Pārlekt uz galveno saturu

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) vēsture tiek mērīta no 1950. gada 1. septembra. Šajā datumā Rīgā, Z. A. Meierovica bulvārī 12 (toreiz Padomju bulv.), namā, ko izglītības mērķiem bija dāvinājis pirmskara mecenāts Kristaps Morbergs, durvis vēra RSU priekštecis Rīgas Medicīnas institūts (RMI). To savukārt izveidoja uz Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes bāzes, kas ir pirmskara Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes tiešā pēctece. 

Stradiņa vārds universitātes nosaukumā nav nejaušība. Plašās Stradiņu dzimtas pārstāvjiem ir nozīmīga ietekme uz Latvijas sabiedriskās un akadēmiskās dzīves norisēm gadsimta garumā. Paula Stradiņa – viena no diviem pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušajiem medicīnas profesoriem, Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes dekāna – operatīvā un izcili profesionālā darbība nodrošināja medicīniskās izglītības vērtību, standartu un kvalitātes pārmantojamību, veidojot tiltu starp pirmskara un pēckara Latvijas izglītību un zinātni, kā arī liekot drošus pamatus Rīgas Medicīnas institūta (RMI) izveidei un attīstībai.

Pirmais RMI direktors bija profesors Ernests Burtnieks. Sākotnēji mācību iestādē bija Ārstniecības, Stomatoloģijas un Farmācijas fakultāte, akadēmiskais darbs tika organizēts 45 katedrās. Pakāpeniski studiju un pētniecības darbā tika iesaistītas gandrīz visas Rīgā un tai tuvumā esošās stacionārās, kā arī dažas ambulatorās ārstniecības iestādes.

1969. gada 30. decembrī uz Stomatoloģijas poliklīnikas jauno ēku Pārdaugavā, Dzirciema ielā 20, pārcēlās Stomatoloģijas fakultāte. 1987. gada 30. septembrī tai kaimiņos, Dzirciema ielā 16, atklāja augstskolai īpaši būvētās jaunceltnes – RMI kompleksa pirmo kārtu. 16 000 kvadrātmetru platībā, ko tagad apsaimnieko RSU, pakāpeniski iekārtoja vairāk nekā 1000 kabinetus, auditorijas, laboratorijas un administrācijas telpas.

1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju (Academia Medicinae Latviensis jeb AML), bet 1998. gadā Satversmes sapulce pieņēma jauno nosaukumu – Rīgas Stradiņa universitāte. Medicīnas akadēmija nepilnos desmit gados bija izveidojusies par universitātes tipa augstskolu, kurā gatavoja augstas klases speciālistus gan medicīnā un farmācijā, gan rehabilitācijā, māszinībās, sabiedrības veselībā un sociālajās zinātnēs. 2002. gadā Saeima pieņēma likumu par RSU Satversmi.

2009. gadā Dzirciema ielā 16 durvis vēra galvenā universitātes ceremoniālo norišu vieta – aula, tādējādi simboliski noslēdzot RSU kā neatkarīgas un pilnvērtīgas izglītības un zinātnes institūcijas izveidi.

Šī augstskola ir vienīgā universitāte Latvijā, kas tradicionāli cieši integrēta veselības aprūpes sistēmā, radot priekšnoteikumus Latvijas ārstniecības iestāžu veiksmīgai darbībai. Pašlaik RSU deviņās fakultātēs tiek realizētas bakalaura, maģistra, doktora, profesionālās, kā arī tālākizglītības programmas. Ikvienam, sākot no vidusskolēna līdz zinātņu doktoram, te ir iespēja iegūt jaunu kvalifikāciju, papildināt izglītību, kā arī dot pienesumu jaunu zināšanu un tehnoloģiju radīšanā. Arvien lielāku popularitāti RSU augsti kvalitatīvā izglītība gūst ārvalstu studentu vidū.

Patlaban universitātes rektors ir profesors Aigars Pētersons.

Pauļa Cīruļa foto albums un atmiņu stāsti

2017. gada maijā pieminējām Rīgas Stradiņa universitātes priekšteča Rīgas Medicīnas institūta ilggadējo fotogrāfu un tā Foto un kino laboratorijas vadītāju Pauli Cīruli viņa simtās dzimšanas dienas sakarā. RSU muzejs aicināja bijušos mūsu augstskolas studentus dalīties savās studiju laika atmiņās. Atmiņu stāsti ir saistīti ar kādu no P. Cīruļa uzņemtajiem fotoattēliem.

