Ašerādenas monstrs. RSU doc. Ieva Lībiete saņem balvu par atklājumu medicīnas vēsturē
"Atklājumu medicīnas vēsturē var veikt ilgstošu meklējumu rezultātā, tomēr reizēm tas var notikt nejauši – citas vēsturiskas tēmas izpētes laikā," smaidot stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzeja vadītāja doc. Ieva Lībiete, kura nesen Rīgā notikušajā Starptautiskajā medicīnas vēstures biedrības 47. kongresā saņēma profesora Marka Mirska balvu par ieguldījumu medicīnas vēstures izpētē. Tā pasniegta par pētījumu Ašerādenas monstrs: sindromiskā kriptoftalma apraksts dzejnieka Daniela Hermaņa darbā "De monstroso partu…".
Medicīnas vēsturniece, RSU docente un Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete
Līdz šim tika uzskatīts, ka iedzimto anomāliju – sindromisko kriptoftalmu jeb tā saukto Freizera sindromu – pirmo reizi 1872. gadā aprakstījuši vācu oftalmologi Karls Vilhelms Zehenders un Vilhelms Mancs, taču
Ieva Lībiete uzskata, ka šis sindroms, ļoti iespējams, dokumentēts krietni agrāk un pirmais to aprakstījis 16. gs. Rīgā dzīvojošais humānists un dzejnieks Daniels Hermanis (1543. – 1601).
Turklāt apraksts tapis dzejas rindās.
Kriptoftalms. Iedzimta anomālija, ko raksturo pilnīgs vai daļējs acu, acu spraugu un plakstiņu trūkums. Attēls no "Human Malformations and Related Anomalies". 2nd Edition. Ed. Roger E. Stevenson and Judith G. Hall, 2006.
Pētījuma idejas avots – sena grāmata
Šis atradums docentei Ievai Lībietei, kuras pētījumu lauks vairāk saistīts ar psihiatrijas un anatomijas kolekciju vēsturi, gadījies gluži nejauši. 2014. gadā, strādājot pie izstādes Dzintars: mīti un zinātne Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Ieva ar kolēģiem uzdūrās 16. gadsimta prūšu dzejnieka, diplomāta un sabiedriskā darbinieka Daniela Hermaņa poēmai par dzintaru un tā izmantošanu medicīnā.
Skats no izstādes "Dzintars: mīti un zinātne" Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kur tika eksponēta Daniela Hermaņa poēma "Par Prūsijas dzintarā ieslēgto vardi un ķirzaku" (Rīga, 1600., Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka). Foto: Artis Ērglis
Atklājās, ka šī poēma par dzintaru, kas izdota Rīgā 1600. gadā Nikolausa Mollīna tipogrāfijā, bija iesieta vienā sējumā ar kādu citu Daniela Hermaņa darbu, izdotu vēl agrāk – jau 1596. gadā. Šis darbs bija ar pavisam intriģējošu nosaukumu Par monstra dzimšanu Ašerādenas apkārtnē 1595. gada 18. augustā viņpus Daugavai Livonijā un par lietām, kas notiek pret dabas likumiem. Ētisks, natūrfilosofisks un vēsturisks diskurss. Virsraksts uzrunājis.
Docentei bija skaidrs, ka viņas rokās nokļuvusi viena no senākajām Rīgā iespiestajām grāmatām un pirmā, kas daļēji veltīta medicīniskai tēmai.
Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas atbalstu tapa tulkojums, ko veica latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa.
Daniels Hermanis
Dzejā un latīņu valodā rakstītā darba autors Daniels Hermanis ir dzimis 1543. gadā Neidenburgā, Austrumprūsijā. Studējis vairākās universitātēs, piemēram, Strasbūrā un Bāzelē, kur apguvis valodas, jurisprudenci un filozofiju, strādājis Vīnes karaliskajā galmā un bijis Gdaņskas, toreiz prūšu pilsētas Dancigas, pārstāvis Polijas karaliskajā galmā. 1582. gadā Daniels Hermanis ieradās Rīgā, kur apprecējās un apmetās uz pastāvīgu dzīvi.
Savus darbus viņš rakstīja dzejā latīņu valodā un veltīja ētikai, sociāli ekonomiskajai situācijai, vēsturei un citām tēmām.
Attēls no Daniela Hermaņa poēmas "De monstroso partu… " (Rīga, 1596., Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka)
Ašerādenas monstrs
35 lappušu garajā iespieddarbā De monstroso partu… ir aprakstīts neparasts notikums Ašerādenas (mūsdienās – Aizkraukle) apvidū, kur 1595. gada 18. augustā kādā lauku ģimenē piedzimis bērns ar multiplām iedzimtām anomālijām. Meitenīte nodzīvojusi vien 21 dienu, bet notikums raisījis lielu ļaužu interesi, un tie ieradušies jaundzimušo apskatīt no tuvākiem un tālākiem apvidiem. Viens no šādiem cilvēkiem bijis Daniels Hermanis, kuram pateicoties līdz mūsdienām saglabājies šī notikuma apraksts.
