Pārlekt uz galveno saturu
Intervijas
Studentiem
Ziņas

2016. gada Rīgas Stradiņa universitātes Studējošo pašpārvaldes vadītājs Artūrs Šilovs vienmēr atrod, ko darīt, un ir gatavs darīt. Pašpārvaldes vadīšanu viņš uzskatīja par studiju laika piespēlēto iespēju, kas ļaus daudz iemācīties, un pagājušais gads patiesi viņam esot devis daudz labu un nenovērtējamu mācību. Turklāt kopā ar komandu Studējošo pašpārvaldē lieli darbi gada laikā paveikti.

Par asins donoru, kā bija apņēmies, Artūrs pagājušā gada laikā gan nav kļuvis. Tas neesot sanācis aizņemtības un biežā noguruma dēļ. "Režīms Studējošo pašpārvaldes vadītāja amatā ir skarbs, jo paralēli tam arī studēju, veicu brīvprātīgo darbu slimnīcā, darbojos Senātā un pētniecībā. Bija grūti!"

Arturs-Silovs-03-lead.jpg

Kāds jums bija pagājušais gads?

Ļoti interesants un saspringts gads, kas lika daudz iemācīties un izdarīt. Es visu laiku pirms stāšanās Studējošo pašpārvaldes vadītāja amatā domāju, ka daru daudz, taču pagājušajā gadā es katru reizi pārliecinājos, ka ir iespējams vēl vairāk. Protams, visam ir robežas, un gada laikā pāris reižu sapratu, ka ir par daudz un ka nedrīkst darīt pāri savai veselībai.

Studējošo pašpārvalde ir iespēja, jautājums tikai, vai tu atnāc un to izmanto. Ja visu laiku velti tikai studijām, nevar iemācīties komunicēt, sastrādāties ar cilvēkiem, nav iespēju teoriju lietot praksē. Pašpārvaldē apgūsti lietas, ko nevar izlasīt grāmatās. Tā ir diploma pievienotā vērtība. Tas ir tas, ko esi darījis papildus savā brīvajā laikā.

Kāds bija jūsu kā vadītāja pienesums 2016. gadā Studējošo pašpārvaldes darbā?

Es melotu, ja teiktu, ka mans vadības stils visu gadu bija vienāds. Kad sāku vadīt Studējošo pašpārvaldi, daudzas lietas un procesus citādāk uztvēru un saskatīju, nekā biju iedomājies pirms tam. Pagājušo gadu es dalu tā – pirmie pieci mēneši un pēdējie septiņi mēneši. Pa vidu bija lūzuma punkts. Viss mainījās. Tas nav nekāds noslēpums. Sākumā es kā vadītājs visam piegāju ideālistiski, jo pēc dabas esmu perfekcionists, lielu uzmanību pievēršu sīkumiem. Ar laiku man bija jāiemācās nepiekasīties tik daudz sīkumiem. Beigās vairāk sāku domāt, kā sadarboties ar katru kolēģi, lai dabūtu no viņa maksimumu – lai būtu labi studentiem, kurus viņš pārstāv, man un viņam pašam.

Studējošo pašpārvaldes valdē mēs mācāmies un ietekmējamies cits no cita. Šeit komandu neizvēlas, un ir jāiemācās un jāstrādā kopā ar ievēlētajiem trīspadsmit cilvēkiem.

Par kuru darbu vai projektu ir vislielākais gandarījums?

Tika paveikts ļoti daudz, bet būtiskākais, ko gribētu pieminēt, ir darbs pie izmaiņām par rezidentu atstrādāšanu pēc rezidentūras, kad Guntis Belēvičs gribēja atstrādāšanu palielināt no trim līdz pieciem gadiem. Pie izmaiņām Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumos strādājām gandrīz visu pagājušo gadu, sākot no februāra līdz novembrim. Interesanti, ka daudzi pēdējo kursu medicīnas studenti nemaz nezināja, ka jau kopš 2009. gada pēc rezidentūras pabeigšanas obligāti ir jānostrādā trīs gadi Latvijā, bet ministrs šo laiku tikai gribēja palielināt. Man tas nebija saprotams.

Šis gads RSU Studējošo pašpārvaldes vēsturē ieies ar ārējās sadarbības veicināšanu un stiprināšanu. Nodibinājām ļoti daudz politisko kontaktu. Pirmo reizi, lai aizstāvētu studentu intereses, RSU Studējošo pašpārvalde tikās ar veselības ministriem – sākumā ar Gunti Belēviču, vēlāk Andu Čakšu. Tā bija arī pirmā reize, kad vispār kāda pašpārvalde iet pie ministra, jo to parasti dara Latvijas Studentu apvienība. Līdz šim ar Veselības ministriju strādāts ļoti maz. Tikām pie ministra un strādājām ar medijiem. Tas man bija grūtākais, jo līdz šim nevienam RSU pašpārvaldē nav bijis pieredzes šādā lietā. Parasti ir kāds, kuram var pajautāt padomu, bet šoreiz nebija. Tajā pašā laikā šis deva visvairāk mācību un pieredzes.