RSU Zobārstniecības fakultātes dekānes profesores Ilgas Urtānes stāsts

687_Kalvelis_2.jpgProfesors Dominiks Kalvelis vada Ortopēdiskās stomatoloģijas praktisko nodarbību, 20. gs. 70. gadi. Mācību klīnikas bija aprīkotas ar Volgogradas rūpnīcā ražotām iekārtām un krēsliem. Ārstēšana notika, pacientam sēžot un ārstam stāvot. Ārstniecisko manipulāciju veikšanai un materiālu izmantošanai bija ierobežotas iespējas. Zobu slīpēšana un citas manipulācijas notika bez anestēzijas. Pacientu pacietība bija apbrīnojama, taču vēl tagad no tiem laikiem vairākās paaudzēs saglabājušās bailes no zobārsta. Zobu nospiedumu iegūšanai par pamatmateriālu izmantoja ģipsi. Zobu protēžu izgatavošanā estētikai vienīgais materiāls bija plastmasa; ar pieejamām metodēm tika atjaunota zobu funkcija. Lai gan bija trūkumi materiāli tehniskajā nodrošinājumā, katedrā bija ļoti jauka atmosfēra; starp pasniedzējiem, studentiem un pacientiem valdīja savstarpēja cieņa.

RSU Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras vadītājas profesores Daces Gardovskas stāsts

1058_Gardovska_1.jpgŠī fotogrāfija tapusi pagājušā gadsimta 70. gados, kad mācījos Pediatrijas fakultātē. Īsi pirms ķirurģijas lekcijas ieradās Paulis Cīruļa kungs institūta avīzes redakcijas uzdevumā, lai mani nofotografētu, jo biju sabiedriski aktīva teicamniece un kursa vecākā. Fotogrāfija ir laba liecība studiju kultūrai – tajā laikā bija obligāts ne tikai praktisko nodarbību, bet arī lekciju apmeklējums. Uz klīnisko priekšmetu lekcijām bija jāierodas tīrā, labi izgludinātā virsvalkā un cepurē, un šos noteikumus ievēroja arī mācībspēki.

Studenti cītīgi pierakstīja visu teikto. Parasti docētāji centās lekcijā ietvert savu pieredzi un kādus jaunākos materiālus, kas visiem nebija pieejami. Bieži uz lekcijām tika aicināti pacienti, kas auditorijas priekšā stāstīja par savām sūdzībām, studentiem tika demonstrēti simptomi, analizēta diagnostika un ārstēšana. Lekcijās tika izmantotas uz papīra sagatavotas liela formāta tabulas, tāfele un docētāja personības spēks, kas spēja vai nespēja aizraut klausītājus. Pakāpeniski parādījās jaunās tehnoloģijas – diapozitīvi. Atceros tos laikus, kad vēlāk kā jaunā pasniedzēja lekcijās demonstrējamos materiālus mēģināju ar tušu uzrakstīt uz vecām "nomazgātām" rentgenbildēm. Lekcijas laikā, liekot tās uz grafoprojektora, izdevās iegūt attēlus, kas kaut nedaudz palīdzēja ilustrēt tēmu.

Iespējams, tieši šī fotogrāfija, kas bija publicēta laikrakstā Padomju Jaunatne un piedalījās fotokonkursā, bija nonākusi kāda cietuma bibliotēkā, no kura uz Rīgas Medicīnas institūtu tika nosūtītas vairākas man adresētas vēstules. Specifiskā zīmoga dēļ tās pievērsa īpašu uzmanību, tādēļ vispirms nonāca uz dekāna un tad mācību prorektora galda. Lai tās saņemtu, tiku aicināta sniegt paskaidrojumus par notiekošo. Kopā atvērām vēstules un sapratām, ka rakstītāji ir ieslodzītie, kas vēlējušies izteikt savus draudzības apliecinājumus. No tā laika esmu sapratusi, ka publiskā vidē ikviens nejauši var nonāk divdomīgā situācijā, tāpēc piesardzība nekad nav lieka.

Valsts asinsdonoru centra ilggadējas darbinieces dakteres Irēnas Danilānes stāsts

825_donoru_Centrs_1.jpgFotogrāfijā redzams sterils bokss, kurā medmāsas ņem asinis no donora rokas, kas ir ielikta pa lodziņu. Toreiz visus konservējošos šķidrumus gatavoja uz vietas, tādēļ bija jāievēro stingras sterilitātes prasības.

Gan mediķiem, gan donoriem bija jāģērbj virsvalki (halāti), jāauj auduma zeķes līdz ceļgalam (bahilas) un jāliek maskas. Cits citu pat nevarēja pazīt. Donoriem zem halātiem nebija virsdrēbju, un, sēžot rindā pirms asins nodošanas, tikai reizumis pēc kāju apspalvojuma varēja minēt, kuri ir biedri donori un kuras – biedrenes donores.

