Pārlekt uz galveno saturu
Intervijas
Sports
Studentiem

Pirms gada RSU studiju programmas Fizioterapija 3. kursa studente Alma Vītola noskrēja 260 km garo Džungļu skrējienu Brazīlijā un izcīnīja pirmo vietu sieviešu konkurencē. Šā gada augustā Alma jau otro reizi startēja vienā no populārākajiem kalnu skrējieniem pasaulē – ultramaratonā apkārt Monblānam.

Katru gadu šo maratonu skriet vēlas tūkstošiem utramaratona cienītāju, bet ne katram tas izdodas, jo ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti vairākos citos skrējienos un pieprasījums pēc šiem skrējieniem pieaug. Skrējiens ir garš un grūts izturības pārbaudījums, kas ir pa spēkam tikai pašiem rūdītākajiem un motivētākajiem maratonistiem.

Alma-Vitola-apkart-Monblanam-publicitates-foto-02-lead.jpg

Kā tu aizvadīji šo gadu un nonāci līdz skrējienam Monblānā?

Man jau pirms vairākiem gadiem bija plāns noskriet skrējienu apkārt Monblānam. Biju izlēmusi – ja es to paveikšu, tad skriešu arī Džungļu skrējienu. Pirmajā mēģinājumā 2014. gadā distanci nenoskrēju, jo pusceļā mediķi mani noņēma no trases. Pagājušajā gadā mani neizlozēja, tāpēc mēģināju šogad. Rīgas Stradiņa universitāte mani ļoti atbalstīja – piedāvāja fiziskās sagatavotības treniņus profesionālas treneres vadībā Elektrum Olimpiskajā centrā, peldēšanas nodarbības un apmaksāja manu dalības maksu skrējienā. Par ko esmu ļoti pateicīga, jo tas viss man ļoti palīdzēja vispusīgi sagatavoties un nostiprināt vājās vietas. Paralēli es skrēju piecas vai sešas reizes nedēļā. Biju pirms tam satraumējusies, tāpēc sāku ar trīsdesmit un četrdesmit minūšu skrējienu līdz pat trim stundām treniņos. Sacensībās skrēju trīs un vairāk stundu.

Kurā distancē tu startēji?

Kopā Monblāna maratonā ir piecas dažādas distances. Es skrēju galveno un garāko, kas ir 170 km gara ar 10 000 m kāpumu. Lai varētu šajā skrējienā piedalīties, pirms tam ir jāsavāc kvalifikācijas punkti vairākos citos garajos skrējienos. No Latvijas šogad mēs bijām aptuveni 40 skrējēji. 2006. gadā Atis Plakans bija pirmais no Latvijas, kurš piedalījās šajā skrējienā, un kopš tā laika skrējēju no Latvijas ar katru gadu paliek arvien vairāk un vairāk. Interese par šāda veida skrējieniem pieaug ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Katru gadu skrējienam piesakās daudz vairāk interesentu, nekā ir iespējams uzņemt. Es biju pieteikusies šim skrējienam arī pagājušajā gadā, bet mani diemžēl neizlozēja. Izloze notiek pēc nejaušības principa, un šogad manis izvēlētajā distancē skrēja vien 2300 dalībnieku.

Alma-Vitola-finiss-Monblana-lead.jpg

Alma Vītola finišā. Foto no personīgā arhīva

Kā tu vērtē savu šā gada veikumu?

Man bija viss, lai varētu noskriet labāk, bet šādos skrējienos svarīgākais ir finišēt. Rezultāts ir svarīgs pirmajiem pāris procentiem skrējēju. Es gribēju iekļauties četrdesmit stundās. Labākie skrējēji šādu distanci skrien aptuveni 21 – 22 stundās. Es būtu varējusi iekļauties četrdesmit stundās, taču šoreiz sevi nepiespiedu. Bija karsts laiks, un ir ļoti jājūt sevi un situāciju. Kontrolpunktā, ēdot zupu, redzēju daudzus, kuri knapi iestreipuļoja, un viņus uzreiz savāca mediķi.

Kas tevi motivē piedalīties šādos skrējienos?

