Skip to main content
Intervijas
Studentiem
Ziņas

Uz nelielu sarunu par topošo mediķu izglītošanu un šā gadsimta morāli ētiskajām vērtībām aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb anatomikuma direktori un profesori Māru Pilmani.

Mara-Pilmane-rsu-lead.jpg

Vai un kādas pārmaiņas pēdējā laikā notikušas anatomikumā?

Kā redzat, anatomikumā notiek remonts. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem šis ir trešais, taču vispamatīgākais remonts. Tiks nobruģēts iekšpagalms, izveidota studentu zona, praktiski savesta kārtībā visa lielā anatomikuma ēka. Mēs visu pieciešam, jo gaidām, kad anatomikums būs kā konfekte, proti, tāds, kāds tas patiesībā kopš pirmsākumiem varbūt nekad nav bijis. Bez kaut kādiem lišķiem un pielīšanas vislielākā pateicība par to rektoram, Infrastruktūras departamentam un visiem, kas ir iesaistīti šajos celtniecības darbos.

Vēl… Mēs gaidām savās telpās muzeju. Iepriekšējā zirgu staļļa ēka, kas atrodas pagalmā, tiks pārveidota par RSU muzeju, kurš saņems savā pārziņā anatomisko ekspozīciju, kas ir kādreizējais Jēkaba Prīmaņa muzejs. Patlaban noris šā muzeja atgūšana. Līdz šim tas bija Medicīnas vēstures muzeja paspārnē, bet tagad oficiāli atgriežas atpakaļ, jo šī kolekcija savulaik bija mūsu. Lietas fantastiski sakārtojas, un man par to ir liels gandarījums.

Anatomikumā tad būs divi muzeji – Jēkaba Prīmaņa muzeja filiāle, kas būs pie RSU muzeja, un mūsu pašu Anatomijas un antropoloģijas institūta kolekcija jeb ekspozīcija, no kuras mēs brīvāk varam paņemt preparātus un audus nekā, piemēram, no kāda valsts muzeja.

Man sirds priecīgi kņud, iedomājoties, cik skaisti te būs! Un domāju, ka mēs – visa universitāte – jau sen to bijām pelnījuši!

Studiju procesā ieviestas modernās tehnoloģijas. Pagājušajā gadā iegādājāmies virtuālo trīsdimensiju sekcijas galdu, kas izraisījis lielu interesi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Pie mums bijuši ciemos kolēģi no Tartu un Viļņas to apskatīties, un viņi paši tagad tādu pērk.

Galds ir unikāls tāpēc, ka studenti var preparēt abu dzimumu cilvēka ķermeni dabiskajā lielumā elektroniskā formā, veikt dažādus griezumus, rotēt attiecīgo struktūru utt. Šajā galdā ir 600 dažādu klīnisko gadījumu – ar rentgena bildēm, ar atpreparēšanas un struktūras atkārtošanas iespēju.

Pašlaik ir grūti atrast tādu lietu, kas anatomikumā nebūtu. Mums ir viss! Kārojam pēc anatomijas hologrammu programmas, bet pagaidām tādas pasaulē vēl nav, rit tikai pirmās iestrādes to veidošanā...

Kas nodarbina jūsu un kolēģu prātus, tuvojoties gadu mijai?

Es gribētu uzsvērt, ka aizvien vairāk mums ar sabiedrību un, protams, ar studentiem jārunā par ētiku. Šis ir ētikas gadsimts! Un tas studentiem ir jāņem vērā, tiklīdz tiek pārkāpts anatomikuma slieksnis. Šeit ir vieta, kur nāve palīdz dzīvībai. Nāve ir jāciena un jārespektē, saudzīgi pret to jāizturas, jo anatomikumā ir mirušu cilvēku ķermeņi.

Anatomikumā ir aizliegts fotografēt, un tā nav mūsu kaprīze. Cilvēki, kuri novēlējuši savu ķermeni medicīnai un zinātnei, negribētu, ka viņa ķermeņa bildes tiek izplatītas sociālajos tīklos, ļaujot rakstīt klāt komentārus. Tā ir dziļi neētiska rīcība!

Ja kāds to nesaprot, man jāatgādina, ka par šādu pāridarījumu students var tikt izslēgts no augstskolas. Mums ir jāciena citi cilvēki – tie, kas domāja par topošajiem mediķiem, kas varētu no viņiem mācīties.

Turklāt pret dabas materiālu, kas tiek izmantots studiju procesā anatomikumā, jāattiecas ļoti saudzīgi. Nedrīkst darīt arī to, kas šad tad notika padomju laikā, – mēģināt iegūt dabīgos anatomijas materiālus nelikumīgā ceļā. Īsts ārsts nav tas, kam mājās uz plauktiņa stāv galvaskauss, jo kaut kas tāds liecina, piedodiet, par viduslaiku uzskatiem, un jābrīnās, kā līdz viņam nav tikusi policija, lai sāktu kriminālprocesu! Mirušiem audiem ir divas vietas, kur tie drīkst atrasties, – kapsētā vai anatomikumā.

Izmantojot izdevību, mīļi lūdzu kolēģus, kuri mantojuši kādu cilvēka kaulu vai galvaskausu no padomju neētiskās ēras, nogādāt to anatomikumā. Mēs to pieņemsim un iereģistrēsim, un tas oficiāli kalpos daudzām topošo mediķu paaudzēm studiju procesā. Otrs variants ir, protams, gaidīt policiju un skaidroties ar to. Un trešais – apbedīt kāda mirušā galvaskausu pašam, ko gan lāgus vairs kā oficiālu variantu iedomāties nevaru. Respektēsim to, ka mums nekad nedrīkst piederēt cita cilvēka mirušie audi!

