Anatomijas muzeja jaunā komanda: esam atvērti virtuāli, kamēr durvis vēl ciet

Anatomijas muzejs ir viens no pēdējo gadu vērienīgākajiem Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) projektiem – ir restaurēta vēsturiska ēka, saglabāts un atjaunots unikāls muzeja krājums, izveidota mūsdienīga, interaktīva un saistoša ekspozīcija. Muzeja klātienes atklāšanai 2020. gada rudenī svītru pārvilka Covid-19 pandēmija, bet muzejs visu šo laiku ir turpinājis strādāt, attīstīties un gatavoties apmeklētāju uzņemšanai.

RSU Anatomijas muzejs. Foto: "Dd Studio"

Tiek veidoti video stāsti par muzeja vērtībām, jaunas muzejpedagoģiskās programmas, tiešsaistes nodarbības, kuras jau ir izmēģinājuši gan RSU darbinieki, gan Latvijas skolēni. Tas nebūtu bijis iespējams bez jaudīgas komandas, kas pēdējā pusgada laikā papildināta ar trīs jauniem un aizrautīgiem darbiniekiem – ar izglītības projektu vadītāju Kasparu Zaltānu, kā arī informācijas centra speciālistēm un muzeja pedagoģēm Rūtu Žiaugri un Lindu Līvu Oši.

Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete par jaunajiem kolēģiem saka:

"Mūsu kopīgs uzdevums būs panākt to, lai cilvēkiem uz muzeju ir iemesls atnākt ne tikai vienu reizi, bet arī otrreiz, trešoreiz un regulāri.

Gandrīz katram ir gadījies, ka brīnišķīga muzeja apmeklējumu ir sabojājusi nelaipna "tante" muzeja kasē vai ģērbtuvē. Tāpēc mums bija īpaši svarīgi, kādi cilvēki strādās muzeja informācijas centrā. No vairāk nekā 100 iesniegajiiem pieteikumiem izdevās izvēlēties un izveidot starpdisciplināru, radošu, gudru un muzeja darbā jau pieredzējušu kolektīvu, ar kuru kopā ir patiešām patīkami strādāt.”

Pastāstiet, lūdzu, par sevi – no kurienes nākat un ko darāt muzejā?

Linda: Sākumā mani mazliet biedēja muzeja specifika, bet tagad ir iepaticies – šeit ir ļoti interesanti, muzejs ir mūsdienīgs un atvērts inovatīvām idejām. Šis ir pirmais gads, kad nestudēju, tomēr darbu muzejā uzskatu par sava veida studijām – es šeit mācos kaut ko pavisam jaunu. Esmu beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, man ir bakalaura grāds restaurācijā, kā arī maģistra grāds pedagoģijā.

Kaspars: Pēc izglītības esmu vēsturnieks, kādu laiku strādāju Barikāžu muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku, kā arī vairāk nekā desmit gadu esmu vadījis ekskursijas pa Rīgu. Darbs Anatomijas muzejā mani ir aizvedis atpakaļ pie manu studiju laiku intereses arheoloģijas, ņemot vērā, ka muzejā ir ļoti plaša kaulu kolekcija. Šeit veidoju muzejpedagoģiskās programmas, strādāju pie muzeja atpazīstamības, radu saturu Facebook kontam – izglītoju plašu mērķauditoriju.

Kā jūtaties situācijā, kad muzejs ir gatavs, bet apmeklētāji nevar nākt?

Kaspars: Jā, tagad esam dīvainā situācijā – muzejs ir pabeigts, mēs esam gatavi atvērt durvis, Linda un Rūta ir ieguvušas apjomīgas zināšanas par muzeja krājumu, bet mēs netiekam pie cilvēkiem un cilvēki netiek pie mums. Vienīgā saikne ir tiešsaistes nodarbības skolām vai komunikācija soctīklos.

Covid-19 laiks deva mums iespēju apgūt materiālu, pamatīgi izpētīt kolekciju, kas varbūt normālos apstākļos nebūtu iespējams. Pašlaik mūsu lielākais darbs ir plānot, izglītoties un būvēt sapņu pilis.

Rūta: Pandēmija mums ir lielisks spēriens radošuma virzienā – esam spiesti domāt kaut ko jaunu tiešsaistēm, sociālajiem tīkliem.

Linda: Ļoti novērtēju šā laika doto iespēju padziļināti iepazīt muzeju un tā kolekciju, taču gaidu laiku, kad varēsim veikt tiešos pienākumus – vadīt ekskursijas un nodarbības.

Muzejs jau ir startējis ar atraktīvu galvaskausa zīmēšanas nodarbību gan RSU darbiniekiem, gan skolēniem. Kādi vēl jaunumi ir plānoti?

Rūta: Sākumā zīmēšanas nodarbību izmēģinājām ar RSU sadarbības vidusskolām, bet nu jau saņemam pieteikumus arī no citām skolām. Nodarbībām piesakās gan skolas, gan privātpersonas. Domāju, ka esam izveidojuši kaut ko ļoti interesantu – tādu, kas patīk gan pieaugušajiem, gan skolēniem no 7. līdz 12. klasei. Plānojam izveidot citas nodarbības, kādas tieši – tas lai pagaidām paliek noslēpums.

Kadrs no video "Skelets Lukstiņš" ar Kasparu Zaltānu

Kaspars: Vēl viens liels jaunums ir video stāsti par muzeja vērtībām. Iecere ir veidot vairākas video sezonas – pirmie četri video jau ir uzfilmēti un pamazām tiek laisti klajā. Ir jau apskatāmi video par divām muzeja pamatvērtībām – cieņu (Skelets Lukstiņš) un izzināšanu (Ledus anatomija).

