No RSU uz Jaunzēlandi. Negaidīta satikšanās otrā pasaules malā
Kad Makss Zvartjess (Max Zwartjes) un Emils Krauzens (Emile Crouzen) sāka studēt medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), neviens no viņiem neparedzēja, ka pēc vairākiem gadiem viņi nejauši satiksies kādā slimnīcas kafetērijā otrā pasaules malā. Strādājot par ārstiem Velingtonas pilsētā Jaunzēlandē, abiem nīderlandiešu absolventiem bija liels pārsteigums satikties vēlreiz tik neticamā vietā. Tikšanās raisīja sarunu par to, kādus ceļus viņi izvēlējušies pēc studiju beigšanas, kas viņus pamudinājis studēt medicīnu ārzemēs un kā RSU pavadītais laiks palīdzējis sagatavoties darbam dažādās veselības aprūpes sistēmās. Intervijā Makss un Emils stāsta par savu pieredzi RSU un par to, kā tā ietekmējusi viņu darba gaitas ārpus Latvijas.
Kā uzzinājāt par RSU un kas galu galā lika pieņemt lēmumu studēt šajā augstskolā?
Emils: Uzzināju par RSU, meklējot medicīnas programmas angļu valodā. Universitātei bija laba reputācija un reitings, un mani uzņēma.
Makss: Stāsts par to, kā izvēlējos RSU, ir diezgan interesants. Mani patiesi pārliecināja daži reklāmas video YouTube platformā, un viens no tiem bija Student Life in Riga (Studenta dzīve Rīgā) – domāju, ka tas joprojām ir atrodams tiešsaistē. Tie sniedza lielisku priekšstatu par atmosfēru, un tā likās pareizā izvēle. Rīga šķita fascinējoša vieta, kas man iepriekš bija pilnīgi nezināma, un tas padarīja to vēl pievilcīgāku. Ar RSU pārstāvjiem tikos arī izglītības izstāde Nīderlandē, un, lai gan apsvēru arī citas iespējas, RSU izcēlās citu vidū.
Kas visspilgtāk saglabājies atmiņā no studiju laika RSU – kādi īpaši mirkļi, mentori vai kāda pieredze, kas atstājusi paliekošu iespaidu?
Emils:
RSU ļoti atbalsta ambiciozus studentus
un piedāvā unikālas praktiskas iespējas – piemēram, asistēšanu operācijās vai nodaļās –, ko daudzi studenti citur nevar iegūt. Mācību kvalitāte bija augsta, to veica pieredzējuši ārsti, kuri bija patiesi ieinteresēti nodot zināšanas nākamajai paaudzei.
Makss:
Noteikti jāizceļ tas, ka RSU es satiku savu sievu Noru!
Makss un Nora savā kāzu dienā Jaunpilī. Foto no Maksa privātā arhīva
Mēs iepazināmies jau pirmajā dienā RSU. Arī viņa bija RSU studente un piedalījās RSU mentoru programmā. Viņa bija arī mana drauga Ali mentore. Pēc vienpadsmit gadiem nu jau esam precējušies, un 2023. gada vasarā nosvinējām kāzas Jaunpilī. Esmu arī daudz ko iemācījies latviešu valodā. Vēl viena jauka atmiņa: lidostā mani sagaidīja RSU pārstāvis Māris Ginters. Tāds personisks uzmanības apliecinājums – šaubos, vai to dara arī mūsdienās, bet tas bija tik foršs un personisks veids, kā tikt uzņemtam citā valstī.
Emil, kādu ceļu izvēlējies pēc RSU absolvēšanas? Vai vari aprakstīt savu virzīšanos uz pediatriju un darbu jaundzimušo intensīvajā terapijā?
Emils: Pēc RSU absolvēšanas sāku mācības Apvienotajā Karalistē, jo tur pieņēma RSU absolventus un nodrošināja labu atspērienu ceļam uz Jaunzēlandi. Jau studēdams medicīnu, biju nolēmis, ka vēlos specializēties pediatrijā. Kopš tā laika esmu rotējis bērnu kardioloģijā, neiroloģijā, onkoloģijā un nefroloģijā. Pašlaik es izeju vēl vienu praksi jaundzimušo intensīvajā terapijā. Pēc 33 mēnešiem Apvienotajā Karalistē man bija iespēja pārcelties uz Jaunzēlandi.
Emils Jaunzēlandē. Foto no Emila privātā arhīva
Maks, vai varētu pastāstīt par savu pašreizējo kardioloģijas reģistratora darbu Velingtonā? Kas visvairāk aizrauj šajā specialitātē?
Makss: Pārcelšanās uz Jaunzēlandi nostiprināja manu aizraušanos ar kardioloģiju. Mani vilina tās ātrais temps un iespēja glābt dzīvību ārkārtas situācijās. Mana interese aizsākās RSU, īpaši profesores Jūlijas Voicehovskas lekcijās un praktiskajās nodarbībās par klīniskajām pazīmēm, sirds toņiem un vārstuļu slimībām. Man patīk, ka, neraugoties uz visām modernajām tehnoloģijām, kardioloģija joprojām balstās uz rūpīgiem pacientu izmeklējumiem un uzklausīšanu pirms aparātu izmantošanas, turklāt man vienmēr paticis lasīt EKG, kas, manuprāt, patīk ikvienam kardiologam.
