Laiki mainās, bet autovadītājs Saša paliek
Viņš cep gardas tortes, makšķerē un žāvē zivis, sestdienās iet pirtī un priecājas par saviem trim mazbērniem, taču ikdienas darba stundas Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) viņš jau 37 gadus aizvada pie automašīnas stūres. Visi viņu sauc vienkārši par šoferi Sašu, un ir pat bijušas anekdotiskas situācijas, kad kolēģi domā, ka darbu ir sācis jauns autovadītājs, kad tiek nosaukts viņa pilnais vārds, jo reti kurš zina, ka Saša ir tas pats Aleksandrs Paikins (bildē).
“Es lepojos ar to, ka šeit strādāju! Augstskolas nosaukums jau skan tā vareni – Rīgas Stradiņa universitāte!
Kad man kāds jautā, es lepni atbildu, kur strādāju, jo manai darbavietai ir gan vārds, gan reputācija – kā saka, solīds kantoris!” sarunu iesāk 62 gadus vecais Saša.
“Un “stradiņi” visu laiku attīstās. Savulaik katram ārvalstu studentam mēs braucām pretī uz lidostu Rīga un aizvedām uz kopmītni Mārupes ielā vai uz viesnīcu, bet tagad šo studentu ir tūkstošos, tā ka katram vairs nevar aizbraukt pakaļ (smejas). Par attīstību spriežu arī pēc adresēm, uz kurām man ikdienā jābrauc, – to kļūst arvien vairāk.”
Kā tas viss sākās?
Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) Saša sāka strādāt 1985. gadā. Vispirms viņš bija viens no autovadītājiem Centrālās zinātniski pētnieciskās laboratorijas (dibināta 1963. gadā) Termoluminiscences dozimetrijas nodaļā, kas nodarbojās ar termoluminiscences pētījumiem Latvijā un dozimetrijas (radioaktīvo un jonizējošo starojumu) mērījumiem. “Es biju Vitālija Sominska šoferis. Viņa vadītā laboratorija, kas skaitījās pie šīs Termoluminiscences dozimetrijas nodaļas, atradās anatomikuma pagrabstāvā un nodarbojās ar fluorogrāfijas aparatūras izstrādi.
“Tā kā laboratorija savus pakalpojumus piedāvāja visā plašajā PSRS, man bieži bija jābrauc komandējumos uz Ļeņingradu (tagad – Sanktpēterburga), Tallinu un citur. Braucu pakaļ lēcām, kas bija vajadzīgas mērierīcēm, ko izgudroja un taisīja laboratorijā, vedu pētniekus uzstādīt pašu izveidotās iekārtas,” atceras Aleksandrs.
Interese par kulināriju Sašam esot radusies Rīgas 24. vidusskolas laikā, kad arī puikām mācīja šo to no mājturības, piemēram, taisīt trifeles, bezē cepumus utt. Pēdējos padsmit gadus viņš dzimšanas dienā un citos svētkos sev un draugiem par prieku cep tortes un kēksus, taisa saldo šokolādes desu un citus gardumus. Pēdējā laikā viņa meistarstiķis esot šokolādes torte ar riekstiem. Foto no privātā arhīva
Autovadītāja tiesības un automehāniķa kvalifikāciju Saša savulaik ieguvis Rīgas 13. arodskolā. Šobrīd Sašam ir 45 gadu autovadītāja stāžs, un pa šiem gadiem viņam tādu īstu avāriju nemaz neesot bijis. “Jau bērnībā man patika tehnika un automašīnas, tāpēc tā arī sanāca, ka aizgāju mācīties šajā jomā un visu mūžu esmu bijis autovadītājs. Mana pirmā automašīna bija VAZ-2101 – tā sauktais pirmais žigulis, un to man tēvs nopirka.”
Nemainīga paliek tikai šofera prasme vadīt auto
Daudzus gadus Saša, tāpat kā pārējie augstskolas šoferi, automašīnas ne tikai vadīja, bet arī laboja. Lielā garāža, kas mūsdienās jau ir nojaukta, atradās anatomikuma teritorijā Kronvalda bulvārī 9. Tagad RSU šoferi tikai brauc, jo mašīnas labo meistari autoservisos, ar kuriem RSU ir noslēgts līgums. Un atpūtas telpa pašlaik šoferiem ierīkota jaunajā un modernajā studentu dienesta viesnīcas ēkā Dārza ielā 5.
Pagājušā gadsimta 80. gadu beigas. Rīgas Medicīnas institūta šoferi anatomikuma pagalmā. “Kopā ar citiem šoferiem griežam metāllūžņiem veco PAZ autobusu, kas savu bija jau nokalpojis,” atceras Saša, kurš bildē ir kreisajā pusē ar metināmo aparātu. Foto no RSU Vēstures muzeja krājuma
Jautāts, kā tas sanācis, ka viņš tik ilgi strādā vienā darbavietā, Saša atbild, ka viņam patīk savs darbs un ka viņš neesot no tiem, kas skrien apkārt pa pasauli. “Un te man viss taču ir zināms! Pazīstu cilvēkus, bet viņi – mani, un zinu, kur atrodas visas augstskolas struktūrvienības utt.”
Kad Aleksandrs sācis strādāt, augstskolas autoparkā bijuši aptuveni 20 šoferi un 25 braucamrīki: gan vieglās automašīnas – žiguļi un moskviči –, gan autobusi un smagās automašīnas. Saša gan visus šos gadus universitātē ir braucis tikai ar vieglajām automašīnām. “Visvairāk man patika braukt ar sarkano universāli Volvo 840. Tā bija pirmā ārvalstu automašīna augstskolā, un priekšnieks to uzticēja man. Tas bija laiks, kad vispār nebija daudz mašīnu ne republikā, ne augstskolā. Pirms šī volvo es braucu ar moskviču.”
Savs darbs jādara godīgi un ar atbildību!
Agrāk augstskolas šoferi braukuši pa visu Latviju, tagad pārsvarā visi darba uzdevumi ir saistīti ar Rīgu.
“Padomju laikā vedām ne tikai darbiniekus un docētājus, bet arī studentus – uz eksāmeniem, no slimnīcas uz citu slimnīcu utt.,”
atceras Infrastruktūras departamenta Tehniskā un transporta pakalpojumu nodaļas darbinieks Aleksandrs Paikins. “Līdz šim savā darbā augstskolā esmu pieredzējis daudzus vadītājus un četrus rektorus – prof. Vladislavu Korzānu, prof. Jāni Vētru, prof. Jāni Gardovski, un tagad ir prof. Aigars Pētersons.”
Saša Bolderājā pie sava mazdārziņa. Foto no privātā arhīva
Uz jautājumu, kāda ir viņa ikdiena, Saša stāsta: “Man piezvana un pasaka, uz kurieni, cikos jābrauc un kas jāved, un es braucu.
Godīgi veicu savu darbu un cenšos ikvienam palīdzēt, cik vien varu.
Ja vajag, vedu ne tikai cilvēkus, bet arī dokumentus, kastes, dažādas mantas, ūdens pudeles... Ja klients jāved turp un atpakaļ, sēžu mašīnā vai atpūtas telpā un gaidu. Mūsdienās jau nav garlaicīgi, kad jāgaida, jo ir telefons un internets,” smejoties saka Saša, kurš jaunajā gadā visiem novēl, “lai ir darbs un stipra veselība”.
