RSU mācību prorektore Tatjana Koķe nebaidās kļūdīties un uz vietas nestāv

Pagājušā gada 2. septembrī Rīgas Stradiņa universitātes Senāts par mācību prorektori apstiprināja profesori Tatjanu Koķi. Pieredzējusi profesionāle augstākās izglītības jomā, pedagoģijas zinātņu habilitētā doktore un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle. Viņai piemīt šarms, kas apbur, un enerģijas dzirksts, kas aizrauj. Līdz ar viņas ienākšanu universitātē jūtamas spēcīgas pārmaiņu vēsmas. Viņa iet un dara. 

Daudzi studenti grib zināt, ko dara mācību prorektore. Kādi ir nozīmīgākie jūsu darba pienākumi?

Mācību prorektora galvenais uzdevums ir pastāvīgi rūpēties par studiju programmu aktualizāciju, t. i., lai esošās studiju programmas ir tādas, kas interesē studentus un atbilst prasībām, ko no augstskolas gaida sabiedrība un darba devēji. Jādomā, kādi uzlabojumi nepieciešami, lai Rīgas Stradiņa universitāti padarītu atvērtāku tendencēm, kas ir aktuālas mūsdienu augstākajā izglītībā. Arī pie mums tāpat kā visā pasaulē viss saistīts ar resursu efektīvāku izmantošanu. Līdz ar to rodas vajadzība pēc kopīgām un starptautiskām programmām. Jāizmanto arī pasaules intelektuālais potenciāls. Turklāt netiek gaidīta fiziskā pārvietošanās, mūsdienās informāciju ļoti ātri var iegūt e-vidē, tāpēc jābūt gataviem paņemt to, ko piedāvā plašā pasaule.

Vadu koleģiālās institūcijas, pārstāvu universitātes intereses Latvijā un Eiropā.

Protams, jāpiemin sadarbība ar Studējošo pašpārvaldi. Esmu gatava vienmēr uzklausīt un reaģēt uz to, ko studenti iniciē. Students ir gala patērētājs, un viņš visātrāk jūt, ko vajag. Protams, jaunības maksimālismā studenti varbūt kādreiz grib vairāk, nekā iespējams izdarīt, tāpēc aicinu studentus atbildīgi rosināt izmaiņas un domāt, ko paši var izdarīt.

Jautā Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra vadītāja p. i., Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra Klīnisko prasmju apmācības centra vadītājs Roberts Rezgalis:

Vai esat iejutusies jaunajā kolektīvā, darba vidē?
Esmu iejutusies darba vidē, taču man ir daudz jāmācās, īpaši jāiepazīst un jāizprot medicīnas izglītības jautājumi. Katrā ziņā kolēģi ir ļoti atsaucīgi, un savstarpējās attiecības veidojam uz lietišķuma un savstarpējās cieņas pamata. Jūtos ja ne gluži savējā, tad piederīga šai videi.

Kas ir grūtākais un kas ir patīkamākais jūsu darbā?

Grūtākais kā pašai, tā droši vien arī kolēģiem ir neapstāties pie sasniegtā. Jo ir jau labi – Rīgas Stradiņa universitāte tiek augstu vērtēta. Vai tu runā ar jauniešiem, vai ar pieaugušajiem gan Latvijā, gan ārpus tās – visur par šo augstskolu ir ļoti labas atsauksmes. Arī darbinieki un studenti pauž gandarījumu, ka strādā un studē universitātē ar augstu prestižu. Taču dinamiskā pasaule neļauj apstāties. Līdz ar to grūtākais ir rosināt, pastāvīgi meklēt jauno. Virzīties uz to, ka Rīgas Stradiņa universitāte varētu būt priekšstāve augstākās izglītības modernizācijā Latvijā. Un tas ir grūti.

Patīkamākais, ka no universitātes docētājiem jūtu lielu atsaucību un vēlmi stiprināt savu pedagoģisko varēšanu. Ir interese par tālākizglītību augstskolas pedagoģijas jomā.

Lūdzu, raksturojiet sevi pāris vārdos!

