Kur smelties dzīvesspēku, ja visu laiku sāp. RSU docētājas promocijas darba atziņas
Autore: Elīna Zelčāne (psiholoģijas doktore, docētāja RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā)
Jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, par kuru varat teikt, ka viņš gluži kā fēnikss spēj atdzimt no pelniem. Varbūt esat prātojuši, kāpēc daži grūtību priekšā ātrāk padodas, bet citi, par spīti piedzīvotajām grūtībām, atrod sevī spēku, lai atkal nostātos uz kājām un varbūt pat kļūtu stiprāki kā līdz šim? Savā promocijas darbā pētīju dzīvesspēku cilvēkiem ar hroniskām sāpēm un secināju, ka ir būtiski, lai dzīvesveida un domāšanas ieradumu kopšana ietu roku rokā, jo mentālā un fiziskā veselība ir kā savienotie trauki, kas ietekmē viens otru.
Kas ir dzīvesspēks, un kāda ir tā funkcija?
Pirms pievēršos pētījuma rezultātiem, jāpaskaidro, ko nozīme jēdziens dzīvesspēks (angļu val. resilience). Tas cēlies no latīņu val. vārda resilire un tiešā tulkojumā nozīmē atlēkt atpakaļ. Tā ir spēja līdzīgi kā kaučuka bumbiņai, kura tiek triekta pret zemi, atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Ņemot vērā, ka ikviena situācija ir unikāla, arī dzīvesspēka izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Reizēm ir vajadzīga ozola stabilitāte un prasme stāvēt stalti, par spīti dzīves vētrām, reizēm, lai izdzīvotu, nepieciešama vītola lokanība un spēja pielāgoties, bet dažkārt mums kā priedei ar nolauztu galotni ir jāsamierinās ar zaudējumu un jādzen jaunas atvases.
Cilvēkam, kurš ikdienā saskaras ar veselības problēmām, būt dzīvesspēcīgam nozīmē pielāgoties slimības radītajiem ierobežojumiem un pieņemt apstākļus, kurus nav iespējams ietekmēt, vienlaikus uzņemoties atbildību par tām lietām, kuras ir iespējams mainīt.
Dzīvesspēks nav nedz realitātes noliegšana, nedz pasīva samierināšanās ar apstākļiem, bet drīzāk aktīva mijiedarbība ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi.
Foto: Shutterstock.com
Gēni, vide un mūsu pašu izvēles
Līdzšinējie pētījumi liecina, ka dzīvesspēku ietekmē vairāki faktori. Pirmkārt, mēs jau piedzimstam ar atšķirīgām iezīmēm. Cilvēki, kuri ir emocionāli stabilāki, ekstravertāki un atvērtāki jaunām pieredzēm, nedaudz vieglāk tiek galā ar dažādām grūtībām. Dzīvesspēku palīdz veicināt atbalstoša vide, kurā cilvēku uzklausa un iedrošina, kā arī pozitīvs apkārtējo piemērs. Ja varam būt liecinieki citu kopienas locekļu spējai veiksmīgi pārvarēt dažādas krīzes, tas paaugstina arī mūsu ticību saviem spēkiem. Un, protams, dzīvesspēku ietekmē paša cilvēka pieredze un tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņš līdz šim spējis atgūties pēc nelabvēlīgiem notikumiem. Visbeidzot dzīvesspēku ietekmē cilvēka izdarītās izvēles, sākot no tā, cik labi cilvēks guļ un rūpējas par sava ķermeņa veselību, un beidzot ar to, kāda ir viņa mentālā higiēna un uz ko viņš izvēlas fokusēt savu uzmanību.
Nepieciešamība izprast ilgtermiņa dzīvesspēku
Psiholoģijā diezgan bieži tiek veikti pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kas cilvēkiem palīdz atgūties pēc īstermiņa grūtībām, piemēram, kādas traumatiskas pieredzes, taču
ir maz pētījumu, kas aplūkotu dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā.
Ja cilvēks diendienā saskaras ar nelabvēlīgiem notikumiem, piemēram, hronisku slimību, atrast sevī spēku, lai arvien no jauna saņemtos, var būt diezgan izaicinoši.
Šajā pētījumā es nolēmu izpētīt dzīvesspēku cilvēkiem, kuri cieš no muskuļu, kaulu un locītavu sāpēm. Izmantojot nelielas pacientu grupas (fokusgrupas) un individuālās intervijas, es apkopoju 17 cilvēku pieredzi par to, kā viņiem, piecus vai vairāk gadu dzīvojot ar hroniskām sāpēm, izdodas pielāgoties grūtībām un nezaudēt apņēmību izdzīvot savu labāko dzīves versiju.
Sāpes kā savilktas kuģu troses, karsta eļļa un dzīves skolotājs
Varētu šķist, ka cilvēkiem, kuri savas sāpes apraksta kā mezglā savilktas kuģa troses, žņaugu, karstu eļļu vai grauzēju, kurš grauž kaulu, ir grūti saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, tomēr
pētījums atklāja, ka, par spīti sāpju nepārejamībai, lielākā daļa pētījuma dalībnieku bija iemācījušies nepadarīt sāpes par savas dzīves centru
un līdztekus slimības radītajiem ierobežojumiem atrada veidus, kā dzīvot piepildītu un pat laimīgu dzīvi.
Kāds dalībnieks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, atzina: "Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti vajadzīgas kājas. Ir vajadzīga galva, un tas ir faktiski viss (..) pasaules uztvere, sevis pieņemšana – tas ir vissvarīgākais."
Cits dalībnieks atklāja, ka "sāpes ir iemācījušas ar lielāku pateicību novērtēt to, ko dzīve dod (..)", bet vēl kāda dalībniece dalījās pārdomās par to, ka "sāpes nav vienkārši tikai briesmīgs, neciešams notikums. Principā tas ir briesmīgs, neciešams notikums, bet caur šo briesmīgo, neciešamo notikumu var ļoti daudz iemācīties, saprast, novērtēt".
Lasīt visu rakstu bez maksas portāla LSM.lv rubrikā RSU Zinātnes ekspresis
Pirmavots: LSM.lv
Saistītās ziņas
