Asoc. prof. Signe Tomsone – dekāne, kurai pa spēkam maratons
Nostrādājusi Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) divdesmit gadu, pērn Signe Tomsone pieņēma izaicinājumu un kļuva par Rehabilitācijas fakultātes dekāni, bet šopavasar tika ievēlēta asociētā profesora amatā. Viņa bija viena no pirmajām Latvijā, kas pabeidza studiju kursu ergoterapijā, lai piedalītos jaunas studiju programmas Ergoterapija izveidošanā. Padziļināti pētījusi vides ietekmi uz novecošanās procesiem un pašlaik strādā pie vadlīniju izstrādes vides piemērošanai studentiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Kā jūs savulaik izlēmāt, kur un ko studēt?
Jau skolas laikā es nodarbojos ar sportu – akadēmisko airēšanu. Katru rudeni Tartu notika regates, un kopš tā laika es pirmo reizi nonācu šajā pilsētā, kur man ļoti patika. Vēlāk uzzināju, ka Tartu Universitātē ir Sporta medicīnas nodaļa. Vidusskolu beidzot, man bija daudz pārdomu, jo nebija skaidras vīzijas, par ko es vēlos kļūt; doma par studijām Tartu pakāpeniski kļuva arvien pievilcīgāka. Toreiz, Padomju Savienības laikā, iestājeksāmeni tika kārtoti Latvijā un studentiem no Latvijas kopumā bija iedalītas piecas vietas Sporta medicīnas nodaļā Tartu. Pabeidzot šo nodaļu, absolvents iegūst ārsta izglītību ar sporta ārsta kvalifikāciju. Studēt es sāku 1988. gadā, kad bija vēl Padomju Savienība, bet pabeidzu 1994., kad Igaunija un Latvija bija neatkarīgas valstis.
Mācoties Tartu, pēdējos studiju gados man bija saskarsme ar cilvēku pēc nopietnas traumas, un es biju blakus viņam rehabilitācijas procesā. Mani aizrāva tas, ka cilvēks pēc ļoti nopietnas saslimšanas var atgūties, ja vien viņam ir mērķis un motivācija. Laikā, kad atgriezos Latvijā, tikko veidojās Rehabilitācijas fakultāte un rezidentūras programma rehabilitācijā, es nolēmu turpināt mācīties. Nedaudz vēlāk Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad – RSU) tika piedāvāts apgūt modificētu studiju kursu ergoterapijā. Tobrīd es nezināju, kas ir ergoterapija, un nolēmu pamēģināt, jo kursus organizēja Zviedrijas Ergoterapeitu asociācija. Mācības notika angļu valodā. 1996. gada pavasarī pirmie deviņi ergoterapeiti pabeidza šo kursu, tāpēc ergoterapijai Latvijā šogad atzīmēsim divdesmit gadu jubileju. Pabeidzot kursus, bija noruna, ka mēs sāksim veidot ergoterapijas studiju programmu.
Popularitātes un atpazīstamības ziņā arī Latvijā ergoterapija atpaliek no fizioterapijas, un nereti nākas skaidrot, kas ir šī profesija. Ergoterapeits izvērtē pacienta veselības problēmas un grūtības veikt ikdienišķas darbības un pienākumus, trenē ierobežotās vai zaudētās prasmes, palīdz adaptēties jaunajā dzīves situācijā ar pielāgojumiem (palīglīdzekļi, vide). Mēs strādājam ar pacientiem, kuriem ir ilgstošas veselības problēmas, un nereti tās saglabājas visas dzīves laikā. Ir arī pacienti, kuri jau piedzimst ar veselības traucējumiem, un visa viņu dzīve un attīstība norit citādi. Tas nozīmē, ka ergoterapeitam bieži ir jāstrādā ilgtermiņā, tas nav vienas dienas darbs. Tāpēc šajā jomā ir jāpiedzīvo tāda kā vilšanās – šķiet, ka nekas nenotiek, un ir vajadzīgs ilgāks laika periods, lai varētu saskatīt izmaiņas pacienta spējā veikt ikdienas nodarbes.
