Pārlekt uz galveno saturu
Par mums medijos
Viedoklis
Ārkārtas stāvoklis

Daudziem šī bija pirmā nedēļa, kad pēc mājās pavadītiem diviem mēnešiem vajadzēja atgriezties darbā klātienē. Lai arī sākumā bija grūti pierast pie pašizolācijas, arī iziešana no šī stāvokļa daudziem sagādā raizes un emocionālu diskomfortu. Ko par katru no mums liecina izjūtas, ar kurām pašlaik saskaramies, un ko no šīs krīzes varam mācīties, intervijā LSM.lv stāstīja ārste psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja prof. Gunta Ancāne.

Kad sākās ārkārtējā situācija un darbs no mājām, daudziem bija stress. Kad ir nojaušams, ka šai kārtībai pienācis gals un drīz, iespējams, būs jāatsāk strādāt klātienē, cilvēkiem atkal ir stress. Kādēļ tā?

Ir vērts paskatīties plašāk. Cilvēkiem ir uztraukums par vīrusu kopumā. Ieviesti jauni noteikumi, tiek piedāvāti uzvedības modeļi un iespējas sevi pasargāt. Taču tas viss ir lielā neskaidrības mērcē. Gudrākie ārsti saka, ka mēs joprojām daudz ko nezinām. Cilvēkus neziņas situācijas vienmēr ir biedējušas, šī ir viena no tādām.

Var novērot, ka daļai cilvēku esošā situācija šķiet satraucošāka, bet citi šo laiku pārcieš vieglāk.

Emocionālas krīzes situācijas izgaismo cilvēka personības spēku, brieduma pakāpi. Cilvēki, kuri ir mazāk nobrieduši, mazāk strādājuši ar savām jūtām un nepazīst tās tik labi, kā to vajadzētu, reizēm nejūt neko citu kā satraukumu vai trauksmi. Ja šie cilvēki atnāk pie ārsta, tad ir iespēja izanalizēt un saprast, ka satraukuma pamatā varbūt ir izteikta bezpalīdzības izjūta, kas šim cilvēkam ir bijusi raksturīga viņa dzīvē atkārtoti. Cilvēkiem ir ērti savu nemiera vai iekšēja līdzsvara trūkumu saistīt ar loģiski saprotamiem faktoriem, piemēram, Covid-19, bet reizēm tas var būt tikai iegansts.

Šis laiks izgaismo, cik daudz katrs ir nobriedis. Ar krīzēm dzīvē nemitīgi sastopas ikviens. Ja cilvēkam ir pieredze, ka viņš spēj to tām iziet, kļūstot gudrāks un spēcīgāks, caur katru nākamo iespējams virzīties jēgpilnāk un vieglāk. Šādam cilvēkam mazāk draud dažādas atkarības un slimības,  kas var piemeklēt tos, kuri nespēj no krīzes izkļūt. Bērniem emocionālas krīzes situācijās ļoti tipiski ir uzvedības traucējumi, par ko vecāki mēdz teikt – kā viņš uzvedas, ir niķi! Tas liecina par emocionālu diskomfortu. Vecākiem būtu labi tos nesaukt par niķiem, bet censties saprast, kāds bērnam ir diskomforta iemesls.

Tātad bērnības pieredzei ir liela nozīme tajā, kā cilvēks spēs pārciest krīzes situācijas?

To visu nosaka pirmā pieredze. Cilvēks savā ziņā piedzimst kā "tabula rasa" (kā balta lapa – red.). Sinapses (neironu saskares vietas – red.) galvas smadzenēs ir, bet tās nav iedarbinātas. Šīs savienojuma vietas var iedarboties tik daudzos veidos kā zvaigznes debesīs – tūkstošiem veidos. Bērni, kuri piedzimst izsvērtiem vecākiem, kuru mājās ir silta, mīloša atmosfēra, būs citādāki nekā tie, kuri piedzimst atšķirīgiem vecākiem. Ja bērnam nokrītot, vecāki reaģē mierīgi, uzsmaida un mudina piecelties, viņš gūst pieredzi, ka problēmas iespējams pārvarēt un to var izdarīt mierīgā veidā. Viņi dodas pa dzīvi un priecājas. Bet ir arī skumjās versijas, kad vecākiem ir trauksmaina, bažīga personības struktūra, un, bērnam nokrītot, viņi saka: "Es tev teicu, ka tā būs!" Viņi bērnā rada bailes. Vecāku bailes un kauns par to, ko teiks citi, bērnam var likt sajusties kā  sliktuma iemiesojumam. Tā veidojas pieaudzis cilvēks ar pārliecību, ka viss viņu apdraud, vai cilvēks, kurš uzskata, ka var tikt galā ar problēmām.