Kad sterilos konservējošos šķīdumus sāka ražot rūpnieciski, aptuveni 20. gs. 80. gados, donori rakstīja sūdzību uz PSRS Veselības aizsardzības ministriju, ka Latvijas PSR netiek ievērotas sterilitātes prasības asins ņemšanā – vairs nevajadzēja vilkt halātus un likt maskas. Tas darbiniekos izraisīja smaidu.

Farmācijas fakultātes dekānes (1968–2008) asociētās profesores Vijas Eniņas stāsts

1861_farmacija.jpgViens no Farmācijas fakultātes specifiskajiem studiju priekšmetiem bija un joprojām ir farmakognozija – mācība par ārstniecības augiem, to uzbūvi, ķīmisko sastāvu un izmantošanu veselības aprūpē. Attēlā redzama praktiskā nodarbība farmakognozijā trešā kursa studentiem – mikroskopā tiek pētīta ārstniecības augu drogu uzbūve. Nodarbība notiek Veidenbauma (tagad Baznīcas) ielā 5, kur tolaik bāzējās Farmācijas fakultātes profilējošās katedras. Nodarbību vada vecākā pasniedzēja Helēna Rubine. Ļoti zinoša, stingra, prasīga un kategoriska – daudzi studenti no viņas pat baidījās, jo sagatavoties kolokvijam vai eksāmenam pie viņas nebija joka lieta. Arī es biju gan H. Rubines studente, gan pēc studijām aspirantūrā (tagad doktorantūrā) – kolēģe tai pašā katedrā. Manā pārziņā bija cits studiju priekšmets – botānika pirmā kursa studentiem, kas bija viens no pamata priekšmetiem farmakognozijas studijām.

Salīdzinot tālaika studiju vidi ar šodienu, atšķirība ir acīm redzama – nodarbībai pielāgotā telpā (kas savulaik ir bijis dzīvoklis) pie viena galda cieši blakus cits citam darbojās 9–10 studenti. Mikroskops gan katram bija savs, taču darbam ne pārāk ērts – lielākajai daļai tubuss bija vertikāls, kas radīja papildu slodzi kakla muskuļiem. Arī mikroskopijā tik būtiskais apgaismojums bija visai nosacīts. Lai parādītu vajadzīgo anatomiskās uzbūves elementu, pasniedzējam bija diezgan sarežģīti piekļūt pie katra studenta mikroskopa. Tomēr, lai gan studijas nebija vieglas, tās bija interesantas. Daudzas attēlā redzamās studentes tagad ir zinošas un pieredzējušas farmaceites un aptieku vadītājas.

Ginekoloģes, dzemdību speciālistes Daces Matules stāsts

3056.jpgŠis attēls gan neattiecas uz mani, jo es nekad nodarbībās neskrēju – ne pie pasniedzēja B. Bangas, ne kāda cita. Es biju priviliģētā stāvoklī, jo visus savus Rīgas Medicīnas institūta studiju gadus biju Latvijas vieglatlētikas izlases dalībniece un īstiem sportistiem nebija jāapmeklē fizkultūras nodarbības.

Bet te būs viens no krāšņākajiem stāstiem, kuru līdzdzīvoju trešā kursa ziemas semestrī. Mana grupas kolēģe un draudzene bija iedalīta pie pasniedzēja B. Bangas un katru reizi pēc fizkultūras ieradās uz nākamajām nodarbībām ar sarkaniem vaigiem. Vienmēr bija jāskrien – neatkarīgi no gadalaika vai laikapstākļiem. Trešajā kursā viņai pieteicās bērniņš, un sliktās dūšas dēļ vairākas sporta nodarbības tika iekavētas. Tuvojās ziemas semestra ieskaites, un bija daudz kavētu nodarbību, arī dzemdības vairs nebija tālu... Šodien mēs zinām, ka fiziskās nodarbības grūtniecības laikā ievērojami uzlabo skābekļa apgādi bērniņam. Pētījumos arī pierādīts, ka tām grūtniecēm, kuras nodarbojušās ar fiziskām nodarbībām trīs reizes nedēļā, bērniem ir salīdzinoši labas valodas prasmes un IQ jau piecu gadu vecumā.

Bet par manu draudzeni – viņai bija jāatstrādā visas kavētās nodarbības, citādi semestri nebeigt. Šķiet, nedrīkstēja arī dzemdēt... Viņa katru dienu cītīgi gāja apkārt Māras dīķim, līdz atstaigāja visas kavētās nodarbības. Meitiņa piedzima laikā un vēlāk divas augstākās izglītības apguva kā nieku. Varbūt tieši tāpēc, ka mammai bija jāstaigā apkārt Māras dīķim.