Svarīgs ir nevis rezultāts, bet gan process. Man patīk treniņu process, lai es varētu nonākt līdz šim skrējienam. Tāpat man patīk atmosfēra, kas valda šādos pasākumos, patīk cilvēki, kas tajos piedalās. Dažādā publika, kas sabrauc no visām pasaules malām. Pieredzes apmaiņa, kas notiek dalībnieku starpā. Šajā skrējienā es satiku savus draugus no Džungļu skrējiena. Apspriedām savas skrējiena stratēģijas. Arī pašā trasē notiek sarunas starp dalībniekiem. Skrējiena laikā iepazinos ar diviem austrāliešiem, kuri ļoti vēlējās uzzināt, kāda ir Latvija. Katrā distancē ir kontrollaiks, kurā ir jāiekļaujas. Sākumā šie laiki ir īsāki, līdz ar to visi skrien diezgan saspringti, neviens īpaši nekavējas. Otrajā distances daļā kontrollaiks ir pielaidīgāks, bet arī skrējēji ir jau saguruši, atslābuši un izmanto dažādas iespējas, lai skrietu lēnāk.

Alma-Vitola-apkart-Monblanam-publicitates-foto-lead.jpg

Vai skrējiena laikā ir kāds lūzuma punkts?

Skrējiens ir garš, un tā laikā ir daudzi lūzuma punkti. Starts ir piektdienas vakarā ap pulksten 18.00, un ir jāskrien divas naktis bez atpūtas, jo gulēšanai vienkārši neatliek laika – vismaz skrējiena lēnajā galā, kurā parasti esmu. Var pasnaust 15 minūtes vai pusstundu, bet ne vairāk. Es pasnaudu pusstundu pusceļā. Otrajā dienā bija ļoti karsts, un es pieņēmu lēmumu, ka šādā karstumā neskriešu. Tad, kad kļuva vēsāks, es vairs nesamotivēju sevi. Protams, ir tulznas, nogurums un sāp, bet tā jau ir visiem. Iekļāvos savos plānos pirmajā skrējiena pusē, un arī pēdējos 10 km es noskrēju labi. Būtu varējusi noskriet labāk, bet – kā ir, tā ir labi.

Vai tas, ka tu studē fizioterapiju, tev kaut kā palīdz skrienot?

Pagājušajā gadā Džungļu skrējienā vēl nepalīdzēja. Tagad – trešajā kursā – zināšanas jau ir pietiekamas un varu tās likt lietā, lai sev palīdzētu. Varu teipot un pamasēt, saprotu, kā palīdzēt sev trasē. Pirms skrējiena pusotru nedēļu dzīvoju kalnos. Sapratu, kuri muskuļi vairāk noslogojas, kam būtu jāpievērš uzmanība trasē.

Vai šos divus skrējienus vispār var salīdzināt?

Abi šie skrējieni ir ļoti atšķirīgi, bet doma ir viena – ir jāspēj visa sava enerģija un spēki sadalīt visam skrējienam. Skrējiens apkārt Monblānam bija īstermiņa mocības, jo tas ilga tikai divas diennaktis. Savukārt skrējiens džungļos ilga septiņas dienas, un viss ekipējums bija jānes sev līdzi uz muguras.

almas-vitolas-ekipejums-lead.jpg

Almas Vītolas ekipējums. Foto no privātā arhīva

Vai batoniņi, kas redzami fotogrāfijā, ir tas daudzums, ko tu apēd viena skrējiena laikā?

Visu līdzpaņemto neapēdu, jo es neskrēju tik intensīvi, līdz ar to sporta pārtiku patērēju mazāk. Distances otrajā pusē man vairāk gribējās ēst īstu ēdienu. Skrienot es būtu ēdusi tikai batoniņus un želejas, pa kādam apelsīnam kontrolpunktos, bet, kad ātrums kritās, tad gribējās ēst kārtīgu ēdienu. Tad es pārsvarā dzēru buljonu un ēdu desu. Neizklausās pēc laba uztura. (Smejas)

Vai mēģināsi skriet atkal pēc gada?

Pēc gada vēl ne, bet pēc vairākiem gadiem varētu atgriezties, jo gribas noskriet labi. Savu nākamās sezonas skrējienu vēl neesmu atradusi. Noteikti būs 80 km skrējiens Cēsīs, mūsu swimrun sacensības Amber race, vēl kādi īsāki skrējieni tepat Latvijā. Biju noskatījusi vienu 300 km garu skrējienu Velsā, bet tur diemžēl visas vietas jau bija aizņemtas. Šis skrējiens notiek reizi pāris gados.

Šonedēļ RSU pirmkursniekiem ir Sporta diena. Kāpēc ir svarīgi kustēties?

Kustības ir visa pamatā! Tās palīdz būt veselam. To mums atkārto visus šos studiju gadus. Turklāt sportošana ļauj labāk funkcionēt smadzenēm. Tā ir atpūta no mentālā darba.