Pasaulē ir tendence, ka ergoterapeiti daudz strādā kopienā – tuvāk cilvēka dzīvesvietai, jo slimnīcā pacientus vēlas turēt pēc iespējas īsāku laiku. Var gadīties, ka pēc ārstēšanās slimnīcā ir vajadzīgi rehabilitācijas pakalpojumi, un ir jādomā, kur pacients tos varēs saņemt, – mājās, rehabilitācijas nodaļā, rehabilitācijas centrā vai ambulatori. Tam būtu jānotiek pēctecīgi visā slimības un tās seku periodā un atbilstoši pacienta vajadzībām. Pašlaik pacients pēc slimnīcas nonāk mājās, kur jāgaida rindā, lai saņemtu rehabilitācijas pakalpojumus. Iespējams, pēc pusgada laiks rehabilitācijai jau ir nokavēts, jo ir vajadzīgs arī dabiskais fizioloģiskais fons, lai cilvēka spējas un funkcijas atjaunotu. Mēs esam ieinteresēti, lai mūsu absolventi varētu strādāt savā profesijā un nozarē, lai būtu labums visai sabiedrībai. Pēdējos mēnešos, atverot laikrakstus un žurnālus vai ziņu portālus, katru dienu ir kāds raksts par problēmām veselības aprūpē; visi signāli rāda, ka mums ir liela krīze.
Kāds ir topošais Rehabilitācijas fakultātes students? Ar kādu motivāciju viņš parasti sāk studijas?
Rehabilitācijas fakultātē sagatavojam funkcionālos speciālistus – audiologopēdus, ergoterapeitus, fizioterapeitus, mākslas terapeitus, tehniskos ortopēdus un uztura speciālistus. Katram studentam ir sava motivācija mācīties. Arvien biežāk uz Rehabilitācijas fakultāti studēt nāk cilvēki, kuriem ir bijusi kāda saskarsme ar rehabilitācijas profesionāļiem. Nāk jauni cilvēki, kuri daudz ir sportojuši, paši guvuši traumas un saskārušies ar fizioterapeitiem, un viņi apzinās šīs profesijas specifiku. Daļa ir tādi, kurus ievirza vecāki, jo viņi saredz potenciālu funkcionālo speciālistu profesijās.
Šogad RSU rīkoja tikšanos ar skolu direktoriem, lai pateiktos par izaudzinātajiem jaunajiem studentiem, kuri turpinās iegūt izglītību mūsu augstskolā. Uz tikšanos bija atbraukuši ļoti daudzi dabaszinātņu skolotāji, kas strādā ar skolēniem un var ievirzīt viņus studēt medicīnu vai veselības aprūpi. Viņi uzsvēra, ka veselības aprūpes programmas jaunieši izvēlas apgūt tāpēc, ka studijas ilgst tikai četrus, nevis sešus gadus, kā tas ir medicīnas studijās. Mēs četros gados sagatavojam veselības aprūpes profesionāļus, kuriem ir gan augstākā izglītība, gan profesionālā specializācija. Jaunieši novērtē to, ka viņiem ir iespēja apgūt prasmes un zināšanas, kuras samērā ātri varēs izmantot, uzsākot patstāvīgu dzīvi un atslogojot savu ģimeni.
Jums ir bijusi diezgan cieša saistība ar Zviedriju – ar Lundas Universitāti? Kā jūs tur nonācāt, un ko tur darījāt?
Aizsākums sadarbībai bija modificētā ergoterapijas programma, kura savulaik tika šeit realizēta, sadarbojoties Latvijas Medicīnas akadēmijai (tagad – RSU) ar Zviedrijas Ergoterapijas asociāciju, kas nodrošināja, ka uz Latviju lasīt lekcijas brauca tā laika spēcīgākie mācībspēki ergoterapijas jomā. Kad mēs veidojām šo programmu, pie mums viesojās lektori no Karolinskas institūta, Lundas Universitātes un Linšēpingas Universitātes. 2002. gadā bija piedāvājums no Lundas Universitātes piedalīties starptautiskā projektā par mājas vides novērtēšanu senioriem. Tolaik ļoti daudz runāja par novecošanās problēmām, jo demogrāfiskā situācija mainījās un prognozes neapgāžami rādīja, ka šī sabiedrības daļa tikai turpinās pieaugt. Līdz ar to jautājums par aktīvu un veselīgu novecošanu ir ļoti aktuāls.
