Bērnu ķirurgs Aigars Pētersons uz darbu iet kā uz svētkiem

Par Paula Stradiņa balvas laureātu šogad kļuvis Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Doktorantūras nodaļas dekāns profesors Aigars Pētersons. Kopš 1997. gada viņš ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs. 18 gadu bijis RSU Medicīnas fakultātes Bērnu ķirurģijas katedras vadītājs, tagad – katedras profesors.

Profesoru balvai izvirzījusi Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīgas Stradiņa universitāte un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs.

Ķirurgam tik vajadzīgās iemaņas, piemēram, adatas ievietošanu adatturī, audu šūšanu un mezglu siešanu, profesors savulaik mācījās mājās, šujot spilvenu. "Tāds RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs tajā laikā pat fantāzijās nebija! Tas ir sapnis! Neviens nevarēja paredzēt tik strauju un būtisku ķirurgu apmācības procesa izaugsmi."

Aigars Pētersons ir laimīgs cilvēks, jo cenšas darīt to, kas patīk, strādāt tur, kur patīk, un būt kopā ar cilvēkiem, kuri sagādā pozitīvas emocijas. Par saviem diviem tempļiem uzskata savu augstskolu – Rīgas Stradiņa universitāti – un savu pirmo darba vietu – Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu.

"Parasti ceļos pirms saules lēkta. Darba dienas sākums septiņos, kad slimnīcas kabinetā caurskatu korespondenci, atbildu uz vēstulēm. Tā ir zelta pusstunda, kad varu būt domās kopā ar saviem daudzajiem ārvalstu kolēģiem. Reizēm pirms darba dienas straujā skrējiena ieskatos specialitātes žurnālos vai internetā, jo dienas laikā būs jārod atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kas saistīti ar ķirurģiskās taktikas izvēli vai tehnoloģiju izmantojumu. Jau nedaudz vēlāk vizītes, konsīliji, apspriedes, slimnieku apskates, studentu un rezidentu apmācība. Tad darba turpinājums RSU Doktorantūras nodaļā, sarunas ar doktorantiem un studiju programmu vadītājiem. Nedēļas laikā daudz apspriežu, darba grupu, darbs Rīgas domnieka statusā. Gara 12 stundu darba diena."

Agrāk profesors strādājis arī vakaros, sestdienās un svētdienās. Savā lielajā portfelī nēsājis daudzus kilogramus smagos darba dokumentus, disertantu pētījumu melnrakstus vai zinātnisko publikāciju uzmetumus. "Biju klasisks darbaholiķis un lepojos ar to. Trīsdesmit darba gadus," tā par sevi saka profesors Aigars Pētersons.

"Nesen pilnībā mainīju savu dzīvesveidu. Mani iedvesmoja Robina S. Šarmas grāmata Mūks, kurš pārdeva savu "Ferrari". Vairāk sāku plānot savu 24 collu līneālu. Sapratu, ka, pareizi plānojot savu darba dienu, paveikt var daudz. No darbaholiķa esmu kļuvis par cilvēku, kurš atrod laiku saviem mīļajiem, savam fiziskajam ķermenim, prātam un dvēselei. Tagad cenšos atgūt nokavēto."

Profesoram ir trīs meitas un trīs dēli, kā arī deviņus gadus veca mazmeita. "Bērni un mazmeitiņa man sniedz pozitīvas emocijas un ir manas dzīves lielākais piepildījums. Esam lieliska komanda. Kopā svinam svētkus, ceļojam, sportojam, kopā atpūšamies mūsu Saunaga vasaras mājā, kopā apmeklējam kinoteātri un atrakciju parkus. Mūsu galvenais padomdevējs un iedvesmotājs ir mana mamma, kura nenogurstoši seko mūsu gaitām."

Bērnu ķirurga darbs prasa lielu emocionālu un fizisku spēku. Paralēli darbošanās slimnīcas valdē, atbildīgu lēmumu pieņemšana, slimnieku ciešanas un pārdzīvojumi, pacientu vecāku uztraukumi, vēl studenti, rezidenti, doktorantu zinātnisko darbu vadīšana, zinātne, starptautiskā sadarbība, mācību grāmatu rakstīšana, cīņa ar bērnu traumatismu, Rīgas dome. Kur jūs atrodat spēku tik enerģiskai darbībai?

