Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Intervijas
Pētniecība

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Iekšķīgo slimību katedras vadītājs profesors Aivars Lejnieks nesen saņēma ārsta, profesora un pētnieka Kristapa Rudzīša balvu par izcilu un ilggadēju ieguldījumu internās medicīnas attīstībā. Vienā intervijā nav iespējams iztaujāt un aprakstīt profesora plašo veikumu klīnikā un universitātē, tādēļ šoreiz stāsts par vairākiem notikumiem, vērtējumiem un uzskatiem.

aivars_lejnieks_int_nov2022_00.png

Prof. Aivars Lejnieks (no kreisās) Kristapa Rudzīša balvas pasniegšanas ceremonijā kopā ar RSU rektoru prof. Aigaru Pētersonu

Kāds jaunietis jau astotajā vai devītajā klasē zina savu nākotnes profesiju un mērķtiecīgi uz to dodas, kamēr cits vēl pēc vidusskolas pabeigšanas meklē un šaubās. Vai jau skolā zinājāt, par ko vēlaties kļūt?

Man bērnībā nebija mērķis kļūt par ārstu, kā tas notika daudzās pazīstamās mediķu dinastijās. Skolas laikā interesēja gan sports, gan izklaide. Patika ekonomika, fizika, vēsture un vairāki citi priekšmeti, tomēr nekas ļoti tieši un konkrēti. Trenējos basketbolā un tenisā, izcīnīju arī I sporta klasi.

Atceros, ka 11. un 12. klasē mani aizrāva medicīnas tehnika un elektronika. Toreiz to varēja apgūt tikai Ļeņingradā (agrākais Sanktpēterburgas nosaukums – red.). PSRS laikos republikām bija tā sauktās nacionālās vietas. Es būtu aizbraucis turp studēt, tomēr tieši togad tās nacionālās vietas nebija, un, protams, man nebija vēlēšanās gaidīt gadu vai vēl ilgāk. Biju gatavs doties armijā, jo negribēju stāties kādā mani neinteresējošā programmā tikai tāpēc, lai izvairītos no dienesta.

Salīdzinoši agri mācības vidusskolā sākāt apvienot ar darbu. Kādus pienākumus veicāt?

Lai iegūtu kādu finansiālu patstāvību, es salīdzinoši agri sāku strādāt gan kā krāvējs vai celtnieks, gan arī veicu dažādus ar zvejniecību saistītus darbus. Skolas gadu laikā populārs bija TV konkurss Vai tu mīli jūru?, un es vairākus gadus biju Jūrmalas 4. vidusskolas komandas kapteinis. Mēs labi startējām un regulāri ieguvām augstas vietas, tādēļ izveidojās labas attiecības ar zvejnieku kolhoza Uzvara vadību. Tas deva iespēju piedalīties zivju zvejā tā saucamajās krasta brigādēs. Vienu vasaru biju arī kuģa puika uz kuģa Baltijas jūrā. Tas viss notika Jūrmalā – pilsētā, kurā esmu dzimis, dzīvoju šobrīd un kuras patriots vienmēr būšu.

Kā nonācāt medicīnas augstskolā?

Kādā 1976. gada vasaras dienā pabeidzu darbu un nolēmu pastaigāties pa Rīgas centru. Kājas it kā pašas aiznesa uz Rīgas Medicīnas institūtu (RMI). Atceros, lai iesniegtu dokumentus bija nepieciešamas sešas fotokartītes. Man tās nebija vienādas, kā no fotosalona, bet katra izgriezta no lielākas bildes. Jāsaka paldies tagadējai asociētajai profesorei Birutai Mamajai, kura toreiz bija valsts pieņemšanas komisijas atbildīgā sekretāre un pieņēma manas dažādās fotogrāfijas.

Jāatzīst, ka mana sapratne par medicīnu toreiz bija neliela. Neatšķīru, kas ir vispārējā ārstniecība, kas ir stomatoloģija. Zināju, ka farmācija ir kaut kas ar ķīmiju saistīts. Biju piedalījies ķīmijas un fizikas olimpiādēs, tomēr zināju, ka negribu strādāt par ķīmiķi visu mūžu.