Šī pētījuma mērķis bija izpētīt mājas vidi un analizēt, kāda varētu būt vides nozīme veselīgas novecošanās procesā. Projektā kopumā piedalījās piecas valstis – Zviedrija, Vācija, Ungārija, Lielbritānija un Latvija. Es kļuvu par projekta darba grupas vadītāju Latvijā, un tā man bija ļoti vērtīga un interesanta pieredze. Tajā brīdī Latvijā, cik man ir zināms, dalībnieki virs 75 gadiem nevienā pētījumā nepiedalījās, jo parasti vecums jau ir izslēgšanas kritērijs, rēķinoties ar to, ka personām var būt minimāli kognitīvie traucējumi un citas veselības problēmas. Pēc projekta noslēguma gribēju ar šiem datiem turpināt strādāt – domāju, ka šim jautājumam Latvijas kontekstā varētu pievērsties nopietnāk un salīdzināt, kā tas ir citur, tāpēc tas kļuva par pamatu manam doktorantūras posmam un noslēdzās ar disertāciju Aspects of Home and Healthy Ageing among Very Old Europeans: a Latvian Perspective.
Ja runājam par aktīvu novecošanu vai laimīgām vecumdienām, pamata elementi visiem ir vienādi, piemēram, laba veselība, spēja ikdienā būt neatkarīgam. Ir objektīvi un subjektīvi faktori, kas raksturo vides ietekmi, un šeit vērojamas lielas atšķirības starp indivīdiem. Pēc disertācijas aizstāvēšanas man bija iespēja turpināt pētīt šo tēmu Lundas Universitātē pēcdoktorantūrā. Bija interesanti sevi atkal izaicināt, jo es pieteicos atklātā konkursā. Divi gadi Zviedrijā man deva jaunu skatījumu uz ierastajām lietām un iemācīja novērtēt to labo, kas ir šeit Latvijā, kā arī deva ierosmi jaunām idejām gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē.
Jūs pašlaik izstrādājat vadlīnijas studentiem ar īpašām vajadzībām…
Ikdienā studiju procesā sastopamies ar studējošajiem, kuriem ir kādi funkcionāli ierobežojumi. Lai arī tie pagaidām ir atsevišķi gadījumi, tomēr pieredze rāda, ka RSU nav vienotas izpratnes par nepieciešamo atbalstu un problēmu risināšanu. Domāju, ka šādu studējošo skaits nākotnē varētu pieaugt, jo Latvijā tiek atbalstīta iekļaujoša izglītība, tādēļ kopā ar kolēģiem no studiju programmas Ergoterapija sākām darbu pie vadlīniju izveides.
Plānots, ka vadlīnijas īsumā skaidrotu funkcionālo ierobežojumu un saprātīgu pielāgojumu jēdzienus un sniegtu ieskatu par pielāgojumu pamatprincipiem biežāk sastopamo funkcionālo ierobežojumu gadījumos. Darbs nerit tik raiti, kā gribētos, bet līdz jaunā akadēmiskā gada sākumam plānojam to pabeigt.
Jūs gadu esat Rehabilitācijas fakultātes dekāna amatā. Kāds ir bijis šis gads?
Tas man ir bijis smagāks, nekā sākotnēji biju iedomājusies. Ļoti daudz bija jāmācās un no jauna jāiedziļinās norisēs un procedūrās, kuras virza akadēmisko dzīvi. Pieredze kā docētājai man ir gana ilgstoša, taču kā dekānei ir bijis jāiedziļinās šajos procesos no otras puses. Kā dekānei man jādomā ar skatu nākotnē – jādomā par jaunajiem studentiem un tajā pašā laikā arī par tiem, kuri pašlaik vēl studē. Viss notiek ļoti dinamiski. Protams, jāņem vērā potenciālo studējošo skaits, situācija veselības aprūpē, kas ir tie profesionāļi, kurus mēs gatavojam un ko viņi nākotnē darīs.
