Profesorei Ainai Dālmanei – 100

Aina Dālamane dzimusi 1926. gada 8. aprīlī skolotāju ģimenē Vidrižos. 1951. gadā viņa kā teicamniece absolvēja Rīgas Medicīnas institūtu (RMI; Rīgas Stradiņa universitātes nosaukums no 1950. līdz 1990. gadam).

Atceroties laiku pēc RMI beigšanas, A. Dālmane teikusi: “Bija iespēja stāties aspirantūrā [mūsdienās – doktorantūra – aut.piez.] – normālajā un patoloģiskajā fizioloģijā, anatomijā un histoloģijā. [..] Arī man to piedāvāja, droši vien tāpēc, ka man bija tā saucamais brīvais teicamnieka diploms, un darbavietu varēju izvēlēties pati. Daļēji arī tāpēc, ka man patika teorētiskās disciplīnas. Arī no pedagoģijas nebaidījos, jo mans tēvs bija bijis skolotājs laukos un pēc tam Rīgas apriņķa tautskolu inspektors, un arī māte bija skolotāja. [..] Zināju arī par pozitīvā stimula nozīmi pedagoģijā. Ar tādu uzskatu bagāžu aizgāju uz aspirantūras konkursu un laimīgā kārtā iekļuvu [RMI Histoloģijas] katedrā, kur bija ļoti labs kolektīvs.”

Sākot zinātnisko darbu, A. Dālmane par savu nozīmīgāko pedagogu nosaukusi profesoru Konstantīnu Bogojavļenski, kurš bija viņas disertācijas Vistas ovocītu dzeltenumu veidošanās morfoloģija un histoloģija zinātniskais vadītājs. Grāmatā No universitātes līdz universitātei varam lasīt: “Prof. Bogojavļenskis bija augstas kultūras zinātnieks, asprātīgs, mazliet dzēlīgs cilvēks, un viņu patiesi cienīja katedras darbinieki un studenti. Viņa vadībā Histoloģijas katedra kļuva par īstu mācību un zinātniskā darba centru Latvijā. [..] Prof. Bogojavļenska skolniece bija arī nākamā Histoloģijas katedras vadītāja A. Dālmane, kas [no 1966. gada – aut. piez.] turpināja profesora ieviestās darba tradīcijas.”¹

1963. gadā A. Dālmani ievēlēja par Histoloģijas katedras docenti, bet 1970. – par profesori. Viņas pētījumi histoloģijā un embrioloģijā bijuši nozīmīgi Latvijas medicīnas attīstībā. Teorētiskās un klīniskās medicīnas pētījumu jomā viņa sadarbojusies ar klīnicistiem gastroenteroloģijā, kardioloģijā, pulmonoloģijā, oftalmoloģijā u. c.

Lai varētu sagatavot kvalitatīvus uzskates materiālus histoloģijā, tajā skaitā savai disertācijai, A. Dālmane mācījās zīmēšanu un apguva tehniku. Viņa teikusi: “Studiju procesā studenti 80 % histoloģijas mācību materiāla uztver ar redzi.”²

Profesori Dālmani interesēja mācību un metodiskais darbs, tā estētiskie un morālie aspekti. Apkopojot savas zināšanas, 1990. gadā profesore A. Dālmane un viņas kolēģe docente Olga Koroļova sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne izdeva grāmatu Histoloģija [atkārtoti 2004. un 2010. g. – aut.piez.], 2005. gadā Histoloģijas atlants, bet 2006. gadā LU autoru kolektīvs prof. A. Dālmanes vadībā izdeva grāmatu Cilvēka embrioģenēze. 

Kad RSU muzeja darbinieki 2012. gada martā intervēja profesori A. Dālmani, viņa par savu darbu pedagoģijā teica: “Svarīgi ir tas, ka pedagogs iemāca studentus strādāt, lai viņi tālāk paši to var veikt patstāvīgi. Pedagoģijā uzskata, ja pedagogs nevar iemācīt audzēkņus tā, ka tie kļūst labāki par pašu pedagogu, tad nav jēgas.”

Profesore A. Dālmane mirusi 2014. gada 10. decembrī Lēdurgā, apglabāta Limbažu novada Vidrižu kapos.

¹ No universitātes līdz universitātei: Rīgas Stradiņa universitātes akadēmiskās darbības vēsture dokumentos un atmiņās / Sastādītājs J. Vētra (Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2010), 81. lpp. 
² Gaile N., Pārsteidzošā pasaule mūsos: saruna ar histoloģi Ainu Dālmani, (Rīga: Latvijas Ārsts, 7/8/2006) 64.–67. lpp.