Visu manu darāmo lietu centrā ir bērnu ķirurģija. Esmu izvēlējies darbu, kurš mani aizrauj un kurš man vienmēr licies ļoti interesants. Vairāk nekā 30 gadus esmu kāpis pa bērnu ķirurģijas kāpnēm. Mācījies saprast slima bērna psiholoģiju, attīstījis savas novērošanas spējas, pilnveidojis ķirurga prasmes, trenējis loģisko domāšanu, daudz lasījis, apmeklējis daudzu valstu bērnu ķirurģijas klīnikas, piedalījies neskaitāmos specialitātes kongresos un konferencēs. Neatlaidīgi mācījies, sasniedzot zināmu bērnu ķirurģijas eksperta līmeni. Tagad galvenais ir dot uzkrāto sabiedrībai – slimniekiem, studentiem, rezidentiem, jaunajiem zinātniekiem, arī citu specialitāšu ārstiem.

Lai to sekmīgi paveiktu, būtiskas ir trīs lietas: jākopj fiziskais ķermenis, dvēsele un prāts.

Fiziskā ķermeņa kopšanai svarīgs ir dienas režīms. Laikā celties, laikā gulēt. Tad stundu gara rīta vingrošana, kas palīdz iesildīties un noskaņoties darbam. Fiziskās aktivitātes. Pastaigas svaigā gaisā, nūjošana, tepat ap Māras dīķi. Pareizs uzturs, kaitīgo ieradumu ierobežošana.

Dvēseles kopšanai palīdz pārdomas baznīcā, tikšanās ar pozitīvi domājošiem cilvēkiem, atpūta ģimenes lokā, vaļasprieku baudīšana, mūzika, teātris. Arī gudru filozofisku grāmatu lasīšana.

Bērnu ķirurga kvalifikācijas celšanai lieliski noder bērnu ķirurģijas novitāšu studēšana, pētniecība, hospitēšana vadošajos Eiropas un pasaules bērnu ķirurģijas centros, viesprofesoru vizīšu organizēšana, dalība starptautiskos bērnu ķirurgu forumos.

Būtiski ir atrast līdzsvaru starp visām minētajām lietām.

Iepriekš minējāt, ka jāatrod laiks hobijiem. Vai jums pašam ir kāds vaļasprieks?

Viens no maniem vaļaspriekiem ir atpūta Kurzemes jūrmalā Saunagā. Tas ir zvejniekciemats starp Kolku un Mazirbi, kur atrodas mūsu vasaras māja. Enerģētiska vide, Slīteres rezervātam raksturīgā neskartā daba, meža dzīvnieku iemītas takas, priežu meži, mellenāji, brūklenāji un baravikas. Uz Saunagu braucu arī ziemā. Parasti mani pavada mans uzticamais draugs – labradors Sers. Dodamies pastaigās pa mežu un gar jūras malu. Vasarā un rudenī ar kaimiņos dzīvojošajiem zvejniekiem jūrā liekam tīklus, ķeram butes un vimbas. Ģimeniskām sarunām lieliski noder dažu stundu brauciens ar automašīnu.

Man patīk noķert rudens līdaku. Patīk labā sabiedrībā doties zvejā uz Ālantu salām vai Barenca jūru. Patīk Saunagā vēlos rudeņos makšķerēt butes.