Divdesmit gadi rehabilitācijas nozarē ir pagājuši virzībā uz attīstību, pamats tagad ir izveidots, un nopietni ir jādomā par kvalitāti. Jāskatās tālāk, ko mums vajag mainīt, ko varētu uzlabot. Ir jāseko līdzi vajadzībām katrā funkcionālo speciālistu profesijā, jo parādās jaunas tehnoloģijas, jaunas metodes, jādomā, vai vajag un varam tās iekļaut pamatizglītībā. Mēs nevaram četros studiju gados iekļaut pilnīgi visus jaunumus, ir jādomā un jāizvērtē, bez kā nevar iztikt konkrētais profesionālis un kas ir tās lietas, kuras varam piedāvāt apgūt tālākizglītībā. Mums būtu jāveido ciešāka sadarbība ar rehabilitācijas nozares profesionālajām asociācijām, jo ir jautājumi, kas mums kopīgi jārisina, ja domājam par studiju programmu attīstību un nākotni. Mēs sagaidām arī ieguldījumu un atgriezenisko saikni no saviem absolventiem, jo viņi tagad ir darba vidē, viņi redz vislabāk, kas notiek un kā viņiem pietrūkst.
Tikko esat kļuvusi par asociēto profesori. Kādi ir jūsu nākotnes plāni šajā amatā?
Ievēlēšana ir kā loģisks iznākums pēdējo gadu darbam, kad man bija iespēja vairāk koncentrēties uz pētniecisko darbību, kas ir vainagojies ar publikācijām. Tas ir izaicinājums un atbildība, kas liek man turpināt iesākto darbu. Nevaru apstāties, jo ir jāapliecina sevi šajā augstajā statusā. Ir jāveicina pētniecības darbs kolēģu un īpaši jauno kolēģu vidū, jo Rehabilitācijas fakultātei ir vajadzīgi jaunie cilvēki, kas ir gatavi nākt un sekmīgi veidot akadēmisko karjeru.
Jums uz palodzes stāv ielūgums uz RSU aktīvās atpūtas festivālu Taurenis? Vai pati piedalāties šādos pasākumos un ievērojat veselīgu un aktīvu dzīvesveidu?
Ņemot vērā manu pieredzi airēšanā, bez sportošanas es nevaru dzīvot. Man ļoti patīk kustības ārā, svaigā gaisā – garākas pastaigas, pārgājieni un skriešana. Regulāri skrienu kādus piecus gadus un vislabāk jūtos pusmaratona distancē. Esmu noskrējusi arī divus maratonus, bet man tas ir liels izaicinājums fiziskajām spējām, tam ir saprātīgi jāsagatavojas. Domāju, ka varbūt rudenī atkal varētu saņemties maratonam.
Ar RSU jūs esat saistīta jau 20 gadu. Kā ir mainījusies Rehabilitācijas fakultāte šajā laikā?
Sasniegts ir daudz, un uz šiem sasniegumiem jābūvē mūsu tālākā darbība. Ilgus gadus Rehabilitācijas fakultātes studiju programmas tika realizētas dažādās vietās un klīniskajās bāzēs, daļa arī RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā. 2014. gada novembrī Rehabilitācijas fakultātei nosvinējām divdesmit gadu jubileju, un beidzot visas studiju programmas ir zem viena jumta. Tas arī dod iespēju studiju procesā attīstīt multifunkcionālo sadarbību, kura ir rehabilitācijas procesa pamats. Videi ir nozīme, kas ir ne tikai fiziski pieejama un izmantojama, bet arī estētiska un patīkama, jo tā ietekmē emocionālo klimatu.
Savukārt darba un ikdienas ritms ir tik saspringts, ka cilvēcisko attiecību ziņā pietrūkst laika. Kādreiz mums bija vairāk laika kopā apsēsties un parunāties. Uzskatu, ka tādām neformālākām saziņas formām ir ārkārtīgi būtiska nozīme darba procesā. Jāmāk darba ritmā noķert kaut īss laik sprīdis, kad var atslēgties no darba jautājumiem vai paskatīties uz tiem nedaudz citā atmosfērā.
