RSU Gada doktorants Artūrs Kurbatovs: pētniecība iemāca mainīt savus priekšstatus
1. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) notika svinīgā RSU Gada balvas pasniegšanas ceremonija, kurā godināja universitātes izcilākos studentus, pētniekus un darbiniekus. Vienu no apbalvojumiem – RSU Gada doktoranta balvu – saņēma Artūrs Kurbatovs (attēlā). Šāda atzinība ir ne tikai novērtējums ieguldītajam darbam un sasniegtajiem rezultātiem, bet arī īpašs gandarījuma brīdis, kas apliecina, ka neatlaidība un zinātkāre ir pamanīta un novērtēta.
Artūrs ir jurists, kura promocijas darbs veltīts vecāku un bērnu saskarsmes tiesību jautājumiem.
Pētniecībā gūtās atziņas palīdz ne tikai padziļināt izpratni par ģimenes tiesībām, bet arī citādi paraudzīties uz ikdienas darbā sastopamajām situācijām.
Sarunā jautājām par emocijām, saņemot augsto apbalvojumu, promocijas darba nozīmi un to, kāpēc doktorantūras studijas ir vērtīga pieredze arī ārpus akadēmiskās vides.
Kādas bija pirmās emocijas, uzzinot, ka esi izvēlēts par RSU Gada doktorantu?
Tas bija liels pārsteigums! Es nebiju mērķtiecīgi virzījies uz šādas balvas saņemšanu un par to īpaši nedomāju. Vienkārši darīju savu darbu un turpināju pētījumus. Izrādījās, ka kolēģi manu veikumu ir pamanījuši. Tas sniedza patiesu gandarījumu, jo ir ļoti patīkami apzināties, ka ieguldītais darbs ir novērtēts.
Kā juties balvas pasniegšanas ceremonijā, kāpjot uz skatuves?
Tā bija neparasta sajūta. Ikdienā kā jurists esmu pieradis uzstāties tiesas priekšā, runāt publiski un izmantot retorikas prasmes. Tomēr šoreiz pat man bija zināms iekšējs satraukums. Bija savāda sajūta, it kā kājas uz brīdi neklausītu. Šādus mirkļus nav iespējams iepriekš izplānot vai tiem pilnībā sagatavoties.
Studijas doktorantūrā prasa laiku, neatlaidību un papildu atbildību. Kāpēc nolēmi turpināt studijas pēc maģistra grāda iegūšanas?
Man šis lēmums bija ļoti viegls un pašsaprotams.
Promocijas darba temats ir cieši saistīts ar manu ikdienas profesionālo darbību, tāpēc doktorantūra ir dabisks turpinājums tam, ko daru jau ikdienā.
Kā jurists un pētnieks vēroju sabiedrību, īpaši attiecības starp bērniem un vecākiem, kā arī to, kā cilvēki risina dažādus ģimenes tiesību jautājumus. Mani interesē ne tikai tiesību normu piemērošana, bet arī dziļāka izpratne par to, kāpēc konkrētais regulējums ir izveidots tieši tāds un kā tas atbilst mūsdienu sabiedrības vajadzībām.
Tas ir nepārtraukts un ļoti interesants izziņas process. Profesionālajā darbā gūtie novērojumi pārtop zinātniskā analīzē un publikācijās.
Man ir gandarījums, ka ar šiem darbiem varu arī veicināt RSU atpazīstamību Latvijas tiesību zinātnes vidē.
Tavs promocijas darbs ir veltīts vecāku un bērnu attiecībām. Ko tieši pēti un kāpēc šis jautājums ir nozīmīgs?
Mans promocijas darbs ir saistīts ar vecāku un bērnu saskarsmes tiesībām.
Pētu, kā vecāks, kurš ikdienā nedzīvo kopā ar bērnu, var veidot pēc iespējas ciešāku un noturīgāku saikni ar savu atvasi.
Īpašu uzmanību pievēršu sabiedrībā izplatītajam priekšstatam par saskarsmes modeli, kurā bērns pārmaiņus vienu nedēļu dzīvo pie viena vecāka, bet nākamo pie otra. No pirmā acu uzmetiena šāds risinājums var šķist taisnīgs, jo abi vecāki ar bērnu pavada vienādu laiku. Taču ir svarīgi izvērtēt, kādi riski ar to saistīti un kā šāds modelis atbilst Latvijas Civillikumā nostiprinātajam aizgādības regulējumam.