Tāpat patīk atpūta kalnos. Ik gadu ar Eiropas un pasaules bērnu ķirurģijas ekspertiem tiekamies Austrijas Alpos. Vienmēr vienā un tajā pašā kalnu ciematā, vienā un tajā pašā viesnīcā. Kopā diskutējam, prezentējam savas veiksmes un neveiksmes, kopā atpūšamies un slēpojam. Tradīcija tika iedibināta 2000. gadā. Tika uzaicināti profesori – bērnu ķirurģijas klīniku vadītāji no ASV, Japānas, Anglijas, Vācijas, Austrijas, Skandināvijas valstīm, Honkongas, Itālijas un Holandes. Visu šo gadu garumā viens pats pārstāvēju bijušo Austrumeiropas valstu bērnu ķirurgu saimi. Liels gods un liela atbildība. Lieliska bērnu ķirurģijas skola, draudzīga vide un kolosāla slēpošana ar kausa izcīņu pasākuma pēdējā dienā.

Patīk opera – Verdi, Mocarts. Klasiskā mūzika. Vivaldi. Jaunais Rīgas teātris. Hermanis. Patīk Prāta vētra, Mielavs. Patīk noskatīties labu filmu.
Dzīve ir tik interesanta! Ja brīvā laika būtu vairāk, labprāt ceļotu. Ir tik daudz neizlasītu grāmatu.

Kas ir jūsu skolotāji?

Mani lielie bērnu ķirurģijas skolotāji ir profesors Jānis Gaujēns un Marija Liepiņa. Profesors Gaujēns deva akadēmiskas zināšanas un ieveda ķirurgu sabiedrībā, daktere Liepiņa mācīja operēt. Vēlos pieminēt arī citus savus kolēģus, no kuriem esmu mācījies bērnu ķirurģijas gudrības. Izcilie bērnu ķirurgi – Ēriks Jakobsons, Uģis Ligers, Jānis Krasts, Arnis Eņģelis un daudzi citi. Ārvalstu klīnikās profesors Volfgangs Lambrehts (Hamburga, Vācija), profesors Mihaels Holvarts (Graca, Austrija), profesors Aloizs Šērli (Lucerna, Šveice), profesors Valters Čvols (Bostona, ASV). Arī viesprofesori, kuru operāciju ciklus esam organizējuši mūsu slimnīcā. Parasti cenšos uztvert visu jauno un ieviest klīniskajā praksē. Arī labs lektors starptautiskā kongresā ir skolotājs. Atzīšos, ka daudz mācos arī no saviem studentiem.

Kā kļuvāt par bērnu ķirurgu?

Klikšķis notika 10. klasē. Es jutu, ka mani interesē medicīna un darbs ar bērniem. Gribēju sevi pārbaudīt. Pēc 10. klases sarunāju, ka vasaras brīvdienās mani pieņēma darbā par sanitāru Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Stūmu ratiņus ar slimniekiem uz operāciju zāli, palīdzēju nodaļās. Man bija tas gods vēl redzēt profesoru Aleksandru Bieziņu, kurš ir Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs. Viņš tajā laikā vairs neoperēja. Profesors Gaujēns ar kolēģiem veica sarežģītu operāciju, profesors Bieziņš operāciju zālē konsultēja. Bija komplicēts gadījums. Uzmanīgi vēroju, cik precīzi un atbildīgi ķirurgi veic savu darbu. Konstatēju, ka lielo nozīme ir komandai.

Brīvdienas slimnīcā pagāja nemanot. Noteiktā mēneša vietā nostrādāju divus. Biju pārņemts ar iespaidiem.

Jau skolas 11. klasē zināju – būšu ārsts. Gatavojos studijām Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Pediatrijas fakultātē. Man paveicās. Pēc labi nokārtotiem iestājeksāmeniem tiku uzņemts Rīgas Medicīnas institūtā. Pirmie divi gadi pagāja grūtā mācību darbā. Tika apgūti preklīniskie priekšmeti.

Būdams trešā kursa students, es sāku voluntēt Bērnu slimnīcā. Trīs, četras, piecas naktis nedēļā. Sestdienas, svētdienas. Sabiedriskā kārtā. Bez samaksas. Cerot, ka atļaus piedalīties operācijās. Bērnu ķirurgi izrādījās atsaucīgi. Man atļāva piedalīties. Pat vairāk – atļāva asistēt, turēt āķus, siet diegus. Piektajā kursā dakteris Uģis Ligers atļāva veikt pirmo apendektomiju. Biju kā debesīs!