Guntis Belēvičs arī gribēja ieviest tādu kārtību, ka tiem topošajiem rezidentiem, kuriem ir noslēgts sadarbības līgums ar kādu no reģionālajām slimnīcām, ka viņš tur strādās pēc rezidentūras, rezidentūras konkursā ir prioritāte, un nav svarīgi, ko esi darījis studiju laikā un kā esi mācījies.

Galu galā pēc ilga darba un garām pārrunām panācām, ka reģionālais līgums skaitās kā papildu punkti konkursā, nevis prioritāte. Prasījām vēl, ka būtu jāatstrādā tie paši esošie trīs gadi, nevis pieci. No malas tas izskatījās, ka aizgājām un tikai piekritām, ka studentiem jāatstrādā, bet neviens nezina, cik liels darbs tika ieguldīts aizkulisēs, lai vismaz panāktu iepriekšējo prasību atstāšanu spēkā.

Otrs lielākais darbs ir, ka oktobrī sākām strādāt pie Vienotās rezidentūras uzņemšanas noteikumiem, kas tiks prezentēti šā gada 4. studiju gadam, jo viņi būs pirmie, kurus tie skars. Izmaiņas noteikumos gan mūsu studentus īpaši neietekmēs.

Arturs-Silovs-pie-Andas-Caksas-2016-lead.jpg

Tikšanās ar veselības ministri Andu Čakšu. 2016. gads. Foto no privātā arhīva.

Kuri vēl bija nozīmīgākie darbi Studējošo pašpārvaldē 2016. gadā?

2016. gadā tika apstiprināts Studiju reglaments. Pēc būtības dokuments tika uzrakstīts no jauna. Tagad tur, piemēram, ir norādīts, ka nodarbību grafikam jābūt pieejamam vismaz 10 dienas pirms semestra. Studenti gan par to ir neapmierināti, jo domā, ka tas ir par vēlu, taču es gribētu zināt, cik daudzi no viņiem atceras, ka līdz šim nodarbību grafiks bija pieejams tikai dienu vai divas dienas pirms semestra. Desmit – tas jau ir panākums! Reti kurš no RSU studentiem apzinās, cik daudz laika tiek veltīts, lai mainītu esošo kārtību – problēmu konstatēt ir vieglāk nekā rast risinājumu. Jāmeklē informācija par pieredzi citās augstskolās un valstīs un jādomā, kā to visu labāk ieviest pie mums.

Pagājušajā gadā tika izstrādāts jauns stipendiju nolikums. Tas bija viens no Studējošo pašpārvaldes darbiem kopš 2012. gada kopā ar Latvijas Studentu apvienību. Tika apstiprināti Ministru kabineta noteikumi, un katrai augstskolai vajadzēja mainīt savu nolikumu, lai tas būtu atbilstoši šiem noteikumiem.

Esam ieviesuši mentoru programmu visiem pirmkursniekiem, kad vecāko kursu studenti kļūst par 1. studiju gada studentu mentoriem. Augustā RSU Studējošo pašpārvalde bija Somijā pieredzes apmaiņas braucienā, un viņiem tāpat kā Lietuvā ir viens divi mentori uz 15 studentiem, un mēs, domāju, paliksim pie šī modeļa. RSU tikai rodas problēma to realizēt, jo ļoti vēlu top grupu saraksti. Mentori piesakās, taču nevaram viņiem iedot grupu sarakstus. Pašlaik tiek apkopotas pirmkursnieku atsauksmes par šo projektu, lai saprastu, kas viņiem patika un kas ne. Neteikšu, ka nav vairs kur augt šajā lietā.

Interesanti gan, ka ārvalstīs vecāko kursu studenti, kas piekrīt kļūt par mentoriem, neko par to pretī neprasa. Tā ir studenta iekšējā motivācija, jo savulaik viņam palīdzēja mentors un tagad viņš grib palīdzēt tiem, kuri ir 1. studiju gadā.

Vēl viens nozīmīgs projekts un labi padarīts darbs ir RSU studentu starptautiskā zinātniskā konference, kas ir lielākā studentu organizētā konference Baltijā. Gribu pieminēt arī pirmkursnieku semināru ZGI, kurā 2015. gadā piedalījās 150 jauno studentu, bet 2016. gadā – jau 200. Mēs pirmkursniekus uzrunājām katru individuāli divas dienas, kad notika studiju līgumu slēgšana, aicinājām pieteikties ZGI uzreiz elektroniski mūsu klātbūtnē. Neko pārāk sarežģīti gudru nevajag izdomāt, ar vienkāršām metodēm var panākt ļoti daudz!

Pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem par Studējošo pašpārvaldi domāja, ka tie ir tikai ballīšu organizatori, pamazām šo uzskatu mainām.

Kāda bija jūsu lielākā mācība vai atziņa pagājušajā gadā?

Arvien biežāk pārliecinos par to, ka taisnība ir docentam un ārstam Kārlim Trušinskim, kurš reiz teica: "Šodien jums ir visvairāk laika, un ar katru dienu jums tā paliks mazāk un mazāk."

Šā gada laikā esmu sapratis, ka visas sarežģītās lietas ar laiku var saprast, – ja ir mērķis, tad tikai jāiet un neatlaidīgi jādara, līdz beigās visu saproti. Ir jāgrib problēmai vai nesaprotamajai, jaunajai lietai veltīt daudz laika. Ir tādi, kas atnāk uz Studējošo pašpārvaldi un grib darīt lielas lietas ar tādu attieksmi, it kā viņi visu zina. Bet viņi ātri saprot, ka te ir jādara, ka nepietiek tikai ar ideju. Tālo mērķi nedrīkst izmest no galvas, tas jāpanāk pamazām ar maziem solīšiem, ar maziem darbiņiem.

Vēl viena atziņa. Mani var saukt par prasīgu, jo no sevis prasu vēl vairāk nekā no citiem. Un pirmajā pusgadā, būdams Studējošo pašpārvaldes vadītājs, es nesapratu, ka 80 %, ko prasu no otra, varbūt kādreiz ir 150 % no viņa iespējām.

Šā gada laikā esmu arī iemācījies saprast, kad cilvēki runā tukšu, kad runā runāšanas pēc. Mēs visi mūsdienu sabiedrībā, arī universitātē un pašpārvaldē, redzam problēmas, tomēr tikai daži var piedāvāt problēmas risinājumus.

Pašlaik esat Medicīnas fakultātes 4. kursa students. Kurš eksāmens šajā sesijā bija visgrūtākais?

Šī bija viegla sesija, tikai divi eksāmeni. 

Kas ir svarīgākais, kas jāņem vērā, lai sesija nesagādātu lielas galvassāpes?

Jābeidz stresot! Jāiet un jādara! Jāiegulda darbs – jāmācās, jālasa vairāk, jāatkārto –, nevis jāprāto, kas un kā tur eksāmenā beigās būs. Arī pārliecībai, protams, jābūt! Pat tad, kad nezini, pārliecinošai atbildei ir liela nozīme. Regulāri mācoties, problēmām nevajadzētu būt nevienā sesijā.

Kura ir jūsu lielākā vilšanās 2016. gadā, darbojoties Studējošo pašpārvaldē?

Galu galā esmu priecīgs par to, kā gāja un kāds beigās bija valdes sastāvs. Nav noslēpums, ka valdes locekļi gada laikā mainījās. Ja ej darīt, tad jābūt atbildīgam par to, ko dari. Ja dari, tad nevis darīšanas pēc, bet lai ir kvalitatīvi un lai ir rezultāts. To es sagaidīju no valdes pārstāvjiem, jo jāapzinās, ka dari nevis vadītāja dēļ, bet studentu dēļ, ko pārstāvi. Katram, kurš te ir, ir savs, atšķirīgs iemesls, kāpēc viņš šeit atnāca, un ar katru no viņiem bija atšķirīga pieeja sadarbībā.

Ko jūs no ieplānotā nepaspējāt līdz galam izdarīt?

Nevaru teikt, ka ir kaut kas nepabeigts. Mēs nevis neizdarījām, bet ir jāturpina darīt, piemēram, lai tiek realizētas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai medicīnas studenti, sākot no 3. kursa, drīkst strādāt par medicīnas māsu. Izmaiņas normatīvajos noteikumos tiek ieviestas ļoti lēnām.

Arturs-Silovs-ar-dalu-SP-valdes-RSU-akad-balle-lead.jpg

Foto centrā Artūrs Šilovs ar māsu Natāliju Šilovu pie labās rokas kopā ar Studējošo pašpārvaldes valdes pārstāvjiem 2016. gada RSU Akadēmiskajā ballē. Foto no privātā arhīva.

Vai jūs pagājušā gada beigās vēlreiz pretendējāt uz Studējošo pašpārvaldes valdes priekšsēdētāja amatu?

