Jaunākā RSU raidieraksta "Veselības ekspresis" epizode "Pieteikt karu vecumam. Vai vajag?"

Vēlme būt jaunam un atrast maģisko formulu mūžīgai dzīvošana pavadījusi cilvēci cauri laikiem. Jaunības kults baro milzīgu industriju, ir pārņēmis cilvēku ikdienu un prātus. Botoksa injekcijas, plastiskās operācijas, fitness, vitamīnu kūres – sievietes un vīrieši ir gatavi uz šīm un vēl citām eksekūcijām un procedūrām, lai stātos pretī nenovēršamajam – dabiskajiem novecošanās procesiem.

Šajā raidieraksta epizodē tiekamies ar Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docētāju, iekšķīgo slimību ārsti, gastroenteroloģi, un Anti-Aging Institute metodisko vadītāju, medicīnas zinātņu doktori Vitu Skuju un RSU docētāju sociālantropoloģi Annu Žabicku. Runājam par to, ka jaunība nav tikai ārējais izskats, bet arī veselība, možs prāts, enerģija un kustības. Meklējam atbildes uz to, kā saglabāt veselību un dzīvesprieku arī pēc oficiālās jaunības sliekšņa, kas slēpjas aiz viena no slavenākajiem mūslaiku vārdiem antieidžings un kāpēc vecums Rietumu kultūrā netiek cienīts?

Novecošanos nosaka daudz dažādi faktori, gan mūsu gēni, gan ārējās vides faktori un ieradumi, kas slēpjas zem vārda epiģenētika: vides piesārņojums, saules starojums, miegs, uzturs, fiziskās aktivitātes, emocionālā veselība, pārslimotās un esošās slimības, medikamentu lietošana u. c. Ar asins analīzēm var noteikt DNS metilēšanās procesu jeb, citiem vārdiem, to, vai šūnas atbilst bioloģiskajam vecumam. Tas arī nosaka, kādēļ viens izskatās vecāks par saviem gadiem, bet cits jaunāks.

Vita Skuja

Vita norāda, ka tas ir stereotips, ka tieši sievietes vairāk aizraujas ar pretnovecošanās praksēm: “Antieidžings nav tikai skaistumkopšana, tā ir profilaktiskā, preventīvā medicīna. Lielākā daļa mūsu klientu, kas rūpējas par savu veselību un cenšas novērst novēršamo, ir tieši gados relatīvi jauni vīrieši. Viņi ne tikai veic investīcijas nekustamajos īpašumos un biznesā, bet arī  sevī, jo ir lietas, ko varam laikus paredzēt un novērst. Jāsaprot, ka, piemēram, sirds un asinsvadu slimību – paaugstināta asinsspiediena, insulta un infarkta pamatā bieži ir samērā banālas lietas, piemēram, liekais svars, kas rada tālākas komplikācijas.”
Pastāv statistisks rādītājs “veselīgi nodzīvotie dzīves gadi” – laiks, kurā mēs nejūtam nekādas veselības problēmas, kas ierobežotu mūsu dzīvi. Šis rādītājs Latvijā nav īpaši spožs, īpaši vīriešiem, kuru veselīgi nodzīvotie dzīves gadi ir par 10 gadiem mazāk nekā Eiropā vidēji.

Aizraušanās ar jaunību tā saucamajā Rietumu kultūrā ir jautājums par vērtībām. Ir daudz kultūru, kur vecie cilvēki, kas fiziski vairs nespēj ieguldīties, aizvien tiek uzskatīti par autoritāti un ļoti godāti, tikām mums ir nostabilizētas tādas vērtības kā novitāte, neatkarība, tai skaitā finansiālā, un mobilitāte. Vecumdienas mēs ar šīm vērtībām un  īpašībām nesaistām. Rietumos lielu lomu jaunības kulta pastāvēšanā uztur kapitālisms un neoliberālisms, kas virzīts uz peļņas gūšanu diezgan brutālā formā. Ja cilvēks šajā mašinērijā netiek līdzi, tad tiek uzskatīts, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu, nevis mašinēriju. Cilvēkam šajā ārprātīgi ātrajā laikā ir jābūt produktīvam ļoti specifiskā un šaurā jomā, citādāk viņš nav vajadzīgs.

Anna Žabicka

Anna arī norāda, ka mūsu kultūrā ekonomiskā aktivitāte ir ļoti sasaistīta ar priekštatiem par to, vai cilvēks ir jauns. Jaunība asociējas ar finansiālu neatkarību, bet pensionēšanās nāk ar lielu neskaidrību un nenoteiktību šo cilvēku dzīvēs. Tomēr viņa uzsver, ka vitāla dzīve nebeidzas ar vecumu. Jautājums, kā pats cilvēks un pārējā sabiedrība pret to attiecas. Prieks šajā vecumā ne vienmēr ir par to pašu, par ko 20 gados, bet tajā pašā laikā arī par to – draudzību, saulrietiem, kūkām un šampanieti. Viss pastāv un cilvēki to piedzīvo, dejo, dzen jokus, bet bieži vien mainās intensitāte un veids, kādā viņi to pieredz.

Anna uzskata, ka būtiski ir tas, kā mēs runājam par vecumu: “Novecošanās nāk ar zināmām fiziskām un kognitīvām izmaiņām, es tās saucu par trauslumu – vairāk vai mazāk dabisku vai pakāpenisku organisma tolerances pret izmaiņām samazināšanos. Šis pieaugošais trauslums ir būtisks faktors tam, kā mēs par vecumdienām domājam. Jautājums, vai šo pieaugošo trauslumu uztveram kā normu un attiecībā pret ko? Ja par normu nosakām jaunu cilvēku bez nevienas slimības, tad tas ir izslēdzošs modelis. Es domāju, ka par vecumdienām nedrīkstētu spriest pēc citu dzīves posmu normām, lai nebūtu šāds atskaites punkts. Trauslums kā termins piedāvā izeju no diskursa par vecumu kā slimību un kā devianci no normas.”

Vita piekrīt, ka ir jālauž stereotipi, ka novecošanās ir kaut kas slikts: "Mēs iestājamies par to, ka katram vecumam ir savs skaistums un izaicinājumi."