Ārstes, RMI absolventes un bijušās RSU docētājas Irīnas Kalniņas stāsts

3547_2_masinas.jpgTā izskatījās dzemdību nodaļās. Šie mazuļi noteikti bija atvesti no barošanas – rātni guļ un neviens nebļauj, tātad paēduši. Es Rīgas Medicīnas institūtā studēju pediatriju 20. gs. 80. gados, un tolaik pediatrijas studenta karstākā vēlēšanās bija piedalīties dzemdībās. Prakses vietas biežāk bija Rīgas slimnīcu dzemdību nodaļās, nevis Dzemdību namā.

Tajos laikos jaundzimušais dzemdību nodaļā neatradās kopā ar māmiņu – viņi tikās regulārajās barošanas reizēs. Bērnus pie mātēm ar šādiem ratiem transportēja māsiņas. Mazuļiem bija jāiekļaujas standarta izmēros, lai ratiņus varētu pareizi nokomplektēt. Tos mazuļus, kuri bija pārāk lieli, māsiņām nācās nest rokās. Tā bija.

Latvijas Valsts eksprezidenta Valda Zatlera stāsts

3709 1"Valsts eksāmenu terapijā nokārtoju ar izcilību. Kā tieši tas notika, vēl šobaltdien neesmu aptvēris. Kurš students gan jūnijā mācās? Kad dienu pirms eksāmena aizgāju uz konsultāciju, sapratu, ka vairs nevaru visu paspēt izlasīt un iemācīties. Lūdzu savai bijušajai klases un toreiz grupas biedrenei Guntai Arājai (tagad profesorei Lazdānei, kura strādā Pasaules Veselības organizācijā): "Palīdzi! Izstāsti vismaz pašu būtiskāko! Man vairs nav laika!" Gunta izstāstīja trešdaļu no visa apjoma, otru trešdaļu līdz trijiem naktī izlasīju pats, bet pēdējai trešdaļai tikai ar acīm pārskrēju pāri virsrakstiem un eksāmenu noliku. Rezultātu paziņošanu sagaidīju jau pusmiegā. Kad pēc profesora Ilmāra Lazovska uzslavas "Ar īpašām zināšanām mūs šodien iepriecināja viens students…" izdzirdēju savu vārdu, salecos. Tas pat man bija par daudz!

Likteņa ironija – mana glābēja, absolūtā teicamniece Gunta šajā eksāmenā saņēma vienīgo četrinieku savā mūžā. Kāda netaisnība! Man bija kauns. Ja būtu iespējams, mūsu atzīmes noteikti samainītu vietām. Tomēr jāatzīst, ka daļēji manas veiksmes pamatā bija spēja novērot cilvēkus, pamanīt viņu slimības un to īpatnības."

Fragments no grāmatas "Valdis Zatlers. Kas es esmu", Rīga: Jumava, 2015, 57. lpp., kas citēta ar V. Zatlera laipnu atļauju.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja, RSU profesora Jāņa Vētras stāsts

2842_SZB_1.pngŠeit redzama patoloģiskās fizioloģijas nodarbība Rīgas Medicīnas institūta Patoloģiskās fizioloģijas katedrā, kas atradās Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas teritorijā. Nodarbības temats, visdrīzāk, ir iekaisuma reakcijas izpausmes, kas tiek modelētas truša ausī. Studentiem parasti daudz lielāku iespaidu radīja un interesi raisīja pats trusis, nevis viņa apsārtusī auss. Vai sēdēs mierīgi, vai sāks rauties ārā no studenta rokām, vai sāks lēkāt pa nodarbību telpu... Daudz kas tika pieredzēts eksperimentos ar dzīvniekiem. Trušus turēja būros turpat, katedras mājas pagrabā. Piedalīšanās nodarbībā dzīvniekam noteikti bija interesants piedzīvojums – ceļojums no pagraba sabiedrībā. Tomēr mums visiem bija iespēja pārliecināties, ka teiciens bailīgs kā trusis nav radies tikai tukšas iztēles rezultātā. Nodarbības telpā, studenta roku cieši satverts, trusis nereti burtiski pamira. Tas redzams arī attēlā. Truša purniņā ir paralizētas emocijas, iepretim – studentu nopietni zinātkārās sejas. Bija pat gadījumi, kad trusis no tā vien, ka ir nonācis gaismā un uzmanības centrā, tā satraucās, ka sirds apstājās, un beigts viņš bija.