Makss Jaunzēlandes slimnīcas kardioloģijas nodaļā. Foto no Maksa privātā arhīva
Esi strādājis Nīderlandē un tagad Jaunzēlandē. Kā tu salīdzinātu veselības aprūpes sistēmas abās valstīs, īpaši ņemot vērā mācības RSU?
Makss: RSU man sniedza patiešām spēcīgu teorētisko bāzi. Man patika struktūra ar regulārajiem pārbaudījumiem un kolokvijiem, kas lika nepārtraukti mācīties.
Tomēr visvairāk izcēlās mācības klātienē, pie pacienta gultas.
Mācīšanās no pieredzējušiem profesoriem, redzot konkrētus pacientus, iemācīja domāt klīniski un no reālās pasaules viedokļa.
Ko esat iemācījušies, strādādami dažādās veselības aprūpes sistēmās, un kā RSU jūs ir sagatavojusi šīm pārmaiņām?
Emils:
RSU piedāvā unikālu starptautisku vidi – studentus no visas Eiropas un ārpus tās, un tas man palīdzēja plašāk domāt par to, kurp varētu doties tālāk.
Esmu strādājis vairākās veselības aprūpes sistēmās, tostarp Tanzānijā. Katrai ir noteikts resursu līmenis. Latvijas veselības aprūpes sistēma ir labi attīstīta un piedāvā studentiem praktiskas iespējas, ko citur nevarētu iegūt (piemēram, asistēt operācijās).
Makss: Darbs Latvijas, Nīderlandes un tagad arī Jaunzēlandes slimnīcās man ir parādījis, cik ļoti medicīnas sistēmas var atšķirties ne tikai protokolos, bet arī kultūrā, gaidās un komandas dinamikā. Tomēr būtība paliek nemainīga: rūpēties par pacientiem. Pielāgošanās notiek ātri.
Jūs nesen nejauši satikāties Velingtonas slimnīcā. Kāds bija tas mirklis un kas tobrīd ienāca prātā?
Makss: Jā, tas bija absolūts pārsteigums! Esmu strādājis trīs slimnīcās Jaunzēlandē, bet nebiju sastapies ne ar vienu ārstu no Nīderlandes. Tad pēkšņi slimnīcas kafejnīcā es dzirdēju: “Makss?” Tas bija Emils, kas stāvēja man turpat blakus. Mēs nebijām redzējušies kopš RSU laikiem, lai gan Rīgā mūsu ceļi krustojās regulāri. Atkal satikties kā reģistratoriem vienā un tajā pašā slimnīcā otrā pasaules malā bija sirreāla sajūta. Es uzreiz uztaisīju pašbildi – tā ir fotogrāfija, kuru redzat šeit!
Emils: Tā bija nereāla sagadīšanās! Nekad jau negaidi, ka slimnīcas kafejnīcā pasaules otrā malā sastapsi kādu no savas pagātnes, vēl jo mazāk no tās pašas valsts un universitātes. Tas tiešām bija jauks un komisks pārsteigums!
Makss (no kreisās) un Emils pēc nejaušās satikšanās slimnīcas kafetērijā Jaunzēlandē. Foto no Maksa privātā arhīva
Kā jums šķiet, vai studijas ārzemēs palīdz vieglāk pielāgoties jaunai videi – gan medicīnā, gan ikdienas dzīvē?
Makss: Jā, noteikti. Studijas ārzemēs iemāca orientēties nepazīstamā vidē, dažādās kultūrās, slimnīcu sistēmās un saziņas veidos. Tas padara tevi spējīgāku pielāgoties un mazāk izjust pārmaiņas. Es, protams, joprojām mācos, bet ar katru pārcelšanos esmu kļuvis noturīgāks un mierīgāk uztveru lietas savas dzīves ceļā.
Emils: Tas patiešām ir individuāli. Esmu dzīvojis daudzās valstīs un strādājis dažādās vidēs, un, manuprāt, nav nepieciešams daudz, lai pielāgotos. Taču ļoti svarīgi ir saņemt vajadzīgo atbalstu, lai pielāgotos jaunajai darba vai dzīves kultūrai.
Kāds būtu ieteikums nākamajiem RSU studentiem, jo īpaši tiem, kuri cer veidot karjeru ārpus valsts robežām?
Emils: RSU man un daudziem maniem draugiem bija pozitīva pieredze. Ja dodaties uz Latviju ar plānu vēlāk strādāt citur, tas ir lielisks sākumpunkts. Latvijas veselības aprūpes sistēma dod studentiem lielu patstāvību neatkarīgi no tā, vai tās būtu vizītes nodaļās, operācijas vai pētījumi. Ārsti ir ļoti zinoši un patiesi ieinteresēti mācību procesā.
Makss: Dariet to!
RSU man atvēra durvis, par kādām es nekad pat nebiju iedomājies, un tās ir durvis gan akadēmiskajā un profesionālajā, gan personīgajā ziņā.
Nekad nevar zināt, uz kurieni tās vedīs!
Saistītās ziņas
