Atskaņas no Rīgas Stradiņa universitātē notikušās diskusijas „Kam vajadzīga šī valsts?”
Vakar, 2009. gada 16. novembrī, plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) notika otrā atvērtā Latvijas sociālantropologu diskusija „Kam vajadzīga šī valsts?“, kurā piedalījās tādi Latvijā pazīstami sociālie antropologi kā Rīgas ekonomikas augstskolas pasniedzējs profesors Roberts Ķīlis, RSU docente Agita Lūse, RSU pasniedzējs Klāvs Sedlenieks, kā arī Latvijas universitātes docentes Aivita Putniņa un Baiba Bela-Krūmiņa . RSU pasniedzējs, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzsvēra šīs diskusijas nozīmīgumu, jo līdz šim jautājums par šīs valsts nepieciešamību varbūt ir pavīdējis kādu sabiedrības grupu kuluāros, tomēr atklāti tos nav uzdevis neviens. Šī diskusija tad arī ir pirmais, un, domājams, ne vienīgais mēģinājums sākt par to runāt un ar laiku risināt pastāvošās problēmas starp valsti un tās iedzīvotājiem.
Diskusijas datums – 16. novembris tika izvēlēts apzināti. Nenoliedzami, ka katrs no mums Latvijas valsts jubilejas priekšvakarā lielākā vai mazākā mērā sāk domāt par tādām vērtībām kā nacionālisms, valstiskums, patriotisms, dzimtene....Tomēr, redzot , kādas problēmas iedzīvotāju vidū šobrīd pastāv Latvijā – neuzticība valsts institūcijām, neapmierinātība ar esošo nodokļu sistēmu un valsts nespēju sniegt pamatpakalpojumus, arvien pieaugošā nevienlīdzība, iedzīvotāju aizplūšana uz citām valstīm labākas dzīves meklējumos u. tml., rodas jautājumi – kas ir šī valsts, kam tā ir vajadzīga, vai es kā iedzīvotājs arī esmu tai vajadzīgs? Un galu galā – varbūt neatkarīga valsts nemaz nav risinājums mūsu problēmām?
Mēģinot rast atbildes uz galvenajiem jautājumiem: kam vajadzīga valsts, kas esam tie „mēs”, kuriem valsts vajadzīga, u.c. izkristalizējās daži viedokļi un vīzijas:
Baiba Bela – Krūmiņa: „Uzskatu, ka šīs dienas situācija balstās uz vēsturisko mantojumu – Latvijas dibināšanu pirms vairāk kā 90 gadiem. Mūsu valsti tomēr dibināja sabiedrības elite, nevis visi latvijas iedzīvotāji. Latvijas problēma ir tāda, ka vīzija par valsti tās pamatiedzīvotājiem nekad nav bijusi pašsaprotama. Arī postpadomju mantojums ir atstājis ietekmi, tas radījis neuzticību starp pilsoni un valsti – mēs pārāk daudz sagaidam no valsts, vainojam to visās problēmās, tajā pašā laikā valsts neuzticas saviem iedzīvotājiem. Jāteic, ka šī problēma vispār ir raksturīga skaitliski un teritoriāli mazām valstīm – mēs pārāk labi redzam valdības kļūdas un neizdarību. Varbūt mēs vienkārši pārspīlējam?”
Agita Lūse: „Valstij vajadzētu veicināt ilgtspējīgu attīsību, vismaz censties palīdzēt katram „indivīdam”,lai katrs no mums varētu dzīvot un strādāt bez ierobežojumiem un birokrātijas.”
Aivita Putniņa: ”Vajag pirmkārt, lai valsts mūs cienītu, lai mīlētu, lai mēs būtu tai vajadzīgi. Varbūt viena no galvenajām problēmām ir tas, ka neprotam mīlēt un uzturēt attiecības? Mēs jau no bērnības saskaramies ar šo problēmu. Šo neprasmi uzturēt vienlīdzīgas un mīlošas attiecības savā ģimenē mēs vēlāk pārnesam uz darba attiecībām, un ko tad mēs ceram sagaidīt no valsts?”
Sociālantropologs Roberts Ķīlis: „Cilvēki Latvijā nav spējīgi uz kolektīvo darbību lielos apmēros, šis kolektīvās darbības vājums varētu būt liels drauds valsts turpmākajai izaugsmei. Valstij arī nav „jāmenedžē” tādas lietas, kā, piemēram , skolotāju algu jautājumi. Tomēr, to koordinējot un risinot, valsts patur savās rokās lielu varu, neļaujot tās iedzīvotājiem ietekmēt notiekošos procesus. Arvien mazāk Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valsts rūpējas par viņiem. Negaidīt no valsts neko – tas jau ir liels solis.”
Klāvs Sedlenieks: ” Šī valsts ir nepieciešama, bet varbūt tikai kādās noteiktās sfērās , varbūt īstā valsts ir Eiropas savienība? Ja šī valsts nepiedāvā iemeslu būt par šīs valsts patriotiem, tad to var piedāvāt kāds cits... „
Jautājumu un atbilžu ir daudz, un skaidrs, ka līdzīgas diskusijas vēl būs. Pēc diskusijas viens no tās klausītājiem atzina: ” valsti savā ziņā varētu pielīdzināt darbam – ja es te nevaru saņemt visu nepieciešamo – cieņu, vienlīdzību, atbalstu, jā, arī naudu un nejūtos labi, tad man šāda valsts tiešām nav vajadzīga...”.
