīvāku un pieejamāku aprūpi.

Daudzās attīstītās valstīs māsām ir piešķirtas tiesības izrakstīt medikamentus, bet pie mums šis māsas kompetences resurss vēl nav pietiekami izmantots.

Protams, priekšā ir liels darbs ar mūsu sabiedrības stigmām, kas māsu uztver kā palīgu, kā pakļautu profesionāli, nevis profesionāli, kas pats pieņem lēmumus. Un šeit ir uzdevums RSU – dot iespēju māsām apgūt tādas kompetences, lai viņas patiešām prastu šos atbildīgos lēmumus par pacienta veselību un aprūpi pieņemt. Šīs jaunās bakalaura studiju programmas vispārējās aprūpes māsas kvalifikācijas iegūšanai studiju procesu RSU nodrošināsim ciešā sadarbībā ar RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas profesionāļiem.

Lai ar šīm plānotajām pārmaiņām neradītu nevajadzīgu satraukumu sabiedrībā, gribu uzsvērt, ka māsas darba tirgū ir un būs ļoti vajadzīgas. Viņas paliks tur, kur viņas ir. Māsu skaits Latvijā jau ilgstoši ir nepietiekams, bet pēdējo 10 gadu laikā, manuprāt, kritisks. Ir zināms, ka māsu skaits Latvijā uz 100 000 iedzīvotājiem ir par 42 % mazāks nekā vidēji ES valstīs, un aptuveni 40 % strādājošo māsu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tāpat ir zināms, ka tikai puse māsu Latvijā strādā savā profesijā. Manuprāt, ja tiktu sakārtots algu jautājums, pieaugtu arī māsu motivācija strādāt savā profesijā.

valsts-prezidents-egils-levits-pasniedz-valsts--apbalv_INga-Millere-18112019-lead.gif

 No kreisās: Valsts prezidents Egils Levits un Atzinības krusta virsniece – RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne prof. Inga Millere. Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Kas būs jāpilnveido māszinību izglītības jomā RSU, lai varētu realizēt plānotās pārmaiņas?

Mēs jau laicīgi savu māszinību bakalaura studiju programmu uz to esam virzījuši. Programma atbilst jaunajām prasībām, atlicis tikai pilnveidot nelielas nianses, kā saka, jāuzliek daži punkti uz "i", lai varētu veikt atbilstošās izmaiņas programmas licencē un akreditācijā.

Vai māszinību jomā veicat zinātniski pētniecisko darbu? Kāpēc ir svarīgi veikt pētījumus šajā jomā?

Latvijā aprūpes un māszinību pētniecība ir diezgan neattīstīta, jo saistīta ar māsas profesijas attīstību. Tikai aptuveni astoņus gadus starp Latvijas zinātnes nozarēm un apakšnozarēm ir veselības aprūpes zinātne. Māsām ir iespēja studēt doktorantūrā un saņemt doktora grādu. Pašlaik Latvijā ir apmēram divpadsmit māsas ar doktora grādu.

Lai profesija attīstītos un lai attīstītos uz pierādījumiem balstīta aprūpe un prakse, bez pētniecības nekādi nevar iztikt.

Manuprāt, māsu pētniecība pašlaik attīstās vāji un haotiski. Tiek plānots Latvijas Māsu asociācijā veidot pētniecības attīstības koordinācijas padomi, kas apkopotu un virzītu dažādu profesijai nepieciešamo pētījumu attīstību. Līdz šim plašāk esam pētījuši māsu darba dzīves kvalitāti, psihosociālos darba vides riska faktorus, dažādus aspektus par pacientu aprūpi, piemēram, sāpju aprūpi u. c. Svarīgi ir pieminēt ārkārtīgi plašo promocijas darbu par māsas profesijas attīstību Latvijā, jo bez zināšanām un izpratnes par pagātni ir grūti plānot nākotni.

Viens no pētniecības projektiem, kurā esam iesaistījušies kopš 2016. gada, ir par nepilnīgi sniegtu aprūpi – Nepilnīgi veikta aprūpe: starptautiska un daudzdimensiju problēma.

