Jānis Gardovskis: RSU ir veiksmes stāsts, un tas ir universitātes kolektīva sasniegums
Rīgas Stradiņa universitātē pašlaik notiek pieteikšanās studijām. Jau 65 gadus universitāte (agrāk – Rīgas Medicīnas institūts un Latvijas Medicīnas akadēmija) sagatavo augsta līmeņa profesionāļus. 1973. gadā kā students savu ceļu šajā augstākās izglītības mācību iestādē sāka tagadējais universitātes rektors, profesors un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Jānis Gardovskis, kurš mantojumā nākamajām paaudzēm gribētu atstāt Rīgas Stradiņa universitāti kā vienu no Latvijas simboliem.
Rudenī Rīgas Stradiņa universitāte svinēs 65 gadu jubileju. Kuri ir Rīgas Stradiņa universitātes stūrakmeņi, kas ļāvuši augstskolai pastāvēt cauri laiku laikiem un dažādām varām un ļauj pastāvīgi augt un attīstīties?
Tie ir cilvēki, kas te ir strādājuši un strādā. Tās ir vairākas paaudzes. Šo universitāti pagājušā gadsimta 50. gados sāka veidot pēckara paaudze. Liela nozīme, protams, ir profesoram Vladislavam Korzānam, kas gandrīz 30 gadus bija rektors (No 1963. līdz 1992. gadam – raksta autores piezīme), kurš veicināja Latvijas medicīnas inteliģences izaugsmi.
Jūs esat viens no Rīgas Stradiņa universitātes ilggadējiem darbiniekiem. Šeit sākāt strādāt 1979. gadā. Ko noteikti gribētos pieminēt, atceroties to, kā bija, un redzot to, kas ir paveikts?
Sāku šeit savas gaitas 1973. gadā kā students. Esmu izgājis cauri visam. Biju laborants, klīniskais ordinants, asistents, docents, profesors, katedras vadītājs, prorektors un beigu beigās esmu rektors. Man reizēm šķiet, ka universitāti redzu cauri kā rentgena staros. Es zinu visus sīkumus, un tas ļauj veikt precīzu analīzi un iet uz priekšu. Tas, manuprāt, ir svarīgi arī ārstiem un citiem speciālistiem – sākt no pamatdarbiem un iziet cauri visām karjeras pakāpēm. Jo tad tu zini procesu un likumsakarības, tu zini visus darbus, kas jāveic, un tad ir vieglāk strādāt.
Jānis Gardovskis ap 1980. gadu. Foto: Paulis Cīrulis. No RSU muzeja krājuma
Dzīve tā ir iegrozījusies. Ir bijuši visādi vilinoši piedāvājumi, taču neesmu padevies lieliem administratīviem izaicinājumiem, piemēram, vadīt slimnīcu vai aktīvi iesaistīties politiskajos procesos un kļūt par ministru, jo ķirurģija un akadēmiskā vide man ir bijusi tuvāka. Man vienmēr ir saistījusi praktiskā darbība, akadēmiskā vide un pētniecība. Akadēmiskā vide papildina un veicina praktisko darbību. Tāpēc visā pasaulē universitātes vide ir tā, kas piesaista radošus cilvēkus un neļauj intelektam iemigt.
Kādi pašlaik ir nozīmīgākie darbi, kas tiek veikti Rīgas Stradiņa universitātē?
Ļoti svarīgi ir neapstāties un turpināt veicināt mūsu studiju kvalitāti. Tā ir augsta, taču nedrīkst apstāties! Mēs ne dienu nedrīkstam iepauzēt! Aktīvi jāstrādā un jābūt saskarsmei ar Studējošo pašpārvaldi un studentiem, kas viedi iesaka dažādus priekšlikumus, jāskatās, kas notiek pasaulē, kādas ir jaunākās tendences, kāds ir pieprasījums darba tirgū. Augstskola mūsdienās nedrīkst būt konservatīva un nedrīkst teikt, ka turpina tikai kādu vienu 300 gadu senu tradīciju.