Studiju laikā pamanījos izoperēt 200 apendicītus. Tas bija ievērojams skaitlis. Paralēli apmeklēju Bērnu ķirurģijas pulciņu un veicu studenta pētniecisko darbu. Ar darba rezultātu atspoguļojumu apmeklēju konferences Tartu, Viļņā, Kauņā, Tbilisi, Ašhabadā, Tomskā, Novosibirskā un Minskā. Saņēmu arī pirmās atzinības un diplomus.

Pēc augstskolas beigšanas saņēmu divus piedāvājumus. Profesors Jānis Gaujēns aicināja uz bērnu ķirurgiem, profesors Ivars Ēbels – uz pediatriem. Bērnu ķirurģija uzvarēja.

Kļuvu par klīnisko ordinatoru bērnu ķirurģijas specialitātē. Jau pēc gada tiku uzaicināts strādāt par asistentu Bērnu ķirurģijas katedrā. Tur turpināju pētniecības darbu, pievēršoties mīksto audu biomehānikai un bērnu vecuma gremošanas trakta rekonstruktīvajai ķirurģijai. Par maniem biomehānikas skolotājiem kļuva profesors Indulis Vanags, profesore Iveta Ozolanta un profesors Vladimirs Kasjanovs. Salīdzinoši īsā laikā tika izstrādātas un aizstāvētas divas disertācijas. Kļuvu par docentu, asociēto profesoru. Darbs ar studentiem sagādāja prieku. Daudz operēju. Paralēli daudz lasīju un tulkoju.

Lūzuma punkts bija 1997. gads, kad es kļuvu par Bērnu ķirurģijas katedras vadītāju un Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Es biju jaunākais mūsu augstskolas profesors – katedras vadītājs. Mans skolotājs Jānis Gaujēns aizgāja pelnītā atpūtā, taču turpināja darboties slimnīcā un katedrā. Izmantojot Latvijas otrreizējās neatkarības atgūšanu, stažējos Hamburgas, Oslo, Minsteres, Gracas, Lucernas, Čikāgas, Klīvlendas bērnu ķirurģijas centros. Apmeklēju arī Baltijas valstu bērnu ķirurģijas centrus. Kopā ārvalstu klīnikās pavadīju 14 mēnešus. Šajā laikā daudz ieguvu – iepazinu izcilus specialitātes profesionāļus, nodibināju kontaktus ar pieredzējušiem ārvalstu zinātniekiem, iemācījos studēt bērnu ķirurģijas informāciju.

Hospitāciju starplaikos Rīgā organizējām dažādus viesprofesoru seminārus un paraugoperāciju ciklus, braucām uz kongresiem, sūtījām kolēģus stažēties uz citu valstu klīnikām. Notika ļoti aktīva starptautiska sadarbība, jo līdz tam mēs nekur tālāk par Maskavu, Ļeņingradu un Kijevu netikām – bija dzelzs priekškars.
Visu sapņu realizēšanai nebija naudas, tāpēc Bērnu slimnīcā izveidojām atbalsta fondu ar programmu bērnu ķirurgu izglītībai. Sākums bija ļoti grūts! Pamazām situācija uzlabojās. Mecenāti izprata nepieciešamību izglītot ārstus ārvalstu bērnu ķirurģijas centros. Sākām veidot bibliotēku, abonēt Eiropas un ASV bērnu ķirurģijas žurnālus.

​

Bērnu ķirurgs Aigars Pētersons 20. gadsimta 90. gados. No RSU muzeja krājuma

1983. gadā jūs pabeidzāt Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti. Kāds bija jūsu studiju laiks?

Pirmajos divos studiju gados mēs mācījāmies ļoti intensīvi. Studentu atbirums bija ļoti nozīmīgs. No mūsu kursa par nesekmību tika atskaitīta aptuveni trešā daļa studentu.