Esmu labi informēta optimiste. Zināmā mērā esmu arī ideāliste, jo gribu sasniegt vairāk, nekā spēju. Esmu gatava nesavtīgi ieguldīt enerģiju. Esmu uz rezultātu vērsts cilvēks.

Pāris vārdos par jūsu bērnību...

Man bija laimīga bērnība. Vecāki ir kārtīgi darba cilvēki. Tētis – inženieris, mamma visu mūžu strādāja tirdzniecības pārvaldē. Abi ļoti daudz strādāja, taču dzīvoja pilnvērtīgu un skaistu dzīvi. Devāmies kopīgos ceļojumos – uz Krimu, Kaukāzu...

Kura ir jūsu bērnības garša?

Esmu rīdziniece. No pieciem gadiem dzīvoju pie Bērnu pasaules Kr. Barona ielā. Atceros, tur uz stūra bija kiosks, kurā tirgoja sveramo saldējumu kraukšķīgā vafelītē. Man vislabāk garšoja krējuma saldējums. Vēl... Pirmā pavasara tomāta garša. Ap 20. martu tirgū parādījās pirmie Latvijā audzētie tomāti. Priekš tiem laikiem tie bija ļoti dārgi. Mamma parasti vienu nopirka un ar baltmaizi plānā šķēlītē sataisīja maizītes.

Jautā Studējošo pašpārvaldes vadītāja Katrīna Priede:

Kādas bija jūsu ārpusskolas aktivitātes?
Es dziedāju korī un nodarbojos ar orientēšanos un volejbolu. Apmeklēju šaha pulciņu. Rīgas Pionieru pilī darbojos interklubā. Tas bija pulciņš, kur pulcējās skolu jaunieši, kuriem bija nelielas svešvalodu zināšanas. Pāris reižu gadā Rīgas ostā piestāja kuģi ar skolēnu delegācijām no dažādām valstīm, un es saviem vienaudžiem vadīju ekskursijas pa Rīgu angļu valodā. Tas padomju laikā deva priekšstatu par pasaules plašumu.

Vai angļu filoloģija bija pašsaprotama vai nejauša studiju izvēle?

Pašsaprotama, jo mācījos Rīgas 50. vidusskolā, kas bija angļu novirziena skola. Man patika valodas, un skolā ļoti labi iemācīja angļu valodu. Viena daļa no maniem klasesbiedriem aizgāja studēt angļu valodu, bet otra – medicīnu

Spilgtākais, kas palicis prātā no studiju laika?

Tā kā es mācos visu mūžu, spilgtākās epizodes ir no tā laika, kad studēju aspirantūrā Maskavā. Īpaši palicis prātā satraukums pirms priekšaizstāvēšanas. Studiju laiks ir jaunības laiks! Skaists laiks! Studējot filoloģiju, bija daudz jālasa, un nodarbības bija piecas dienas nedēļā. Turklāt studiju laikā apprecējos, man piedzima meitiņa. Katru savas dzīves posmu dzīvoju ātri un piesātināti.

Kas, jūsuprāt, ir kvalitatīva augstākā izglītība?

Ja runājam par rezultātu, tad par kvalitatīvu augstāko izglītību liecina tas, ka ir sagatavots kompetents speciālists savā jomā, kas nozīmē, ka viņam ir zināšanas un studiju praksē iegūtas prasmes. Varbūt viņam nav pietiekamas praktiskās pieredzes, taču viņš ir atvērts un grib zināt.

Svarīgi, lai augstskolā tiktu veidota personība ar pašcieņu. Mēs nevaram gatavot speciālistu, kuram ir vienalga, kas notiek apkārt, un kurš nerēķinās ne ar vienu citu.

Ko, pēc jūsu domām, sevī ietver vārds studēt?

Izzināt, tiekties un nebaidīties kļūdīties. Neviens nav kļuvis par labu speciālistu, ejot tikai pareizo ceļu. Pasaules progresu virza atšķirīgie, citādie, drosmīgie...

Studijas saistītas arī ar savas personības izkopšanu. Domāt, ko es varu un kas man ir jāpilnveido sevī. Jābūt prasīgam vispirms pret sevi un jāliek latiņa arvien augstāk!