RSU Medicīnas vēstures institūta direktora profesora Jura Salaka stāsts

negativs_3718.jpgŠeit notiek Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Studentu zinātniskās biedrības (SZB) valdes sēde ap 1985. gadu. Sēdes parasti notika jaunajā RMI kopmītnē Mārupes ielā 17A. Tur bija gaitenī speciāli izbūvēta niša, kas sākotnēji bija domāta kā atpūtas vieta kopmītnes iedzīvotājiem. Bet tad to nošķīra ar stikla paneļiem – blokiem, kādus dažkārt padomju laikā lika vannasistabās.

Fotogrāfijā redzami studenti, kas tagad ir labi zināmi ārsti. No labās puses pirmais pie galda sēž Askolds Akers, kurš turpina ģimenes tradīcijas un ir otolaringologs. Otrais esmu es. Galda galā (tumšā blūzē) ir Maira Jansone, tagad pasniedzēja mūsu universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā. Egils Harasimjuks (aizmugurē, ar brillēm) sastopams Veselības ministrijā. Pirmā no kreisās ir Zita Grudule. Ceturtā no kreisās, ar brillēm, ir tagad ļoti cienījamā profesore Māra Pilmane. Vēl te ir meitenes no krievu plūsmas, bet vārdus neatceros.

Zinātniskais vadītājs no pasniedzēju vidus bija profesors Juris Leja, kurš foto nav redzams. Bet sēdes no studējošo vidus vadīja docis – iesauka no vārda "docents". Mums docis bija Aivars Bērziņš, kurš diemžēl jau ir miris. Pēc RMI absolvēšanas viņš devās turpināt studēt ASV, kur pēc tam arī palika strādāt.

Ko mēs šeit apspriežam? Droši vien kārtējās SZB konferences rīkošanu – programmu, organizāciju, iespējams, arī to, cik daudz mucu alus būs nepieciešams pēc konferences – noslēguma ballītei.

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja profesora Valda Pīrāga stāsts

3920-78_SZB_3.jpg1985. gada rudenī Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Patoloģiskās fizioloģijas katedras vadītājs profesors Juris Leja mani uzaicināja iestāties katedras studentu zinātniskajā pulciņā, kura galvenais pētniecības virziens bija gremošanas trakta fizioloģijas izpēte. Attēlā es kopā ar otru studentu Aleksandru Simonāviču nodarbojos ar kuņģa sulas elektrolītu sastāva mērīšanu, cenšoties saistīt kālija un nātrija jonu koncentrācijas izmaiņas ar dažādām kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas slimībām. RMI Studentu zinātniskajai biedrībai (SZB) tai laikā bija liela ietekme un prestižs, katru gadu tika rīkotas lielas konferences, kurās piedalījās viesi ne tikai no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Kaukāza un Vidusāzijas republiku medicīnas institūtiem, bet kopš 1988. gada arī no Vācijas Demokrātiskās Republikas, Ungārijas, 1989. gadā arī no Vācijas Federatīvās Republikas, Somijas, Zviedrijas un citu valstu universitātēm. Man bija tas gods trīs gadus vadīt SZB pēc saviem priekšgājējiem Jura Salaka, Aivara Bērziņa un Jāņa Vētras. Rektoram Vladislavam Korzānam par ārvalstu studentu ierašanos paziņojām tikai tad, kad viņi jau bija Rīgā. Lai gan pēc tālaika likumiem rietumvalstu pilsoņi drīkstēja apmesties vienīgi īpaši uzraudzītajā viesnīcā Latvija, rektors atļāva mums tikt ar šo problēmu galā pašu spēkiem un līdzekļiem. Izmitinājām viesus studentu ģimenēs un sarīkojām jautru ballīti studentu kopmītnē, kuru rīta gaismā pārtrauca komandante. Somietes nolaidās gar mājas sienu pa notekcauruli, bet vācieši iekrita.

RSU Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras asociētā profesora Leona Blumfelda stāsts

RSUM_464.jpgJā, acīmredzot jau diezgan krietns laiciņš pagājis, kopš šī fotogrāfija uzņemta. Tas bija laiks, kad Ačkups ieguva Tautas deju ansambļa goda nosaukumu. Fotogrāfs Paulis Cīrulis iemūžinājis mirkli no Gatves dejas uz VEF kultūras pils skatuves.

