Godīgais darba darītājs Andrejs Šķesters jau 37 gadus ar pilnām burām ir pētniecībā

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītājam, vadošajam pētniekam un asociētajam profesoram Andrejam Šķesteram 15. novembrī veselības ministre Ilze Viņķele pasniedza Veselības ministrijas Atzinības rakstu par ilggadēju un nozīmīgu ieguldījumu pētniecībā – ģenētikas un biomedicīnas jomā. Tas ir lielisks iemesls sarunai par pētniecību.

Izmācījies par farmaceitu un pēc tam ieguvis doktora grādu bioloģijā, asociētais profesors Andrejs Šķesters RSU kopā ar kolēģiem veic nozīmīgus Latvijas un Eiropas mēroga pētījumus, kas saistīti ar kardiovaskulārajām slimībām, 2. tipa cukura diabētu, mutes dobuma veselību u. c. Jaunākais Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas projekts saistīts ar selēnu un vairogdziedzera darbības traucējumiem. Laboratorija atrodas RSU zinātniskajā centrā Kleisti (Rātsupītes ielā 5) un ir kļuvusi par vadošo savas nozares laboratoriju Latvijā, kā arī ir zināma Eiropā.

Laboratorija vienmēr bijusi aktīva pētniecībā. Šogad vasarā pabeidzāt darbu M-era.Net projektā Pelargodont, kura rezultāti iet uz starptautisko patentēšanu. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par starptautisko Apvāršņa 2020 projektu Pelargodont!

Šajā projektā vadošā bija Lietuvas Dzīvības zinātņu universitāte (bij. Kauņas Medicīnas universitāte). No Latvijas projektā piedalījāmies mēs un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorija, ko vada RSU profesore Maija Dambrova. No Lietuvas vēl bija kompānija Ferentis, no Polijas – Krakovas Universitāte un Polijas Zinātņu akadēmijas Polimēru un Oglekļa materiālu izpētes zinātniskais centrs, no Itālijas – Pjemonte Orientale universitāte.

Projekts bija saistīts ar mutes veselību. Tas bija par paradontīta, kas ir nopietna mutes dobuma saslimšana, iespējamo ārstēšanu, izmantojot bioloģiski aktīvās vielas no pelargonijas jeb ģerānijas saknēm, ko lieto latviešu tautas medicīnā un sauc par ausu puķi.

No auga sakņu daļas izdalīja vai nu dabīgās fitofarmaceitiskās substances jeb saknes kopējo bioloģiski aktīvo vielu ekstraktu, vai arī proantocianidīnus – bioloģiski aktīvās vielas.

Lietuvieši un poļi veidoja speciālas matricas jeb sūklīšus, ko piesūcināja ar pelargonijas saknes ekstraktu vai izdalītajiem proantocianidīniem un veidoja aplikāciju ap smaganu un slimā zoba sakni. Un pierādījās, ka, ilgstošā laikā šim sūklītim sadaloties, bet ar sākotnēju nosacījumu, ka nedrīkst parādīties šo sūklīšu jeb matriču toksiski noārdīšanās produkti, vienlaicīgi no tā izdalījās šīs bioloģiski aktīvās vielas. Runa ir par vairākiem mēnešiem.

Latvijas pētnieki projektā izvērtēja, cik lielā mērā un cik ātri izdalās šīs auga bioloģiski aktīvās vielas no sūklīša. RSU Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas pārziņā bija viss, kas saistīts ar iekaisuma biomarķieriem. Respektīvi, jebkurš iekaisums rada oksidatīvo stresu, un mēs pētījām, cik liels šis stress ir siekalās, vai un kā organisms šo bioloģiski aktīvo vielu ilgstošas iedarbības laikā spēj samazināt iekaisumu, tādējādi samazinot arī stresa marķieru daudzumu siekalās. Tas mums bija izaicinājums, jo līdz šim ar siekalām laboratorijā nebijām strādājuši.

Pētījums ilga divus gadus, un tā rezultāti ir pietiekami pozitīvi, lai varētu mēģināt patentēt jaunu terapeitisko tehnoloģiju.

Vai tā bija latviešu pētnieku ideja izmantot pelargoniju mutes veselībā?