Ilgus gadus darbojaties izglītības jomā, esat lasījusi lekcijas un vadījusi studentu pētnieciskos darbus. Kādam jābūt 21. gadsimta docētājam, lai viņu varētu saukt par profesionāli?

Viņam jābūt ieinteresētam, atvērtam un atsaucīgam. Ja students atnāk, tad jāatrod laiks, lai viņu uzklausītu. Svarīga ir līdztiesīgā pozīcija ar studentiem – respektēt un dzirdēt studentu. Docētājam būtu jābūt autoritātei savā nozarē. Turklāt mūsdienās tam ir lielas iespējas e-vidē, kur var veidot blogu un raisīt diskusijas ar savas jomas speciālistiem. Turklāt jābūt pastāvīgā starptautiskā apritē! Jāzina vismaz, kas tur notiek, ko no tā varu paņemt un dod tālāk. Neviena zinātne neaprobežojas dzimtās valodas ietvaros. Augstskolas docētāja darbs ir ļoti radošs, taču arī ļoti grūts. Tas prasa pastāvīgu darbu.

Sākot strādāt Rīgas Stradiņa universitātē pagājušajā gadā, jums bija iecere par RSU docētāju tālākizglītības programmu. Cik tālu ir pavirzījies šis darbs?

Patlaban ir apzinātas docētāju vajadzības, no kurām aktuālākā ir saistīta ar docētāju prasmju stiprināšanu e-vides izmantošanā un bagātināšanā. Gribētu atrast labu piedāvājumu, kā e-vidē izstrādāt strukturētus studentu pastāvīgos darbus un tos pēc tam pārbaudīt. Labas iestrādes šajā sakarā ir Dortmundes Universitātē.

Jautā Studējošo pašpārvaldes padomes locekle Alise Krauja:

Kādas izmaiņas jūs gribētu īstenot studiju procesā?
Joprojām aktuāls ir tas, ka mums jākļūst par vienas kopienas universitāti. Nevajadzētu nodalīt tik ļoti ārvalstu un Latvijas studentus. Ārvalstu studenti, kam jākārto valsts eksāmens latviešu valodā, alkst pēc ciešāka kontakta ar Latvijas studentiem. Savukārt Latvijas studentiem būtu ieguvums apgūt kādu studiju kursu vai moduli angļu valodā. Iedīgļi tam, protams, jau ir.
Gribētos ciešāku sadarbību starp medicīnas un veselības aprūpes, kā arī sociālo zinātņu bloku. Piemēram, patlaban tiek veidota jauna bakalaura līmeņa programma Mediju pedagoģija Sporta, uztura un pedagoģijas katedrā, un būtu ideāli, ka docētāji no abiem blokiem nāktu ar iniciatīvu un veidotu studiju kursus speciāli šai programmai. Lai būtu ieinteresētība kopējā rezultātā!

Dzīves jēga ir...

Noteikti tā ir rezultatīvā aktivitātē, gandarījumā par to, ko dari, un ģimenē.

Ja jums būtu daudz naudas un nebūtu jāstrādā, ko jūs darītu?

Nauda, protams, ir vajadzīga, lai īstenotu savas vajadzības, taču es negribētu, lai nonāktu šādā situācijā. Gribu iet un darīt!

Kas jūs pēdējā laikā emocionāli saviļņojis kultūrā un mākslā?

Ļoti skaists bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada koncerts Lielajā ģildē, kur pārsvarā skanēja Džordžs Gēršvins un Leonards Bernsteins. Vieglā klasiskā mūzika. Un man ļoti patīk, ka brāļi Petrauski šajā klasiskajā gaisotnē ienes jaunības kolorītu.

Vai sekosiet līdzi 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos (Krievijā)?

Protams! Noteikti sekošu ātrslidotāja Haralda Silova, biatlonista Andreja Rastorgujeva un hokejistu panākumiem. Gaidu 21. janvāri, kad tiks nosaukta visa komanda. Esmu lepna, ka Latvija spēj izveidot tik lielu komandu!