Tas bija ļoti interesants laiks! Rudeņos braucām uz kolhozu – lasījām kartupeļus, bietes. Tas bija veicinoši kolektīva stiprināšanai. Dziedājām studentu dziesmas, bija dažādi sociālie pasākumi – karnevāli, dzimšanas dienas svinības. Kopā strādājām, atpūtāmies, sportojām un gājām sēnes lasīt.

Otra fantastiska studentijas lieta bija studentu celtnieku vienības. Es trīs gadus vasaras brīvlaikos piedalījos RSU studentu celtnieku vienībā “Ķelleri”. Katru gadu mainījām vienības darbības vietu. Būvējām Ēdolē, Siguldā, Turaidā. Veicām dažādus celtniecības darbus – betonējām, rakām, apmetām, krāsojām. Tas bija smags fizisks darbs. Astoņas stundas dienā strādājām un vakaros nereti gājām būvēt tā sauktajā privātajā sektorā. Dzīvojām skolas ēkās.

Studentu celtnieku vienībām bija arī kolosāli sociālie pasākumi. Bija zonas festivāli, kad, piemēram, sabrauc no visām Kurzemes zonas celtnieku vienībām 300–500 studentu, stadionā uzbūvē teltis un divas trīs dienas kopā sporto, dzied, dejo un atpūšas.

Starp citu, studentu celtnieku vienību dalībniekiem bija formastērpi. Studenti uz tērpa kreisās piedurknes līmēja emblēmas, lai citi redzētu, cik gadu esi vienībā. Es četrus gadus darbojos studentu celtnieku vienībās. Ceturtajā gadā kopā ar Lauksaimniecības universitātes celtnieku vienību strādājām netālu no Murmanskas, Karēlijas ziemeļos. Tas bija ļoti interesants laiks. Tā studenti varēja apgūt praktiskas būvniecības iemaņas un papildināt savu budžetu.

Vai studiju laikā strādājāt arī slimnīcā?

Protams, no otrā studiju gada ziemas semestra līdz pat studiju beigām veicu sanitāra, vēlāk medbrālīša darbu Bērnu slimnīcā. Pārtinu bērnus, baroju, veicu injekcijas, mazgāju grīdas. Katrā brīvajā brīdī skrēju uz operāciju zāli, jo negribēju palaist nevienu iespēju praktizēties ķirurģijā. Vēlāk Anestezioloģijas dienestā nēsāju slāpekļa oksidula balonus. Tukšos no operāciju zāles uz noliktavu, pilnos – atpakaļ. Veicu arī citus tehniskus darbus – urbu, vulkanizēju, skrūvēju. Studiju laikā un arī vēlāk neesmu baidījies no fiziska darba.

Cik liela bija stipendija? 

40 rubļi. Maksāja tiem, kuri labi mācījās. Es nebiju teicamnieks, biju stabils četrinieks piecu ballu sistēmā.

Kāds ir mūsdienu students?

Mūsdienu students ir ļoti prasīgs. Viņš neļauj gulēt uz lauriem. Tu nevari mācīt studentus un rezidentus, ja pastāvīgi nepilnveido savas prasmes un iemaņas, ja neesi pasaules apritē, ja nelasi ārvalstu žurnālus, ja tev nav labu grāmatu. Jāiet kopsolī ar pedagoģiskā procesa attīstību. Šodienas tehnoloģijas no docētāja prasa gatavību tās apgūt un lietot praksē. Nepietiek ar to, ka esi labs speciālists.

Vai atceraties savu pirmo patstāvīgo operāciju?

Jā, es atceros. Mans skolotājs Uģis Ligers man atļāva veikt apendektomiju. Pēc operācijas mani aplēja ar aukstu ūdeni – bija tāda tradīcija. Biju tik ļoti priecīgs! Studiju laikā biju iekārtojis speciālu albumu, kurā atzīmēju paša veiktos darbus. Studiju laikā tiku līdz 200 operācijām. Bērnu slimnīcā bijām vairāki voluntieri. Mēs savā starpā sacentāmies, bija konkurence, kurš operēs, kurš asistēs. Tā bija pozitīva konkurence! Mēs neprasījām, kas mums par to būs, vai mums par to maksās. Bijām laimīgi, ka mums to atļāva darīt. Bijām svētlaimē! Neko vairāk nevajadzēja – acis spīdēja! Jo vairāk iemācījos voluntēšanas laikā, jo vairāk atļāva darīt.