Mūsdienās augstskolai jābūt pakārtotai darba tirgus prasībām un jāgatavo ne tikai gudri un akadēmiski izglītoti, bet arī darba tirgus vajadzībām atbilstoši speciālisti. Mēs arvien vairāk sadarbojamies ar darba devējiem, apzinot viņu vajadzības, un ar citām augstskolām, veidojot starpaugstskolu starptautiskas un starnozaru studiju programmas un apmācību kursus, – ar RTU, RISEBA, LLU un citām augstskolām.
Studiju kvalitātes noturēšana un celšana ir ļoti nozīmīga, pie tā jāstrādā ik dienu. Es vienmēr uzsveru, ka studiju kvalitāte nav tikai zinoši profesori, docenti un asistenti, tā ir vide, mācību materiāli un mācību līdzekļi. Turklāt studentiem jābūt iespējai praktizēt un praktiski izmantot savas zināšanas.
Esam izveidojuši un sarūpējuši modernu materiāli tehnisko bāzi – mums ir stomatoloģijas preklīnika, tiesu izspēles zāle, radio, moderni pētnieciskie centri, ir laba bibliotēka, studiju telpas un infrastruktūra, labi mācību līdzekļi, un Rīgas Stradiņa universitātē strādā labākie Latvijas mācībspēki. Tas viss ir jāizmanto studiju kvalitātes celšanai. Jāstrādā, lai pēc gadiem varam teikt, ka esam sasnieguši vēl augstāku līmeni nekā tagad!
Universitātei drīz būs studentu pilsētiņa. Šogad tiks izsludināts konkurss, lai atrastu būvnieku, un ceram, ka 2017. gada pavasarī ēka būs nodota ekspluatācijā.
Mēs tiekam atzīti, un mūsu absolventi augstu kotējas. Pie mums konkurss ārvalstu studentiem ir trīs uz vienu vietu, taču viņi izvēlas tieši Rīgas Stradiņa universitāti! Ja klients ir apmierināts, tad kvalitāte ir laba. Un par to mēs esam lepni! Kā teiktu Vaira Vīķe-Freiberga – sagaidot 65. gadadienu, mēs esam diženi, mēs esam raženi!
Rīgas Stradiņa universitāte ir veiksmes stāsts, un tas ir visa universitātes kolektīva sasniegums.
Par Rīgas Stradiņa universitātes rektoru jūs ievēlēja 2008. gadā, atkārtoti šajā amatā tikāt ievēlēts 2012. gadā. Kad bija grūtāk strādāt – 2008. gadā, kad jūs pirmo reizi ievēlēja, vai tagad, kad ir gūta darba un dzīves pieredze un kad ir cits skatījums uz apkārtējām dzīves norisēm?
Protams, ka grūtāk bija sākumā – bija jāveido komanda, jāizprot sistēma un procesi. Daudz kas bija jāpārveido un jāmaina. Pirmajā gadā pēc ievēlēšanas no sava darba kabineta izgāju tikai vēlu vakarā, jo bija papīru kaudzes, rēķini, līgumi… Tagad viss ir sakārtots un to dara atbildīgie universitātes departamenti. Tik tālu sakārtots, ka tagad vēl vairāk varu pievērsties tieši universitātes attīstības jautājumiem, kas, domāju, ir rektora galvenais pienākums.
Rīgas Medicīnas institūta asistents Jānis Gardovskis kopā ar ārsti Jellu Upmani. Foto no laikraksta "Padomju Mediķis". 1987. gads. Foto autors: Paulis Cīrulis. No RSU muzeja krājuma
Kādos brīžos šajā atbildīgajā amatā gūstat gandarījumu?
Es priecājos par katru jaunu lietu – par jaunu studiju programmu un iekārtu, atjaunotu auditoriju, par jauniem pasniedzējiem un publikācijām. Gandarījumu sniedz attīstība! Man ir interesanti nesēdēt uz vietas un meklēt, tas man dod dzīvessparu un enerģiju darīt arvien vairāk un iet uz priekšu.