Sadarbība ar Lietuvas Dzīvības zinātņu universitātes kolēģiem aizsākās pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad kopā darbojāmies Eureka projektā Antioksidiabēts. Divus gadus ilgajā projektā hroniska 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuriem jau bija radušies nopietni orgānu un asinsvadu bojājumi, līdz ar klasiskajiem medikamentiem tika doti uztura bagātinātāji ar bioloģiski aktīvām vielām – ar ginko bilobas lapu, zaļās tējas monoekstrakti, kā arī minētie ekstrakti bagātināti ar ķiploka ekstraktu. Tas bija AS Grindeks tolaik ražots uztura bagātinātājs. Mēs pētījām šo dažādo ekstraktu ietekmi uz 2. tipa diabēta slimnieku sekundāro patoloģiju attīstību.

Ielaista 2. tipa cukura diabēta rezultātā pacienta organismā rodas izmaiņas iekšējā vidē, pieaug brīvo radikāļu daudzums organismā, kas tālāk provocē un pastiprina sekundāro pataloģiju rašanos un attīstību acīs, nervos, nierēs un kardiovaskulārajā sistēmā. Mēs ļoti labi sapratām, ka ar šiem uztura bagātinātājiem nevar izārstēt 2. tipa cukura diabētu, taču cerējām, ka varam samazināt brīvo radikāļu veidošanos un plūsmu, līdz ar to pagarinot pacienta ilgāku palikšanu darba tirgū, kā arī cenšoties ilgāk saglabāt pacienta dzīves kvalitāti.

Pēc divu gadu pētījuma, kad pacienti bija lietojuši šos bioloģiski aktīvos uztura bagātinātājus, ārsti konstatēja, ka veselības stāvoklis pacientiem nav ievērojami pasliktinājies. Savukārt mūsu veiktie bioķīmiskie mērījumi parādīja, ka esam varējuši samazināt oksidatīvā stresa marķieru lielumu un ir uzlabojumi organisma antioksidatīvajā aizsardzībā.

Par šā pētījuma rezultātiem tika uzrakstītas vairākas vietējās un starptautiskās publikācijas, un gandrīz katru nedēļu, kaut arī ir pagājis ilgs laiks kopš pētījuma rezultātu publiskošanas, ir viens vai vairāki interesenti, kas ir lasījuši kādu no šiem rakstiem. Tā liecina Scientific research statistika.

Šis projekts bija atspēriena punkts tālākajai sadarbībai ar Lietuvas Dzīvības zinātņu universitāti, jo mēs turpinājām komunicēt, un kādā reizē ar smaidu izteiktā iespēja par ģerānijas ārstējošajām īpašībām un tās izmantošanu mutes veselībā ir beigusies ar veiksmīgi realizētu projektu.

Kādos pētījumos pašlaik esat iesaistīts?

2018. gada beigās prof. Ilze Konrāde kopā ar mums Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursā saņēma iespēju realizēt ļoti interesantu projektu, kas saistīts ar selēna satura izmaiņām organismā, kas ir viena no manām pirmajām mīlām pētniecībā, ja drīkstētu tā teikt. Galu galā projekts ir apstiprināts, un ir piešķirts 200 000 eiro finansējums.

Pētījums ir par iespējamām selēna koncentrācijas neatbilstībām, kad selēna organismā pietrūkst vai ir par daudz un tas ietekmē vairogdziedzera funkcijas un hormonu veidošanos, izraisot dažādas slimības, kā piemēram Greiva un Hašimoto sindromus.

Kā kādreiz rakstīja norvēģu pētnieks, ceļotājs un rakstnieks Tūrs Heijerdāls, mēs šajā darbā esam metušies "ar pilnām burām okeānā" – līdzīgi, kā viņš devās ceļā ar plostu Kon-Tiki. Pie mums uz laboratoriju "nāk" pirmās analīzes. Pētīsim un mēģināsim izprast selēna maiņu: gan selēna koncentrāciju organismā, gan selēna proteīna un selēna atkarīgās glutationperoksidāzes aktivitāti. Atļaušos piebilst, ka glutationperoksidāze ir viens no svarīgākajiem enzīmiem – brīvo radikāļu neitralizētājiem. Pētījuma mērķis ir mēģināt saprast, cik lielā mērā selēns var būt izšķirošais normalizācijas procesos, kā tas ietekmē vairogdziedzera darbību un hormonālās sistēmas.

Tikko kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dobeles Dārzkopības institūtu, RSU Iekšķīgo slimību katedru piedalījāmies Latvijas Zinātnes padomes projektu konkursā. Pētījuma ideja – pacientiem ar augstu asinsspiedienu kopā ar pamatterapiju nozīmēt irbenes ekstraktu. Diemžēl mūsu ideja netika akceptēta.