​

No kreisās: tagadējie RSU profesori Aigars Pētersons un Dace Gardovska. 20. gadsimta 90. gadie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. No RSU muzeja krājuma

Vai taisnība, ka ķirurgam jāsargā savas rokas?

Es tā negribu domāt, jo tad mēs savulaik nebūtu braukuši uz kolhozu un nebūtu piedalījušies celtnieku vienībās. Dzīvē es ļoti daudz esmu strādājis fiziski – stiepis, būvējis, racis un ravējis. Es nekad neesmu vairījies no fiziska darba. Domāju, ka ķirurgam jābūt stiprām rokām. Mēs neesam baltrocīši. Tas varbūt ir tāds mīts. Arī pašlaik es daudz fiziski strādāju. Nedomāju, ka no fiziska darba cieš ķirurģijas kvalitāte.

Jums šogad piešķirta Paula Stradiņa balva par inovatīvu metožu ieviešanu bērnu ķirurģijā un bērnu traumatisma profilaksi Latvijā. Pastāstiet, lūdzu, par dažām no šīm inovatīvajām metodēm bērnu ķirurģijā, ko esat ieviesis un kas bijušas svarīgas Latvijai!

Runājot par Paula Stradiņa balvu, es vēl nejūtos, ka būtu to pelnījis. Goda vārds! Cits teiks "nekaisi sev pelnus uz galvas", bet, pirmkārt, man nav apaļas jubilejas, otrkārt, es nejūtos tik vecs, lai saņemtu šādas balvas, treškārt, mans ieguldījums ir vērtējams kontekstā ar manu komandu – gan Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedras komandu, gan Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas komandu. Bērnu ķirurģija ir kompleksa struktūra un ļoti sarežģīta sistēma. Es esmu tikai viens robratiņš šajā sarežģītajā mehānismā. Tas ir visas komandas nopelns, ka esam sasnieguši atzīstamu līmeni.

Ir milzum daudz inovāciju ieviests daudzās bērnu ķirurģijas nozarēs, visas nav iespējams uzskaitīt. Minēšu tikai divas lietas.

Latvijā esam uzsākuši žultsceļu rekonstrukciju jaundzimušajiem iedzimtas žultsvadu necaurejamības gadījumos. Pirmo šādu operāciju veicām 1999. gadā. Man bija liels gods vadīt izcilu bērnu ķirurgu brigādi plecu pie pleca ar Mariju Liepiņu, Uģi Ligeru un Olafu Volrātu. Līdz 1999. gadam visi bērniņi ar šo slimību Latvijā nomira. Ieviešot jauno Kasai operāciju, mums ir izdevies apmēram divām trešdaļām pacientu dot iespēju dzīvot. Esmu gandarīts, ka šo tehnoloģiju man ir izdevies iemācīt maniem skolniekiem. Pa visiem šiem gadiem ir izoperēti 32 pacienti. Rezultāti atbilst labāko Rietumu valstu bērnu ķirurģijas klīniku rādītājiem.

Otra inovācija, ko gribu pieminēt, ir barības vada aizvietošana ar kuņģa transplantātu – tā sauktā totālā torakāla kuņģa transpozīcija. To veic bērniem, kuriem nav attīstīts barības vads vai kuriem ir bijis ķīmisks barības vada apdegums ar lūmena bojāeju. Līdz tam bērniem barības vads tika aizvietots ar resno zarnu, kur ļoti liela pieredze bija profesoriem Aleksandram Bieziņam, Jānim Gaujēnam un Jānim Volkolākovam. Mēs uzaicinājām uz Rīgu vienu no vislabākajiem pasaules bērnu ķirurgiem – profesoru Luisu Špicu no Londonas. Izcilais ķirurgs atbrauca, un mēs kopā pirmo reizi veicām šo sarežģīto operāciju. Pašlaik izmantojam šo metodi rutīnveidā un mums ir ļoti labi rezultāti. Esmu lepns, ka šo metodi jau izmanto mani skolnieki.