Nepilnīgi veikta pacientu aprūpe ir jebkurš aspekts, kas nepieciešams pacienta aprūpei un netiek veikts vai arī tiek veikts nepilnīgi. Var tikt minēti ļoti dažādi iemesli nepilnīgi veiktai pacientu aprūpei no aprūpes sniedzēju puses, bet ir jāsaprot, ka rezultātā cieš pacients, nesaņemot nepieciešamo aprūpi. Kā vienu no faktoriem, kas ietekmē māsu veikto aprūpi un tās apdraudējumu, var minēt, piemēram, palielinātu darba apjomu, samazinoties personāla skaitam nodaļā. Latvijā ir tādas slimnīcu nodaļas, kur viena māsa aprūpē no 40 līdz 60 pacientiem, tajā pašā laikā Eiropā ir viena māsa uz četriem līdz astoņiem pacientiem. Skaidrs, ka kaut kas paliek līdz galam neizdarīts, jo reāli nevar paspēt visu paveikt, piemēram, medikamenti tiek ievadīti vēlāk, nekā noteicis ārsts, pacients netiek pietiekami grozīts izgulējumu profilaksei vai netiek pietiekami izglītots. Tātad dažādi aprūpes elementi tiek veikti nepilnīgi, neatbilstošā laikā vai tml., un tā ir problēma daudzās valstīs. Daudzējādā ziņā tas ir saistīts ar cilvēkresursu trūkumu, vadības procesu, darba organizāciju, profesionāļu zināšanu trūkumu un attieksmes jautājumiem. Mēs taču visi zinām, ka daudzi Latvijas medicīnas aprūpes darbinieki ir izdeguši. Par to, kā mainīt un uzlabot situāciju aprūpes jomā, pašlaik domā daudzās valstīs.

Šajā projektā par nepilnīgi sniegtu aprūpi mēs kopā ar citām Eiropas valstīm organizējam un piedalāmies semināros, nodrošinām izglītojošo darbu, izstrādājam dažādas starptautiskas vadlīnijas, apkopojot vairāku valstu pieredzi utt. Esam tulkojuši un pielāgojuši pētniecības instrumentus, lai novērtētu, kā aprūpe tiek nodrošināta Latvijā. Šo pētījumu veicām vairākās slimnīcās, un dati nav iepriecinoši. Kopā ar citām Eiropas valstīm tagad izstrādājam rekomendācijas, kas būs starptautiskas un paredzētas māsām vadītājām, jo kvalitatīvas aprūpes nodrošināšana daudzējādā ziņā ir saistīta ar darba organizāciju.

Inga_Millere_27062019_fakultates_izlaidums-lead.gif

Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes izlaidumā 2019. gada 27. jūnijā RSU aulā

RSU jūs strādājat kopš 2001. gada. Par kuru paveikto darbu jums ir vislielākais gandarījums?

Tie ir dažādi brīži. Piemēram, katrā izlaidumā skatoties uz mūsu absolventiem, ir gandarījums par paveikto, par to, ka katram no absolventiem esam radījuši un nodrošinājuši iespēju profesionālai un personīgai izaugsmei. Patiesībā RSU veido mūsu veselības aprūpes nākotni, izglītojot jaunos speciālistus dažādās nozarēs.

Ļoti liels gandarījums bija, kad tika apstiprināts Veselības ministrijas konceptuālais ziņojums Par māsas profesijas turpmāko attīstību, jo tajā fakultāte bija ieguldījusi lielu darbu un daudz enerģijas, strādājot pie tā daudzus gadus. Protams, nevaru neminēt to, ka RSU un Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātei ļoti nozīmīgs bija pagājušais gads, kad fakultāte kļuva par Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sadarbības partneri. Tagad mēs esam PVO sadarbības centrs profesionālajā veselības aprūpes izglītībā. Tas nozīmē, ka pasaules mēroga organizācija ir novērtējusi mūsu fakultātes augsto darba kvalitāti un kapacitāti. Par to man ir liels gandarījums!

Kuri pašlaik ir nozīmīgākie darbi, kas jāpaveic Sabiedrības veselības un sociālas labklājības fakultātes dekānes amatā?

Dzīvojam nepārtrauktā attīstībā. Kā jau iepriekš minēju, jāturpina attīstīt māszinību studiju programmas, jo 2022. gads nav tālu.