Pētījuma autori ir pārsteigusi precizitāte, ar kādu Daniels Hermanis, nebūdams mediķis, spējis detalizēti aprakstīt iedzimtās anomālijas.
Viņa nemedicīniskos, tomēr precīzos aprakstus bija iespējams diezgan droši "pārtulkot" mūsdienu medicīniskos terminos, kas ļāva secināt, ka Daniels Hermanis bija saskāries ar sindromiskā kripoftalma jeb Freizera sindroma gadījumu.
Viņš aprakstījis meitenīti ar dīvaina izskata galvu, kur acis bijušas paslēptas zem biezas ādas, un ne plakstiņi, ne uzacis nav bijuši izšķirami. Zem ādas Hermanis novēroja labās acs kustības, bet kreisajā pusē acs nebija redzama nemaz. Nepārprotami, ka Hermanis aprakstījis kriptoftalmu. Viņš aprakstīja arī citas sindroma pazīmes, kā neattīstītas ausis, aukslēju un lūpas šķeltni, neattīstītu degunu u. c. Pārējo ķermeni Hermanis raksturoja kā normālu, izņemot to, ka bērnam bijuši saauguši un ar ādu saistīti pirksti, kā arī bērns nav raudājis vai izdevis kādas citas skaņas, kas varētu būt saistīts ar balsenes anomāliju.
Ieva Lībiete atzīmē, ka, no medicīnas vēstures skatupunkta, interesanti arī tas, ka tekstā ir pieminēta eitanāzijas iespējamība. Tas atainojas fragmentā, kurā Hermanis apcer, vai šāds bērns būtu kristāms vai ne. Hermanis norādījis, ka ticīgie neļauj kristīt vien tos, "kuru atbaidošais veidols laupa visu cilvēcisko izskatu". Bet šajā gadījumā secināts, ka meitenīte, kaut deformēta, tomēr atgādina cilvēku un ir jākristī – īpaši arī tādēļ, lai neļautu vecākiem tai priekšlaicīgi laupīt dzīvību. Tā ir interesanta norāde uz tolaik šādos gadījumos iespējamo "eitanāzijas" praktizēšanu Livonijas sabiedrībā.
Autors raksturo jaundzimušo kā laikmeta simbolu
Ieva Lībiete uzsver: kaut arī šajā darbā ir sniegts precīzs ģenētiskā sindroma apraksts, tas pilnīgi noteikti nav medicīnisks darbs, pat ne pēc 16. gadsimta standartiem. Īsi sakot, Hermanis šo nelaimīgo piedzimšanu neuzskatīja par dabisku notikumu, noliedza tās iespējamos dabiskos cēloņus un uztvēra šo bērnu kā savdabīgu simbolu jeb zīmi, kurā spoguļojas notikumi karos cietušajā un politisko un reliģisko nesaskaņu plosītajā Livonijā.
No grāmatas 16 lappušu garā ievada un 388 rindiņu garās poēmas tikai viena ievada lapa un 41 poēmas rindiņa veltīta bērna anomāliju aprakstam. Pārējais darbs veltīts vēsturiskas un natūrfilozofiskas dabas jautājumiem, kā arī jaundzimušā anomāliju analīzei Livonijas politiskās un reliģiskās situācijas kontekstā.
Katru nelaimīgās meitenītes iedzimtību Hermanis tulkojis kā norādi par esošo situāciju valstī, dažreiz – kā aicinājumu rīkoties.
Piemēram, viņš aprakstījis, ka zem ādas paslēptās acis ir simbols cilvēku aklumam pret politiskajiem notikumiem. Ieva Lībiete stāsta, ka līdzīgs skatījums uz iedzimtām anomālijām ir kopumā raksturīgs 16. gadsimta Eiropas vāciski runājošajās teritorijās, kas tikušas ierautas reformācijas cīņās, un Daniela Hermaņa darbs ir viens no šādiem spilgtiem piemēriem.
Kaut gan ievērojamais dzejnieks Daniels Hermanis pats nepretendēja uzrakstīt medicīniskas nozīmes darbu, viņa vārds šobrīd ir ticis ierakstīts teratoloģijas (zinātne par iedzimtajām anomālijām) vēsturē.
Savas poēmas noslēgumā viņš raksta "Salvo meliore judicio" – līdz kāds izpētīs šo lietu labāk.