Vai bērnu traumatisms Latvijā joprojām turpina pieaugt?

Jā, Latvija joprojām ieņem 1. vai 2. vietu starp Eiropas Savienības valstīm bērnu traumatisma ziņā. Situāciju nosaka tas, ka mums nav sistēmas, kā samazināt bērnu traumatismu valstī. Pat agrāk – pagājušā gadsimta 50. gados – Latvijā bija izveidota sistēma. Bija cilvēks, kurš atbildēja par bērnu traumatisma mazināšanu valstī – profesors Aleksandrs Bieziņš, mūsu visu skolotājs. Šodien neviens nav atbildīgs par bērnu traumatisma kāpumu valstī. Šajā sistēmā netiek investēti līdzekļi.

Bērnu traumatisma mazināšana ir viens no būtiskākajiem manas dzīves uzdevumiem. Ar šo jautājumu nodarbojos aptuveni 20 gadus. Slimnīcā sabiedriskā kārtā veidojam statistiku. Esam organizējuši Latvijā divas lielas Eiropas līmeņa konferences par iespējām ierobežot bērnu traumatismu, katrā no tām uzaicinot 10–12 pasaules ekspertus šajā jomā. Esam izstrādājuši rekomendācijas. Bet diemžēl tas palicis uz papīra, ierēdņu mapēs ministrijās un aģentūrās. Tā mēs katru gadu tikai šausmināmies televīzijā, radio, citos medijos par bērnu traumatisma kāpumu, bet nekas nemainās.

Būdams 8. Saeimas deputāts, panācu, ka pārtrauca pārtikas veikalos tirgot koncentrētu etiķskābi, lai bērni, to nejauši iedzerot, negūtu barības vada ķīmisko apdegumu. Otrs, ko izdevās kopā ar domubiedriem panākt, bija ierobežojums, ka skolu bufetēs pārtrauca čipsu, dzērienu Coca-cola, Fanta un citu neveselīgu produktu tirdzniecību. Kā redzam, arī pašlaik mūsu veselības ministrs Guntis Belēvičs enerģiski turpina šo cīņu. Trešā lieta, kas tika panākta: līdz 14 gadiem ar velosipēdu drīkst braukt tikai ar aizsargcepuri. Kopā tiku iesniedzis aptuveni 30 priekšlikumu. Apstiprinājumu guva tikai trīs. Nebūtu tā laika veselības ministra Gundara Bērziņa atbalsta, varbūt arī šie trīs, tāpat kā pārējie, būtu iegūluši ierēdņu atvilktnēs. Aiz borta, piemēram, palika priekšlikums, kuru virzījām kopā ar Juri Žagaru par aizsargcepuru lietošanu mazajiem bērniem kalnu slēpošanas trasēs. Vēl vairāki – visi vērsti uz bērnu veselības saglabāšanu.

Kas ir grūtākais ķirurga darbā?

Visgrūtākais ir sadalīt pareizi dienu. Bērnu ķirurģija sevī ievelk. Morālais gandarījums par padarīto ir tik izteikts, ka aizmirstas ēšana, gulēšana, ģimene, sporta aktivitātes, hobiji. Tas nav pareizi! Ir jāprot sava diena saplānot!

Ja skolēns ir nolēmis studēt medicīnu, kāpēc viņam izvēlēties Rīgas Stradiņa universitāti?

Tāpēc, ka mēs garantējam labu rezultātu! Kas ir šis rezultāts? Es esmu universitātes Doktorantūras nodaļas dekāns. Mēs garantējam, ka viņš izstrādās disertāciju un aizstāvēs to! Arī pamatstudijās un maģistrantūrā garantējam šo rezultātu. Turklāt ne tikai medicīnā, bet arī sociālajās zinātnēs. Iedomājieties, sociālajās zinātnēs Rīgas Stradiņa universitātē nav nevienas budžeta vietas, bet esam tikai mazu solīti aiz universitātēm, kurām valsts dāsni dod budžeta vietas. Mēs jau sen esam aizgājuši viņiem garām, jo esam cīnījušies un piesaistījuši maksas studentus! Ar savu darba kvalitāti garantējam labu rezultātu!