Tagad notiek aktīvs darbs pie nākamās sezonas video scenāriju rakstīšanas. Tie būs par preparātu izgatavošanu – tehnoloģijām, vēsturiskajiem aspektiem, interesantiem muzeja piemēriem.

Šis ir vienīgais veids, kā varam atvērt muzeju, kamēr durvis vēl ir ciet, turklāt video ir labs veids, kā piesaistīt uzmanību, it sevišķi reģionos un ārzemēs.

Ceram arī uz īstu klātienes muzeja atvēršanu – esam zemā starta pozīcijā jau labu laiku, bet gaidām Covid-19 situācijas normalizēšanos.

Kur smeļaties idejas jaunajām izglītības programmām un projektiem?

Kaspars: Esmu izpētījis daudzu medicīnas muzeju piedāvājumus, lai saprastu, kādi piedāvājumi strādā, vai un kā mēs to varam uzlabot un piemērot mūsu kolekcijai. Mēs nekopējam, bet smeļamies idejas. Mums ir diezgan viegli iekāpt potenciālo apmeklētāju kurpēs – ja mums tas šķiet interesanti, tad arī apmeklētājiem būs interesanti.

Kādi ir Anatomijas muzeja ilgtermiņa plāni?

Kaspars: Vienā teikumā to var pateikt – nepalikt kusliem un turpināt radošu darbību. Tiklīdz muzejs būs atvērts, esmu pilnīgi drošs, ka būs milzīgs cilvēku pieplūdums, jo muzejs ir jauns un saturs – saistošs. Būsim aizņemti ar apmeklētājiem, bet noteikti nevajadzētu aizmirst par iesāktajiem projektiem – video, jaunas pedagoģiskās nodarbības.

Jums visiem iepriekš ir bijusi saskarsme ar muzejiem. Kurus no tiem varat nosaukt kā piemērus labam muzejam?

Rūta: Man bija brīnišķīga pieredze iepazīt Orsē muzeju, studējot Erasmus programmā Parīzē. Toreiz tur bija izstāde par baltu simbolismu, un muzejā biju vismaz piecas reizes, lai apskatītu visu plašo ekspozīciju. Kā labu piemēru mūsdienīgam muzejam varu nosaukt arī Kumu mākslas muzeju Tallinā.

Linda: Es muzejus iedalu mākslas muzejos un pārējos. Mākslas muzejus nevērtēju pēc tā, cik tie moderni ierīkoti, jo gleznu izvietojums gandrīz visos mākslas muzejos ir diezgan tradicionāls. No pārējiem muzejiem kā labu piemēru varu minēt nesen izveidoto Gdaņskas Kara muzeju Polijā, kur ir ļoti mūsdienīgi iekārtota ekspozīcija.

Kaspars: Muzeju var vērtēt pēc koncepcijas, ēkas, kolekcijas. Viens no muzejiem, kas pēc apmeklējuma man ir atstājis patīkamu pēcgaršu, ir ļoti mazs, reģionāls muzejs netālu no Daugavpils – Laimes muzejs Indras pagastā. Tas ir konceptuālais muzejs par laimes tematiku, kur dažādās informācijas stacijās var iepazīties ar idejām, kas ir laime. Piemēram, tur ir garšvielu stūrītis, kur var rekonstruēt savu bērnības garšu, uzcept mazu pankūciņu vai citu ēdienu. Ieejas biļete ir šokolādes tāfelīte, kas veicina tā saucamā laimes hormona veidošanos. Pretstatā citiem lokāliem novadpētniecības muzejiem, kuros pārsvarā kolekcija sastāv no 34 gludekļiem, 15 grābekļiem un vietējā barona bildes, šeit tiešām redzēju ļoti oriģinālu piegājienu.

Otrs muzejs, ko gribu pieminēt, ir ar oriģinālu arhitektūru – Bundesvēra militārās vēstures muzejs Drēzdenē ir milzīga māja ar stikla veidojumu vietā, kur bija nokritusi aviācijas bumba 2. Pasaules kara laikā. Šis ir gadījums, kad nevis atjaunoja vēsturiskās ēkas mulāžu, bet izvēlējās zināmā mērā agresīvu arhitektonisku risinājumu, lai parādītu, kā karš lauž pilsētvidi. Pati ēka kļuva par stāsta centrālo elementu.

Vai jūs visi kopā varat nosaukt svarīgākās laba, mūsdienīga muzeja iezīmes, domājot arī par savējo – Anatomijas muzeju?

Kaspars: Muzejam ir jāsāk diskusija, tas nevar piedāvāt savu vienu oficiālo stāstu. Protams, ir fakti, kas ir neapgāžami un neapstrīdami, bet Anatomijas muzeja kolekcija ir ļoti pateicīga, lai uzsāktu sarunas.

Rūta: Inovācijas. Lai arī Anatomijas muzeja kolekcija ir veidojusies pirms 100 gadiem, tomēr mēs to varam parādīt mūsdienīgi un radoši.

Kaspars: Svarīgi ir neieslīgt "profesionālajā kretīnismā" – pārāk šaurā un specializētā skatījumā. Mēs muzejā ienācām ar minimālām priekšzināšanām par anatomiju, tāpēc mums ir vieglāk iejusties apmeklētāju kurpēs un nojaust, ko viņi var saprast un ko nevar.