Nē, nepretendēju, un to zināju jau labu laiku iepriekš, ka nepretendēšu. Jau pirmo reizi kandidējot uz šo amatu, t. i., 2015. gada beigās, man bija iespēja vairāk strādāt zinātnē un slimnīcā, taču es izmantoju iespēju vadīt Studējošo pašpārvaldi. Tā bija izvēle uz laiku, atliekot visu pārējo malā. Nevaru teikt, ka man nepatika vadīt Studējošo pašpārvaldi, pašlaik es vienkārši izvēlējos citu prioritāti – zinātni. Sapratu, ka gribu iegūt lielāku starptautisko pieredzi. Jau pusgadu mācos vācu valodu un vasarā mēnesi braukšu uz Vāciju praksē. Sapratu arī to, ka daudz vairāk Studējošo pašpārvaldē varu dot kā padomdevējs. Pašlaik esmu vienkārši pašpārvaldes aktīvists.

Kā ir sanācis, ka jūsu amata pienākumus Studējošo pašpārvaldē ir pārņēmusi jūsu māsa Natālija Šilova? Vai jūs viņai ieteicāt kandidēt Studējošo pašpārvaldes valdes priekšsēdētāja amatam?

Tas ir kompleksi – bija pašiniciatīva, pavirzīšana, un potenciāls. Natālija pirmā izrādīja iniciatīvu. Skaidrs, ka no nekurienes nevar parādīties vadītājs, tam ir jābūt cilvēkam, kuram ir pieredze organizācijā, jo katru gadu netiek būvēts kaut kas jauns, bet gan turpināts. Sākumā bija vairāki kandidāti, galu galā viņa viena kandidēja. Man savulaik palīdzēja iepriekšējais vadītājs – Artūrs Kaļva, un tagad Natālijai palīdzēju es, stāstot, ko būtu labi izlasīt, par ko vairāk painteresēties, gatavojoties vēlēšanām utt. Ikvienam pretendentam uz šo amatu pirms tam ir jābūt labai prasmju bāzei, ko var iegūt, neatlaidīgi mācoties un darbojoties.

Decembrī strādājām visi kopā – vecā un jaunā Studējošo pašpārvaldes valde, lai janvārī viņi nav kā jauna lapa. Esam ieinteresēti, lai pašpārvaldes izaugsme iet uz augšu un uz priekšu, nevis visu laiku kā pa viļņiem. Natālija jau daudz zināja par darbu Studējošo pašpārvaldē, jo pagājušajā gadā vispirms bija akadēmiskā virziena vadītājas vietniece un pēc tam arī šā virziena vadītāja.

Vai māsa jums prasa padomu?

Jā!

Vai viņa klausa jūsu padomiem?

Jāprasa viņai! Bet es parasti piedāvāju vairākas izvēles iespējas. Pastāstu, kāda ir bijusi situācija, kādas bija iepriekšējās valdes idejas. Nododu informāciju un palīdzu saprast procesuālās lietas. Turklāt es neesmu vienīgais padomdevējs, tie ir pašpārvaldes vecbiedri. Ja vajag, palīdzu arī pārējiem valdiešiem.

Kuras, pēc jūsu domām, ir trīs māsas labākās īpašības?

Viņa ir iemācījusies stresa situācijās savākties un domāt mierīgi. Natālijai visam ir konstruktīva pieeja. Prieks, ka nav tukšas runāšanas. Viņai noteikti nav tādas attieksmes pret cilvēkiem, kāda man bija sākumā – pašpārvaldes kolektīva mikroklimats ir pavisam citāds, nekā bija manas vadīšanas sākumā. Viņa noteikti ir cilvēcīgāka nekā es.

Ko jūs viņai novēlat jaunajā amatā?

Neatkāpties no organizācijas vērtībām un no tā, ko pēdējos gados esam panākuši – ka pārstāvam studentus un neesam ballīšu organizētāji. Vēl es novēlu, lai gada beigās pašpārvaldes kolektīvs būtu kā komanda un lai katrs sasniegtu to, kā dēļ viņš sāka darboties Studējošo pašpārvaldē, un lai ir gandarīts par padarīto.

Novēlu viņai, pārstāvot studentu viedokli, nepieciešamajā brīdī teikt arī skarbākus vārdus! Šis amats prasa lielu slodzi un vēl lielāku atbildību. Jo tās ir lielas finanses un gandrīz 8000 studentu, pašpārvaldes kolektīvs, darbs ar universitātes vadību, un šogad ir gads, kad notiek arī rektora vēlēšanas.

Ja darba laikā kaut kas pateikts nevietā saviem kolēģiem, ir jāiet un jāatvainojas. Ir jārunā ar cilvēkiem, citādi sakrāsies un nebūs normālas sadarbības un komunikācijas. Beigu beigās novēlu sasniegt nospraustos mērķus!