Laika posmu, kurā pats aktīvi nodarbojos ar tautas dejām, joprojām uzskatu par vienu no interesantākajiem un bagātākajiem manā dzīvē. Kāpēc? Tie, kuri to darījuši vai dara, mani labi sapratīs. Aizraujoša mēģinājumu un koncertu pasaule, dažādu tautu kultūru iepazīšana, sevis pilnveidošana, labi draugi, kopā darīšanas prieks un... un... un. Ar vārdiem to grūti aprakstīt.

Kas saglabājies līdz pat šodienai? Skaistas atmiņas un neatņemamas vērtības dvēselei un raksturam.

Stacionāra "Gaiļezers" Operāciju bloka vadītāja ārsta Pētera Tomiņa stāsts

negativs_1704.jpgDažus gadus biju Rīgas Medicīnas institūta (RMI) Interkluba viceprezidents. Interklubs bija RMI Komjaunatnes komitejas jautrākais un labākais – nekādu diskusiju! – apendikss. Vismaz tā uzskata tie domubiedri, kas tur pulcējās un joprojām uztur kontaktus. Klubs kaut kādā, galvenokārt deklaratīvā, mērā nodarbojās ar studējošās jaunatnes audzināšanu patiesas tautu draudzības garā, tas ir, ar to, ko jumts bija paredzējis. Padomju studentu pasaules uzskata veidošanai institūtā pastāvēja vismaz divas katedras, un to pārraudzīja īpašs prorektors. Pateicoties visu minēto pūlēm vai par spīti tām, draudzība bija – un patiesa, un ar indivīdu nacionālo piederību maz saistīta.

Interkluba galvenais praktiskais uzdevums bija studentu apmaiņas prakses organizēšana – mūsējie mēnesi Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Ungārijas Tautas Republikā, Polijas Tautas Republikā, Bulgārijas Tautas Republikā, viņējie attiecīgi pie mums un ar neilgu tūri pa PSRS mūsu studentu gidu pavadībā. Prakses perioda kulminācijas punkts bija pieņemšana Rīgā pie RMI rektora. To arī organizēja, kā likums, Interklubs. Ungāri rektoram bija sagatavojuši suvenīru – pudeli tokajieša. Pret rītu pudele gan bija atrodama, bet bez tokajieša. Gods kam gods, rektors Vladislavs Korzāns notikušo uzņēma bez liekām emocijām un nekādu sankciju audzināšanas jautājumos no viņa puses nebija.

Brālīgās Polijas savstarpēji ne tik ļoti brālīgie studenti pēdējo nakti Latvijā, izrādījās, bija pavadījuši ne Rīgā, bet gan restorānā Sēnīte. Turklāt bez viņiem pielaulātā mūsu gida. Pāris stundu pirms izbraukšanas tūrē uz Tallinu atklājās, ka visas pases aizmirsušās tai gadījuma autobusā, ar ko tā uz rīta pusi uz Rīgu braukts. "Tas vēl arī nav nekas, notiek lietas trakākas," – kā tai vecajā ziņģē: Maskavā pat pazuda viens poļu students.

(Tad vēl slavenais Interkluba karnevāls, šķiet, 1978. gada pavasarī… Man ir pāris šī notikuma foto, bet ne Pauļa Cīruļa.)

Ilggadējas RMI / AML / RSU administrācijas darbinieces Dainuvītes Vītolas atmiņu stāsts1

Korzans_sekretare_Cirula_foto (1).jpgMana pirmā tuvākā iepazīšanās ar profesoru Vladislavu Korzānu notika 1973. gadā, kad apstākļu sakritības dēļ vai var būt likteņa lemta kļuvu par viņa sekretāres aizvietotāju, šajā amatā nostrādāju desmit mēnešus. Tas bija pārbaudījums un izaicinājums man – atrasties tik tuvu populāram cilvēkam, lielas mācību iestādes vadītājam – un arī viņam – uzticēties un ļaut savu darbu organizēt jaunai, gandrīz nepazīstamai darbiniecei. [..]

Rektora kabinets jeb, kā tagad teiktu, birojs atradās Padomju bulvārī 12, otrajā stāvā, pretī Bastejkalnam. Atmiņas par šo laiku ir siltas un ģimeniskas, jo mēs visi tur strādājām un dzīvojām kā lielā dzīvoklī – telpas, gandrīz visas, kas saistītas ar rektora kabinetu, bija caurstaigājamas – no sava kabineta viņš nemanot varēja ieiet prorektora kabinetā, pēc tam mācību daļā un pa mazu iekšējo koridoru – dekānu kabinetos. Turpat blakus atradās arī kanceleja un kadru daļa. Varbūt tāpēc darbinieki jutās viņam tuvi, gandrīz katru rītu sasveicinoties, satiekoties, uzrunājot, uzsmaidot. Viņš bija savējais un tomēr šefs, kā mēs viņu visi saucām.