Es lepojos ar Rīgas Stradiņa universitāti tāpēc, ka mēs neapmierināmies ar sasniegto, bet nepārtraukti cenšamies izvirzīt sev jaunas prasības. Augstskolu reitingā katru dienu ejam uz priekšu. Nedrīkstam apstāties! Tikai attīstībā ir mūsu spēks!

Tikko Latvijā tika pieminēts 1991. gada janvāra barikāžu laiks. 2008. gadā jums tika pasniegta Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Ar ko jums palicis prātā barikāžu laiks?

Barikāžu piemiņas zīme ir mans mīļākais apbalvojums! Darbojāmies Doma baznīcā, kur bija izveidots medpunkts, nākamās divas trīs dienas bijām televīzijas tornī Zaķusalā. Mēs bijām jaunie ārsti. Pa dienu strādājām slimnīcā, pēc darba nebraucām mājās, bet saģērbāmies siltāk un devāmies uz Zaķusalu. Mēs bijām gatavi nolikt galvas par brīvu Latviju.

​

Vai bija bail?

Jā, bija bail, jo mēs nezinājām, kas būs. Neziņa un bīstams ienaidnieks. Tagad mums ir NATO un Eiropas Savienība. Taču jāatceras, ka mēs dzīvojam blakus neprognozējamai valstij. Zinot to, kāda militārā tehnika viņiem ir un kas ir šīs valsts vadītāji, kāda ir viņu politika un attieksme pret mazām zemēm un citām tautām, protams, ir jābūt modriem. Mēs stāvējām ar pārliecību – vai nu tagad, vai nekad. Bija bail, bet tauta bija vienota. Ja mēs šodien būtu tik vienoti kā toreiz, tad Latvijai klātos daudz labāk. Tā ir būtiska lapaspuse valsts un tautas biogrāfijā, ko ir grūti aizmirst. Par to stāstu saviem bērniem. Ģimenē audzinām mazajiem dzimtenes mīlestību un patriotismu.

Par ko šajā dzīvē būtu vērts satraukties?

Grūti pateikt. Varbūt paskatāmies no otras puses – es varu pateikt, kāpēc esmu laimīgs. Pirmkārt, esmu laimīgs tāpēc, ka daru to, kas man patīk. Darbam ir jāpatīk! Bērnu ķirurģija ir visa mana dzīve! Es uz darbu nāku kā uz svētkiem. Viss, ko es daru, man ļoti patīk. Es cenšos izslēgt no savas dzīves to, kas man nepatīk.

Otrkārt, man ir bijuši fantastiski skolotāji, kuri man ir atdevuši pašu dārgāko, kas viņiem bija, – savas zināšanas.

Treškārt, man ir kolosāla vide, kur es varu strādāt un darboties – tā ir mana mīļā augstskola un mana mīļā slimnīca. Visu darba mūžu esmu bijis Rīgas Stradiņa universitātes un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas patriots.

Ceturtais – man apkārt ir kolosāli cilvēki – ģimene, draugi, kolēģi.

Un svarīgākais – burvīgā Latvija! Kas mums ir par dabu! Fantastiska zeme ar skaistu jūru, mežiem un saullēktiem. Mums nav tuksnešu, bada un kara. Gudri, strādīgi un talantīgi cilvēki! Esmu laimīgs, ka esmu piedzimis šajā valstī! Neesmu aizbraucis strādāt uz Rietumiem, kaut gan, iespējams, es to varēju izdarīt. Nevienu minūti neesmu šo izvēli nožēlojis, jo uzskatu: ja cilvēks grib kaut ko sasniegt, viņš to var izdarīt arī Latvijā. Tikai vajag gribēt! Un likt augstus mērķus un soli pa solim tos realizēt.