Ko jūs gribētu atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm?
To, ka Rīgas Stradiņa universitāte ir viens no Latvijas simboliem. Ka Rīgas Stradiņa universitāte ir augstas kvalitātes izglītības iestāde. Ka Jāņa Gardovska un viņa komandas laikā universitātē ir kas izveidots vai nostabilizēts. Par to maniem mazbērniem būtu gandarījums. Lai mans laiks nav velti pavadīts!
Bez kā, jūsuprāt, nekādi nevar iztikt augstskolas vadītājs?
Pirmkārt, vadītājam ir vajadzīga mērķtiecība. Jāprot mērķi izvirzīt un to sasniegt. Man pašam svarīgāka ir mērķa sasniegšana, nevis process. Protams, arī procesam ir jābūt kulturālam – es neesmu tas, kurš iet, kā saka, pāri līķiem – nerēķinās ar citu cilvēku viedokli.
Un mērķiem ir jābūt augstiem! Tas, ka sasniedz mērķi, kas sākumā šķitis nesasniedzams, dod gandarījumu un veicina attīstību.
Otrkārt, ir vajadzīga spējīga un uzticama komanda. Viens pats neko nevar panākt!
Treškārt, rektoram ir jābūt godprātīgam. Ir jāizvērtē un universitātē jādara tāpat, kā tu darītu savā mājā, kā tu darītu ar līdzcilvēkiem. Jāpadomā, kādas sekas un ietekmi tava rīcība atstās.
Kādreiz no malas grib, lai vadītājs vai līderis ir ideāls. Taču jāatceras, ka ideāla nav. Arī vadītājs ir tikai cilvēks!
Nesen kopā ar radiem, draugiem un kolēģiem nosvinējāt savu 60 gadu jubileju. Kādas ir pārdomas pēc jubilejas?
Nejūtos, ka 60 gadi būtu daudz, gribas saglabāt jaunības sparu un darba enerģiju un daudz ko vēl izdarīt. Agrāk 60 gadi bija diezgan cienījams vecums, tagad cilvēki visā pasaulē dzīvo ļoti ilgi un negrib sēdēt tikai pie televizora un dzert tēju – viņi ir aktīvi, un viņiem ir jādod iespējas. Tas ir izaicinājums izglītības sistēmai un augstskolām, kurām būtu jāpiedāvā izglītības iespējas senioriem, lai viņi var papildināt savas zināšanas. Plānojam, ka Rīgas Stradiņa universitāte, līdzīgi kā Eiropas un pasaules augstskolas ,rudenī piedāvās izglītības programmas senioriem, piemēram, par tautas medicīnu.
Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis 2015. gada jūnijā
Kāds ir jūsu nepiepildītais dzīves sapnis?
Gribētu turpināt pašizglītību. Mani interesē pasaules un Latvijas vēsture, mākslas un mūzikas vēsture. Man ir sadāvināts daudz grāmatu, taču nav bijis laika tās izlasīt.
Gribas vairāk ceļot un iepazīt pasauli, piemēram, apceļot Franciju un iepazīt, kā aug un kur izgatavo slaveno Francijas šampanieti.
Darbā es godam gribētu nostrādāt atlikušos divarpus gadus rektora amatā. Uzskatu, ka 10 gadi ir pietiekams periods šajā atbildīgajā amatā. Manā vietā ir jānāk jaunam, kas turpinās tālāk attīstīt augstskolu.
Ja veselība būs laba, varētu strādāt par profesoru un lasīt lekcijas, strādāt klīnikā un operēt. Vairāk gribētu veltīt laiku ģimenei, īpaši mazbērniem, kas rada prieku, – Gustavam ir četri ar pusi gadi, Annai vasarā būs trīs.