1 Fragments no grāmatas "Profesors Vladislavs Korzāns. Cilvēks un rektors”, Rīga: RSU, 2015., 239. lpp., kas publicēts ar D. Vītolas laipnu atļauju.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Operāciju bloka virsārsta Egīla Cunska stāsts

sadale_1.jpg1975. gadā Rīgas Medicīnas institūtā pēdējā studiju gadā, sestajā kursā, tika organizētas divas sadales: sabiedriskā sadale un valsts sadale. Fotogrāfijā fiksēta, manuprāt, sabiedriskā sadale, kas notika Kara katedras telpās toreizējā Padomju bulvārī 12 (tagad – Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris).

Sabiedriskā sadale izvērtēja katra studenta sekmes, sabiedrisko aktivitāti, līdzdalību institūta pašdarbības kolektīvos (korī, deju kolektīvā), dalību Studentu zinātniskajā biedrībā (katedru studentu pulciņos). Atbilstīgi šiem kritērijiem arī bija noteikta rindas kārtība sabiedriskajā sadalē. Esmu pārliecināts, ka vismaz dažiem komisijas locekļiem no ideoloģiskās audzināšanas prorektora Jūlija Kairova bija papildinformācija par katru studentu.

Valsts sadale jau bija toreizējās Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas kompetence ar oficiālu nosūtījumu uz konkrētu darbavietu.

Fotogrāfijā no kreisās: Jānis Gulbis – LPSR Veselības aizsardzības ministrijas kadru daļas vadītājas vietnieks; Aleksandrs Kačanovs – kursa partijas komitejas pārstāvis (sekretārs), arī 1975. gada abiturients, vēlāk strādāja Ļeņingradas Ārstu kvalifikācijas institūtā; Andris Timbers – mūsu kursa vecākais, arī 1975. gada abiturients, vēlāk P. Stradiņa Asinsvadu nodaļas un Vispārējās ķirurģijas katedras docents; Egīls Cunskis – Studentu zinātniskās biedrības prezidents, tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Operāciju bloka virsārsts.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja RSU profesora Jāņa Vētras stāsts

7009-97-314_1.jpgAttēlā Tautas koris Rīga iemūžināts kādā no daudzajām jubilejas reizēm ap 1980. gadu. Daudzajām tāpēc, ka koris pamanījās atzīmēt jubilejas, par atskaites punktu ņemot gan dibināšanas datumu, gan maestro Jāņa Dūmiņa darbības sākumu korī, gan vēl kaut kādus notikumus, kas ierindas koristiem īsti nebija zināmi, bet svētki bija. Svētku koncerts notiek Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā, kas rotāta ar meijām. Koristiem rokās ziedi, sejas rotā smaidi un prieka pilni skatieni. Koristiem patika, reizēm pat sajūsmināja, sadarbība ar solisti Elgu Brahmani. Visticamāk, tikko ir nodziedāta krievu tautas dziesma Nad poļami (Pāri laukiem), kas Elgai Brahmanei sadarbībā ar maestro Jāni Dūmiņu padevās sevišķi aizrautīgi, emocionāli pacilājoši. Dažādu tautu dziesmu apdares korim bija stihija un firmas zīme. Jubilejas koncertā TK Rīga izpildījumā skanēja dziesmas 21 valodā! Latviešu, lietuviešu, igauņu, krievu, ukraiņu, gruzīnu, vācu, somu, zviedru utt. Tas bija maestro īpašais talants – uztaustīt katras tautas īpašās dvēseles noskaņas, kas ir izteiktas tautas dziesmās. Arī klausītājiem tieši tautas mūzikas programma visvairāk gāja pie sirds – daudzas dziesmas bija jāatkārto. Koristiem, minot dažus no attēlā redzamajiem – augšējā rindā no labās puses, tagad asociētais profesors, ortopēds Mārcis Krūmiņš, urologs Atis Karulis, profesors, rehabilitologs Aivars Vētra, profesors Jānis Vētra, kora otrais diriģents Kārlis Beinerts, ķirurgs Jānis Dūmiņš (ceturtais), ortopēds Normunds Pavlovs, radiologs Daumants Dravnieks, pirmajā vīru rindā no labās puses kardioķirurgs Miķelis Jagmanis, ķirurgs Arnolds Ķirsis, docents, internists Jānis Skārds, – priecīgais gandarījums pēc šādiem koncertiem ir saglabājies līdz pat šodienai.