Plānojam veidot jaunus virzienus maģistra studiju programmā Veselības vadība, piedāvājot iespēju apgūt jaunas specializācijas. Piemēram, arvien aktuālāki kļūst digitālās veselības jautājumi, jo aprūpē daudz kas var notikt, izmantojot tehnoloģijas, tāpat kā daudz kas nevar notikt bez tehnoloģijām.

Plašas iespējas mums piedāvā dažādi starptautiskie projekti, kas ļauj RSU studiju programmas veidot maksimāli starptautiskas. Projekts European Universities paredz veidot Eiropas universitāšu apvienības, kas dos iespēju dalīties pieredzē un veidot starptautiskas programmas kopā ar Somiju, Zviedriju, Lietuvu un Franciju.

To visprecīzāk raksturo pagājušā gada nogalē izsludinātais RSU jaunais zīmola sauklis "Atvērti pasaulei!", jo daļu no studiju programmu satura studentiem ir iespēja apgūt Latvijā, bet daļu – Zviedrijā, Somijā vai citā valstī, un tad RSU absolvents būs ar starptautiski iegūtu kompetenci un pieredzi. Šis Eiropā ir jauns virziens, un pašlaik projektam European Universities rakstām pieteikumu.

Kas ir grūtākais jūsu kā dekānes darbā?

Jebkurš darbs ir darāms, vajag tikai sākt darīt! Viens no procesiem, ko es nesauktu par grūtākajiem, bet sarežģītākajiem, ir pārmaiņu vadība. To domāju visplašākajā nozīmē – gan attiecībā uz studiju programmām, gan komandas darbu u. c. Mans moto ir: "Nebaidīties no pārmaiņām, uztvert tās kā izaicinājumu un virzīt pārmaiņas!".

Kas, pēc jūsu domām, studentam būtu jāapgūst augstskolā, lai viņš pēc absolvēšanas patiešām kļūtu par sabiedrības veselības un sociālās labklājības nozares līderi?

Studentam ir jākļūst par kompetentu speciālistu un jābūt kritiski domājošam, jāprot izvērtēt plašais informācijas apjoms, strādāt ar pētniecībā iegūtiem datiem, kā arī atrast jaunāko, lai spētu to ieviest praksē un nodrošinātu pierādījumos balstītu aprūpi jebkurā līmenī. Viņam ir jābūt ar līdera dotībām un gatavam sadarboties, lai varētu vadīt procesu un komandu un attīstīt savu izvēlēto profesiju.

Līderi būs tie, kuri prot patstāvīgi pieņemt lēmumus un ir gatavi nemitīgi attīstīties.

Nākamais ir RSU 70 gadu jubilejas gads. Ko jūs novēlat savai universitātei?

Es gribētu redzēt, ka universitāte ir nemitīgā attīstībā. Būsim atvērti pasaulei!

Daži fakti par Ingu Milleri

  • No 2012. līdz 2014. Māszinību fakultātes dekāne.
  • Kopš 2014. Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne.
  • Māszinību un dzemdību aprūpes katedras profesore.
  • 1984. iegūts ārsta diploms Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU).
  • 1989. iegūts doktora grāds medicīnā.
  • 1997. iegūta psihoterapeita kvalifikācija Latvijas Medicīnas akadēmijas (tagad – RSU) rezidentūrā.
  • RSU strādā kopš 2001.
  • RSU docētie studiju kursi: Pētniecības metodes māszinībās, Vadības un organizāciju psiholoģija, Izglītības psiholoģija un metodes, Psihosomatiskā medicīna, Vadības un organizāciju psiholoģija, Veselības jēdziens un koncepcija u. c.
  • Grāmatas Priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības darbība Latgalē (1789-1864) līdzautore.
  • 38 vietējie un starptautiskie raksti.
  • 63 konferenču un kongresu tēzes.
  • Kopš 2011. Latvijas Zinātnes Padomes eksperte veselības aprūpes jomā.
  • 2019. saņemts Atzinības krusts.
RSU mājaslapā 2013. gadā tika aizsākts interviju cikls Lepojamies!. Tās ir sarunas ar mūsu kolēģiem, studentiem un absolventiem, kas veikuši kādu atklājumu vai guvuši nozīmīgus sasniegumus pētniecībā, saņēmuši plašu atzinību vai kādu apbalvojumu.