Jūs esat liels operas cienītājs…
Esmu Mocarta fans. Uzskatu, ka viņš ir nācis no citas galaktikas. Tik liels talants vienam cilvēkam! Viņam laikam eņģelis pie auss tās melodijas ir dziedājis. Tik skaistu mūziku, kā Mocarts ir sakomponējis, nevienu citu nezinu. Protams, arī Baham, Bēthovenam, Haidnam un Pučīni ir daudz labu skaņdarbu, taču visi Mocarta darbi ir tik gaiši un dzīvespriecīgi. Dažas Mocarta operas esmu vairākas reizes gājis skatīties – lai līdz galam varētu izbaudīt.
Latvijas augstskolās ir sākusies reģistrēšanās studijām, dokumentu pieņemšana un iestājeksāmeni. Kas, jūsuprāt, ir kvalitatīva augstākā izglītība?
To formulēt nemainīgā definīcijā ir sarežģīti – līdzīgi kā to, kas ir mīlestība… Jo studiju kvalitāte sastāv no daudzām komponentēm. Protams, galvenais ir Rīgas Stradiņa universitātes absolventu vērtējums – vai viņi ir apmierināti ar studiju kvalitāti un vai iesaka mūs citiem. Svarīgi ir arī absolventu karjeras stāsti – ka labu darbu dabūjis, ka veiksmīgu karjeru izveidojis. Tas viss apliecina mūsu studiju kvalitāti!
Nozīmīgs šajā lietā ir viss – universitātes studiju programmas, studiju process, mācību līdzekļi, mācībspēki, bibliotēka, vadība, studentu organizācijas, dienesta viesnīca, ēdnīca, vide u. c. Viss kopums ir svarīgs, jo tad var sasniegt augstu izglītības līmeni.
Ko jūs ieteiktu tiem, kas pašlaik ir izvēles priekšā – studēt vai ne?
Ja jaunietis pēc vidusskolas grib turpināt mācīties un iegūt plašākas zināšanas un pēc tam arī veidot lielāku savas dzīves labklājību, tad jāiet studēt!
Es ieteiktu studēt to, ko pēc tam var praktiski izmantot, lai pēc augstskolas var dabūt darbu. Un svarīgi ir izvēlēties profesiju, kas patīk, vai profesiju, kas saistīta ar jomu, kas jums sirdij tuva! Dzīve ir gara, un jāstrādā būs ilgi, pensija tik ātri nepienāk, un arī pēc pensijas cilvēki strādā. Darbā taču mēs pavadām ļoti daudz laika. Tā ir laime katru rītu celties un ar prieku, nevis nīgrumu iet uz darbu!
Ko jūs, būdams ārsts, teiktu jaunietim, kurš ir izvēlējies kļūt par ārstu?
Iesaku viņam vispirms pārbaudīt sevi praksē – pastrādāt vasarā pāris mēnešu slimnīcā vai poliklīnikā. Lai redzētu slimnieku un reālo dzīvi – asinis, iekaisušas brūces, pacienta ikdienas aprūpi. Būt ārstam – tas nav tikai tas, ko rāda skaistās filmās.
Turklāt ārsta darbā ir saskarsme ar dažādu sabiedrības slāņu cilvēkiem – arī ar bezpajumtniekiem un bandītiem. Tev visi cilvēki ir jāmīl un jāprot ar viņiem saprasties. Ārsts cilvēkus nešķiro, viņš nevienam nedrīkst atteikt palīdzību.
Vēl jāņem vērā, ka medicīnas studijas ir ilgas. Ja neesi gatavs studēt daudzus gadus, tad labāk izvēlēties citu profesiju.
Kāds ir cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums?
Svarīgākais uzdevums ir atstāt visumā kādas pēdas vai nospiedumu. Ir svarīgi, lai atceras tavus darbus! Varbūt tavs nospiedums paliek ģimenē – kad tevi piemin un atceras vairākas paaudzes pēc tevis. Viens atstāj lielāku, otrs mazāku nospiedumu, taču galvenais, lai pēc tevis nepaliek tukšums.