Ko lai dara pieaugušais, kurš vairs nevar izmainīt savu bērnību?

Palīdzēt var psihoterapija. Labs ārsts psihoterapeits darbojas kā neiroķirugs. Tā ir ļoti dziļa ārstniecības metode, kā rezultātā mainās personības struktūra un veidojas jauni savienojumi starp sinapsēm – citādi nav iespējams panākt, ka cilvēks jutīsies labāk.

Atgriežoties pie sarunas par esošo krīzi – daļai cilvēku šķiet, ka, atkal dodoties uz darbu klātienē, pazudīs brīvība, kāda ir, strādājot attālināti. Cik šī brīvība ir iedomāta un cik reāla?

Par šo jautājumu varētu uzrakstīt grāmatu, te nav vienas atbildes. Tās variējas atkarībā no dažādiem apstākļiem. Pati profesija daļēji nosaka atbildi uz jautājumu. Nākamais fakts ir darbinieka kā cilvēka attieksme pret darbu. Ir cilvēki, kas ir savā vietā, priecīgi dara savu darbu, un viņu uzmanības centrā būs darba kvalitāte.

Ir arī cilvēki, kas strādā tikai, lai pelnītu naudu, un viņi uz darbu nedodas ar prieku. Es negribu uzreiz teikt, ka tie ir "slinki" cilvēki. Viņi vienkārši uz darbu nedodas ar prieku, un šiem cilvēkiem būšana mājās var nozīmēt brīvību nedarīt to, kas nepatīk.

Ir plusi un mīnusi strādāšanai gan attālināti, gan klātienē. Domāju, ka katrā profesijā un darba vietā būtu vērts nākotnē apvienot abus. Es aicinātu visiem sanākt kopā, izrunāt un mainīt savu līdzšinējo darba stilu.

Pēc pašizolācijas cilvēkiem var šķist bezjēdzīgi pavadīt laiku ceļā uz biroju un atpakaļ vai pošoties darbam. Kā rīkoties, ja pārņem šāda bezjēdzības izjūta?

Es nedomāju, ka ar to vajadzētu sadzīvot tādā nozīmē, ka mēģināt to apspiest. Pirmā cilvēka reakcija uz apkārt notiekošo ir vienmēr emocionāla un sajūtu līmenī – piemēram, piedurot roku karstai plītij, vispirms ir sajūtas. Mēs atraujam roku un tikai pēc tam domājam, ka tas ir jādara, lai negūtu milzīgus apdegumus. Roka sen ir atrauta, un tikai tad pieslēdzas prāts. Es aicinātu uzticēties savām pirmajām emocijām – ja ir šī bezjēdzības izjūta, par to ir jārunā ar savu darba vadītāju. Ja saruna būs par būtību, kurš vadītājs izvēlēsies nerunāt par to? Atturēt no šādas sarunas var likt izjūta, ka mums nav tiesības vai brīvības.

Kur smelties drosmi sarunai ar vadītāju, ja cilvēkam  tomēr nav pārliecības, ka viņš var paust viedokli? Arī psihoterapijā?

Protams, jo tas ir emocionāls traucējums, ja cilvēks jūtas bezjēdzīgi, saprot, ka tas nedara labu ne pašam, ne vadītājam, bet viņam no ģimenes nāk līdzi kāds smagums, kura dēļ paštēls nav tik stabils, lai ietu un runātu. Tā ir situācija, kurā cilvēks izvēlas būt zemākā pozīcijā, uzskatot, ka viņa viedoklis nav tik svarīgs. Cilvēks nezina, kas notiks – iespējams, viņa viedokli uztvers ar lielu cieņu, bet viņš izfantazē pretējo. Tā pamatā ir vecāku attieksme pret bērnu bērnībā – viņš ir pieradis, ka viss, ko viņš bērnībā darīja, bija slikti un nepareizi. Ja pēc kaut kā sniedza rociņu, vecāks teica: "Nē, to neņem, es tev iedošu ko citu!" Vienmēr mamma zinās labāk, kas jādara.

Ja situācija nav tik smaga un vienkārši ir jāpārvar pirmais mulsuma brīdis, tad drosmi var meklēt sevī caur domu gājienu, ka mums ir pienākumi un arī tiesības. Justies fiziski un emocionāli labi ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums. Varbūt šī doma var palīdzēt brīžos, kad ir emocionāls diskomforts.

Avots: LSM.LV