Kļūt par pētnieku – tā bija nejauša vai tomēr mērķtiecīga izvēle?

Gan viens, gan otrs. Mans darba stāžs ir 50 gadi, no kuriem 37 veltīti RSU. Vispirms apguvu farmaceita amatu un divus gadus strādāju aptiekā. Pēc tam drusku aizgāju projām no medicīnas un pabeidzu Latvijas Fiziskās kultūras institūtu. Tad darba gadi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kur manā pārziņa bija studiju darbs, kas saistīts ar medicīnu. Tagad to varētu saukt par Rehabilitācijas fakultātes pirmdzimto – tur gatavoja skolotājus logopēdus, ārstnieciskās fizkultūras metodiķus u. c. Pagāja gadi, un mani uzaicināja atpakaļ uz Rīgu. 1983. gadā tā bija Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) Miokarda funkcionālās bioķīmijas laboratorija, kur vajadzēja vecāko laborantu, "kuram galva strādā un kurš arī ar rokām protot darboties". Laboratorijas vadītāja tajā laikā bija ļoti kolorīta personība Leilī Utno, kura ir igauniete. Tad kļuvu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, iestājos aspirantūrā. Līdz promocijas darba aizstāvēšanai un doktora grādam bioloģijā pagāja gadi.

Darba gaitu sākums laboratorijā bija satriecošs – tiku norīkots piedalīties bērnu sirds operācijās. Īstajā brīdī vajadzēja ņemt asinis gan no mākslīgās asinsrites nodrošināšanas "mašīnas", gan pacienta. Pie galda galvenais bija profesors Jānis Volkolakovs, asistēja profesors Aris Lācis, ķirurgs Augusts Ozols, anesteziologs Juris Vaters un māsa Alma. Pie anesteziologiem jutos drošāk – viņi nebija tik "lecīgi". Bijām viens no PSRS lielākajiem centriem, kur operēja bērnus ar smagām sirdskaitēm no Padomju Savienības ziemeļu daļas. Mūsu pētījuma uzdevums bija atrast, kā pasargāt šūnu membrānas dziļās hipotermijas laikā, kā arī pēc atgriešanās normotermijā un pie asinsrites, kuru nodrošina operētā sirds. Šis klīniskais pētījums un sirds išēmijas–reperfūzijas modelis bija pamats promocijas darbam.

Doktora zinātnisko grādu aizstāvēju 1998. gadā.

Andrejs Šķesters 1984. gadā Rīgas Medicīnas institūta Miokarda funkcionālās bioķīmijas laboratorijā (Dzirciema ielā 16, A korpusa 7. stāvā), kas tajā laikā skaitījās pie Medicīniskās bioķīmijas katedras. Šo sirds išēmijas–reperfūzijas modeli viņš pats uztaisīja. Foto no RSU muzeja arhīva

Kurus no savā ceļā satiktajiem jūs sauktu par skolotājiem pētniecībā?

Tādu cilvēku, kuri atstājuši nozīmīgu iespaidu gan manā, gan laboratorijas dzīvē, ir gana daudz. Vispirms jau Leili Utno, tā laika Rīgas Medicīnas institūta rektors profesors Vladislavs Korzāns, prof. Arnolds Valtneris, vēlākajos gados Manfreds Anke (Jēnas Universitāte, Vācija), kurš savulaik bija Vācijas Zinātņu akadēmijas mikroelementu sektora vadītājs un kurš manai laboratorijai pagājušā gadsimta 90. gados atvēra durvis uz Eiropu.

Un tas bija tikai sākums, jo Vācijai kā projektu un pētījumu partneri pēc tam pievienojās Grieķija, Ungārija, Anglija u. c.

Vieni no pirmajiem bija Seržs un Sofija Poleti (Serge and Sophia Polet) no Atēnu Universitātes (Grieķija), tad Mihājs Silāģi (Mihaly Szilagyi) no Ungārijas Zinātņu akadēmijas. Ar Kimu Rainsfordu (Kim D. Rainsford) no Šefīldas Hallama universitātes un Braienu Kalinghamu (Brian Callingham) no Kembridžas Universitātes Karalieņu koledžas (Queens' College) ir gan kopēji pētījumi darbos par Černobiļas AES avārijas seku likvidētāju veselības stāvokli, gan virkne publikāciju. Un ir vēl daudzi jo daudzi citi, ar kuriem kopā strādāts un būts.