Anatomikuma noteikumi ir saistoši visiem, kuri te ienāk. Vēl viena lieta, kas šeit jāievēro, – nedrīkst staigāt cepurē. Ir jāatceras, ka Latvija ir valsts, kur vīrieši, atrodoties telpā vai ēkā, kur ir miris cilvēks, noņem cepuri. Šī ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Mēs respektējam tādā veidā nāvi.

anatomikums00-rsu-lead.jpg

Kā jau jūs minējāt, studiju procesā tiek ieviestas modernās tehnoloģijas, taču bez dabīgā materiāla anatomijas apguvē taču neiztikt?

Ir noslēdzies spirāles loks, kad pasaule domāja, ka ir iespējams medicīnas studentu mācīt, izmantojot tikai virtuālo anatomiju un plastmasas modeļus. Jau 2008. gadā lielajā starptautiskajā Anatomijas federācijas asociāciju kongresā tika skaidri un gaiši pateikts, ka, kolēģi, mēs kļūdījāmies, domādami, ka cilvēku var apgūt tikai no plastmasas modeļiem, un tagad mēs ejam atpakaļ pie preparēšanas. Šo atpakaļceļu ir veikušas visas lielākās pasaules medicīnas augstskolas. Mēs priecājamies par to, ka RSU anatomikumā nekad neesam atteikušies no preparēšanas. Tātad mēs vienmēr esam bijuši moderni.

Pēdējā laikā anatomikumam gan jāsaskaras ar tādām problēmām, kādas līdz šim nav bijušas un ir tik mulsinošas...

Pirmā lieta ir tā, ka daži cilvēki novēl savu ķermeni anatomikumam un pēc tam izdara pašnāvību. Un te nu mēs sākam domāt par sekojošo: sava ķermeņa novēlēšana medicīnai ir liels žēlsirdības akts, un par to neko nemaksā. Līdz tam katrs cilvēks izaug, tas parasti nenotiek vienā diena – viņš apspriežas ar tuviniekiem, daži iekšēji pie tā nonāk, citi zvana uz anatomikumu un grib par to aprunāties.

Ar pašnāvnieka līķi patiesībā mēs esam smagas morāli ētiskās dilemmas priekšā un esam spiesti domāt par to, kur ir palicis šis lielais žēlsirdīgums, ja cilvēks, kurš izdarījis pašnāvību, nav spējis būt žēlsirdīgs pret sevi!? Šis aspekts mūs – speciālistus – nopietni kavē pieņemt šo mirušā ķermeni. Turklāt pašnāvību vispirms izskata policija, un līdz ar to mēs praktiski vienmēr atsakāmies no mirušā ķermeņa pieņemšanas.

Otrs morāli ētiskais aspekts, kas kļuvis aktuāls tikai šogad, – radinieki piesaka vēl dzīvu cilvēku atdošanai anatomikumā pēc viņa nāves. Rodas jautājums, kas notiek ar mūsu sabiedrību. Kāpēc tas tiek darīts? Vai apakšā nav merkantilās intereses – bēres nav jārīko, pabalstu saņem… Mani biedē doma, ja tā ir. Anatomikums nav vieta, kur savāc mirušu cilvēku ķermeņus tāpēc, ka tuviniekiem nav naudas viņu apbedīšanai! Mūs šādi gadījumi mulsina. Mums ir cieņa pret mirušā cilvēka ķermeni un milzīga pateicība tiem, kas savu ķermeni ir novēlējuši anatomikumam, bet te rodas jautājums, vai tā tiešām ir bijusi žēlsirdība. Kas patiesībā ir mudinājis novēlēt ķermeni anatomikumam? Varbūt arī te būtu policijas kompetence? Kas ir noticis ar sabiedrības dziļi ētiskajiem jautājumiem? Mums pašiem nav atbildes uz šiem jautājumiem.

Mūsdienu pasaule ar sociālajiem tīkliem diemžēl ir parāvusi vaļā bremzes visatļautībai, taču morāli ētiskās normas neviens nav atcēlis! Tām jābūt ikviena topošā mediķa sirdī un prātā!

Kur un kādos laikos RSU studentam ir pieejami dabīgie un mākslīgie cilvēka kauli, galvaskausi u. c., lai pilnvērtīgi apgūtu anatomiju?

Anatomikumā ir Anatomijas laboratorija, kas strādā ne tikai darbdienās, bet arī sestdienās, un tur students var dabūt gan mākslīgo, gan dabīgo materiālu, lai mācītos, pretī dodot savu studenta apliecību. Viņš paņem to, ko viņam vajag, iekārtojas kaut kur ērtāk, mācās un pēc tam tajā pašā dienā materiālus atdod atpakaļ laboratorijā. Nav vairs vecie laiki, kad ar šo bija problēmas, tagad visi materiāli studentiem ir brīvi pieejami. Tikai, protams, darbam sestdienās mēs iesakām pieteikties iepriekš, jo darbu servē limitēts tehniskā personāla skaits, un mums vispirms studentiem, kas vajadzību korekti ir pieteikuši, viss ir jāsagādā. Bet ar šo parasti problēmu nav, un šādu kārtību ir akceptējuši gan latviešu, gan ārvalstu studenti.