Ārstes, RMI absolventes un bijušās RSU docētājas Irīnas Kalniņas stāsts

Sestdienas_talka_1984_1.jpgKomunistiskās sestdienas talkas notika ik gadu aprīlī – par godu Ļeņina dzimšanas dienai. Talkās obligāti bija jāpiedalās kā studentiem, tā docētājiem. Nopelnīto naudu par šo darbu pārskaitīja, piemēram, varonīgās Vjetnamas fondā.

Atceros, ka pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē vienā no talkām RMI studentiem bija jākopj teritorija Pārdaugavā, kur bija uzsākta Uzvaras pieminekļa celtniecība. Studentiem bija ne tikai jākopj teritorija, bet arī brīvprātīgi obligāti jāziedo nauda šī pieminekļa celtniecībai.

 

Ārstes Zanes Gailes stāsts

5085-192-343_akupunktura_2.jpgŠķiet, fotogrāfijas sižets ir saistīts ar Studentu zinātnisko biedrību, kādu no pulciņiem, – notiek organisma elektriskās pretestības mērījumi dažādās refleksogēnās zonās.

20. gs. 70.–80. gados katram Rīgas Medicīnas institūta (RMI) studentam vajadzēja iesaistīties kādas katedras Studentu zinātniskajā pulciņā. Pulciņos notika regulāras sanāksmes par kādu noteiktu tēmu, tika prezentēti pētījumi. Cītīgākie un ieinteresētākie paši veica pētījumus, ar kuru rezultātiem uzstājās gan RMI, gan vissavienības (PSRS) studentu zinātniskajās konferencēs.

Mana pirmā uzstāšanās ārpus Latvijas bija Kauņā, bez šaubām, krievu valodā.

Vēl atceros, ka RMI bija fotolaboratorija, kurā šīm prezentācijām izgatavoja kvalitatīvus diapozitīvus.

Mikroķirurga Haralda Adoviča stāsts

negat3503.png1982. gada valsts eksāmens ķirurģijā notika Rīgas 1. slimnīcas (toreizējās Nikolaja Burdenko Rīgas pilsētas 1. klīniskās ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcas) telpās. Speciāli eksāmenam tika pielāgota konferenču telpa. Lai eksāmens noritētu ātrāk, studentu zināšanas vienlaikus pārbaudīja vairākas eksaminatoru komisijas. Lai uzsvērtu anatomijas zināšanu nepieciešamību topošajiem ķirurgiem, zāles sienas tika noklātas ar dažādiem anatomijas plakātiem, kas, protams, mums radīja nemieru – vai anatomijas zināšanas tiks pārbaudītas padziļināti? Kā tajos gados pierasts, būtisks priekšnosacījums īsta ķirurga tēlam bija labi stērķelēta cepure. Kartupeļu ciete tam netika taupīta! Komisijas eksaminatori pārstāvēja dažādas nozares.

Man piederīgā komisijā bija iekļauti (attēlā no kreisās puses) radioloģijas docents Jevgenijs Nemiro, anatomijas profesore Genovefa Jēča, traumatoloģijas-ortopēdijas profesors Eduards Žeidurs.

Blakusgalda komisijas (otrā no kreisās puses) sastāvā bija ķirurģijas vecākā pasniedzēja daktere Maija Pūce, ķirurģijas profesors Jānis Volkolakovs, ķirurģijas docents Anatolijs Ņikitins. Viņi eksaminēja Aivaru Lācarusu.

Pie nākamā galda savas zināšanas komisijai rādīja Imārs Indāns.

Lai viss noritētu godīgi un raiti, eksāmena norisi vēroja Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes prodekāns docents Ivans Zagorskis.

Protams, eksāmens patiesībā tikai bija mūsu ceļa sākums. Imārs sava darba gaitas uzsāka Madonas slimnīcā, bet viņa dzīve negaidīti aprāvās 1986. gadā Černobiļā.

Aivars Lācarus pēc internatūras pabeigšanas 1983. gadā savu dzīvi pilnībā ir saistījis ar Talsiem – sākotnēji kā ārsts ķirurgs un urologs, vēlāk Talsu slimnīcas galvenais ārsts un aktīvs sabiedriskais un politiskais darbinieks.

Man eksāmens noritēja veiksmīgi, saņēmu teicami. Pieteicos zināšanu papildināšanai klīniskajā ordinatūrā ķirurģijā. To apguvu izcilā ķirurga un zinātnieka profesora Viļa Purmaļa vadībā. Tieši viņa vadībā Latvijā tika izveidota savulaik jauna specialitāte – mikroķirurģija. Kas to būtu domājis – pēc klīniskās ordinatūras pabeigšanas tieši Mikroķirurģijas centrs kļuva par manu vienīgo darba vietu…