Bildes vidū ar brillēm Andrejs Šķesters, un viņam blakus labajā pusē Rīgas Medicīnas institūta Miokarda funkcionālās bioķīmijas laboratorijas vadītāja Leilī Utno. "Mans tālākais ceļojums padomju laikā bija uz Bulgāriju (Varnu) 1989. gadā. No 13. līdz 16.septembrim tur krievu valodā notika Padomju Savienības un Bulgārijas Zinātņu akadēmijas kopējais seminārs,” atceras Andrejs Šķesters. Foto no RSU muzeja arhīva

Kas atšķir labu pētnieku no ne tik laba?

Es domāju, ka to var ietekmēt daudzi faktori. Gan tie, kuri izriet no paša cilvēka, gan citi, piemēram, kādā kolektīvā tu esi nokļuvis, kādas ir pētnieciskās struktūras tehniskās iespējas, kādi ir projekti un kāds ir finansējums. 

Kā jums izdodas zinātniski pētnieciskajā darbā iesaistīt studentus?

Studenti, īpaši labie studenti, ir aizņemti savās studijās, un laboratorijas kolēģiem es nevaru likt strādāt otru maiņu, lai sagaidītu studentu, kurš nāks uz laboratoriju vakarā pēc studijām. Ja mēs būtu liela laboratorija ar daudz darbiniekiem, tad kaut kā varētu sarunāt, ka viens kolēģis strādā no rīta, cits atnāk vakarā.

Mēģinām studentiem izlīdzēt, cik vien varam. Īpaši pateicoties mūsu 0,2 slodzē strādājošajam doktorantam, kurš nāk strādāt vakarā, varam paņemt savā uzraudzībā arī kādu studentu.

Pie mums bieži izstrādāt savus zinātniski pētnieciskos darbos nāk jaunie kolēģi no Rehabilitācijas fakultātes studiju programmas Uzturs. 

Tūliņ būs klāt Ziemassvētki… Kā svinat ziemas saulgriežus?

Ziemassvētkus mēs laboratorijā svinējām arī padomju laikā. Mūsu laboratorija nosacīti bija rektora Vladislava Korzāna pakļautībā, un mums bija ļoti pārliecinoša vadītāja Leilī Utno. Ja ne citādi, tad Ziemassvētkos apmeklējām kultūras pasākumus, Mākslas vai Vēstures muzeju. Katrā ziņā Pirmajos Ziemassvētkos mēs nekad neesam strādājuši, arī padomju laikā ne.

Ģimenē ir eglīte, dāvanas. Aizejam uz savu Torņakalna baznīcu…

20. gs. 90. gadu beigas Dzirciema ielas 16 A korpusa 7. stāvā Rīgas Medicīnas institūta Miokarda funkcionālās bioķīmijas laboratorijā. No kreisās: Andrejs Šķesters, Anna Lece, kura "aizstāvējās pie mums", laboratorijas vadītāja Ausma Kumerova un pašreizējā RSU 
Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadošā pētniece Alise Silova. Foto no RSU muzeja arhīva

Nākamais ir RSU 70 gadu jubilejas gads. Kā jūs gribētu svinēt šo jubileju?

Ideāli būtu satikties ar visiem tiem, kuri vēl ir šajā saulē, un domās parunāt ar tiem, kuru vairs šeit nav.

Ko jūs novēlat savai universitātei?

Nepadoties netīriem vējiem! Saglabāt to foršo, kas mums ir! Domāt par cilvēkiem, kuri šeit ir garāku vai īsāku laiku, un cīnīties par viņiem!

Protams, daudz kas izdosies, ja mums sanāks piesaistīt lielākas finanses. Ceļš, kuru ejam, manuprāt, ir ļoti labs – mēs ejam uz attīstību, uz zināmu koncentrāciju no zinātnes viedokļa… Universitātei vajag turpināt sekot Ariadnes sarkanajam pavedienam un neaizklīst kaut kur projām. Medicīnas izglītībai jāpaliek galvenajai mūsu Alma Mater.

Daži fakti par Andreju Šķesteru

• RSU Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks
• Zinātniskais darbs veltīts biomedicīnas pētījumiem
• 1998. iegūts doktora grāds bioloģijā
• Pašlaik RSU docē studiju kursus Brīvie radikāļi medicīnā un bioloģijā, Šūnas metabolisms izmainītos apstākļos
• Pēdējos piecos gados iesniegti četri un apstiprināti divi patenti
• Pēdējos piecos gados 15 starptautiskās un vietējās publikācijas žurnālos, 18 konferenču tēzes
• Bijis vadītājs trim promocijas darbiem, patlaban aizstāvēti divi