Pētījuma centrā ir bērna intereses. Vecāku šķiršanās ir situācija, ar kuru dažādos dzīves posmos saskaras ievērojama sabiedrības daļa.
Tāpēc ir būtiski saprast, kā pēc vecāku lēmuma dzīvot šķirti iespējams noregulēt savstarpējās attiecības tā, lai galvenā uzmanība būtu pievērsta bērna vajadzībām.
Kā doktorantūrā veiktie pētījumi ir mainījuši tavu profesionālo skatījumu uz ģimenes tiesībām?
Ja salīdzinu savas zināšanas un priekšstatus pirms diviem gadiem, kad sāku studēt doktorantūrā, ar pašreizējo izpratni, redzu, ka atšķirība ir ļoti liela.
Sākotnēji mans skatījums uz saskarsmes tiesībām vairāk balstījās personīgajā profesionālajā pieredzē, pārliecībā un taisnīguma izpratnē. Taču, sākot jautājumu pētīt padziļināti, sapratu, cik būtiski ir to vērtēt ne tikai no juridiskā, bet arī no psiholoģijas un veselības zinātņu skatpunkta. Piemēram, ir svarīgi izprast bērna attīstības īpatnības un psiholoģiskās vajadzības.
Būtiski mainījusies arī mana attieksme pret spēkā esošo tiesisko regulējumu.
Pirms diviem gadiem uzskatīju, ka Latvijas tiesību normas šajā jomā ir novecojušas un tās nepieciešams fundamentāli mainīt. Tagad mans skatījums ir citāds.
Sabiedrība ir būtiski attīstījusies. Mainījusies ģimenes dzīve, cilvēki kļuvuši mobilāki, attīstījusies tēva un mātes loma ģimenē. Taču tas automātiski nenozīmē, ka līdzšinējais tiesiskais regulējums vairs nav piemērojams.
Pētījuma gaitā esmu nonācis pie secinājuma, ka daudzos gadījumos esošās tiesību normas joprojām spēj nodrošināt sabiedrības vajadzības. Tās būtu precizējamas un attīstāmas, taču ne vienmēr nepieciešams tās pilnībā aizstāt ar jaunu regulējumu.
Manuprāt, tas arī ir viens no lielākajiem pētniecības ieguvumiem.
Padziļināta analīze ļauj pārskatīt sākotnējos pieņēmumus un nonākt pie argumentētākiem secinājumiem, kas noder arī ikdienas profesionālajā darbā.
Ko tu ieteiktu jaunajiem cilvēkiem, kuri apsver studijas doktorantūrā, bet vēl šaubās, vai tas ir pareizais solis?
Es ieteiktu atmest bailes un ieklausīties sevī.
Ja cilvēks jūt vēlmi ar savu darbu un zināšanām radīt kaut ko jaunu un sniegt pienesumu sabiedrībai, doktorantūra noteikti ir īstais ceļš.
Ja galvenais mērķis ir tikai profesionālā izaugsme kādā šaurā specialitātē, iespējams, jāapsver arī citas iespējas. Tomēr doktorantūra ir brīnišķīgs dzīves posms, kas sniedz daudz vairāk par akadēmiskā grāda iegūšanu.
Protams, tas ir izaicinājums, un ne visiem izdodas studijas pabeigt. Taču iegūtās zināšanas, pieredze, kolēģu savstarpējā enerģija un ideju apmaiņa ir neaizstājamas.
Īpaši vēlos uzsvērt RSU doktorantūras studiju vidi. Šajā ceļā doktorants nav viens. Līdzās ir mentors un promocijas darba vadītājs, kuri sniedz atbalstu un palīdz pārvarēt grūtības.
Tas ir ļoti svarīgi, jo doktorantūras studijas jāspēj apvienot ar profesionālo darbu un ikdienas pienākumiem.
Artūra Kurbatova pieredze apliecina, ka doktorantūra nav tikai ceļš uz zinātnisko grādu. Tā ir iespēja padziļināt profesionālās zināšanas, kritiski izvērtēt līdzšinējos priekšstatus un meklēt risinājumus sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. RSU Gada doktoranta balva ir atzinība par līdz šim paveikto un vienlaikus iedrošinājums turpināt iesākto. Savukārt Artūra stāsts atgādina, ka zinātnes vērtība slēpjas ne tikai jaunās atklāsmēs, bet arī spējā mainīt domāšanu un iegūtās zināšanas izmantot sabiedrības labā.