Pāris dienas pēc dokumentu iesniegšanas bija iestājeksāmeni, kas notika anatomikumā. Tos izdevās nokārtot visai veiksmīgi. Fizikā un bioloģijā dabūju augstāko vērtējumu – 5. Latviešu valodā gan tik laba atzīme nebija, jo gramatika man nekad nav bijusi spēcīga. Toreiz par uzņemšanas rezultātiem uz mājām sūtīja vēstules. Es arī saņēmu vēstuli, ka esmu uzņemts RMI un man jāierodas uz pārrunām. Konkurss toreiz bija liels – septiņi uz vienu vietu. Domāju, ka man palīdzēja arī labie panākumi sportā, kurus novērtēja institūtā. Kopumā, atskatoties uz profesijas izvēli, dažādām šaubām un sakritībām, varu teikt, ka manu ceļu visu laiku it kā kāds no augšas ir vadījis un vada joprojām.

Kā jūs salīdzinātu studijas toreiz Rīgas Medicīnas institūtā un šodien RSU?

Toreiz studentiem bija maz informācijas ieguves avotu. Tie bija divi – docētāju lekcijas un bieži vien grūti dabūjamas grāmatas praktiski tikai krievu valodā. No vienas puses bija it kā vienkāršāk, nebija jāmaldās avotu labirintos. Ja noteiktu grāmatu apguvi, tātad tematu zināji. Speciālos veikalos varēja nopirkt arī grāmatas par medicīnu angļu valodā, tomēr to cena par katru līdzinājās inženiera mēneša algai. Toreiz mums uz grupu deva noteiktu grāmatu daudzumu, un visiem nepietika. Bija strikti jāievēro bibliotēkas īsie termiņi, jāmainās ar grāmatām, vai arī jāpērk tās par lielu naudu.

Šodien studentiem no vienas puses ir vieglāk, no otras, sarežģītāk, jo informācijas avotu ir ļoti daudz. Internets ir neizsmeļams, RSU bibliotēka – fantastiska. Bieži grāmatas vispār nav jāpērk, jo daudz ko var atrast internetā. Tomēr ir grūtāk izvilkt to informāciju, kas tiešām ir nepieciešama un nav novecojusi. Šodien liela atbildība gulstas uz docētāju. Dažkārt studenti apjūk, jo vienā grāmatā ir tā, citā – nedaudz citādāk, turklāt mūsdienās medicīna mainās ļoti strauji. Kāds apgalvojums, kurš vēl nesen bijis patiess, šodien jau var izrādīties kļūdains, jo ir jauni pētījumi un atklājumi.

Vēl jāsaka, ka šodienas studentam ir pazudusi pietāte pret saviem docētājiem. Negribu teikt, ka tas ir labi vai slikti. Atceros, ka manos studiju gados, nodarbībai sākoties un docētājam ienākot auditorijā, studenti piecēlās kājās un sasveicinājās. Mūsdienu studenti kļuvuši daudz prasīgāki, kas noteikti ir labi. Tomēr prasīgie studenti dalās divās grupās. Vieni ir prasīgi, jo tiešām grib iegūt zināšanas, bet citi ir prasīgi, lai izvairītos no kādiem darbiem, meklējot docētāja neizdarību vai kļūdu.

Mana paaudze var būt laimīga, ka šodien dzīvojam moderno tehnoloģiju attīstības laikā un ka paspējām šajā vilcienā vēl ielēkt. Iespējams, pēdējā vagonā. Tiem, kuri līdz šim bija inertāki pret jaunajām tehnoloģijām, Covid-19 laiks bija ieguvums. Katram atsevišķi un augstskolai kopumā tas lika triecientempā audzēt digitalizācijas kapacitāti – RSU, piemēram, to nebūtu varējusi izdarīt, ja laikus nebūtu veikti pārdomāti ieguldījumi IT infrastruktūrā un cilvēku prasmēs. Ja runājam par medicīnas studijām un digitalizāciju, kolēģu veikums Medicīnās izglītības tehnoloģiju centrā, domājot par topošo ārstu prasmju trenēšanu simulētā vidē, ir apbrīnas vērts. Šīs komandas aizrautība ar to, ko viņi dara, ļāvusi piedalīties gan NATO mācībās, gan tikko ļāvusi atvērt pat veselu simulētu operāciju bloku. Tās ir iespējas, par kurām es savos studiju laikos pat nevarēju lasīt zinātniskās fantastikas grāmatās!

Jaunieši šo attīstību redz un novērtē, balsojot ar savu studiju pieteikumu. Studētgribētāju skaits augstskolā aizvadītajos gados ir audzis ik gadu, pēdējo piecu gadu laikā pieaugot par 111 %. Augstskolu novērtē ne tikai vietējie reflektanti – savu izglītību RSU uzticēt gatavi studenti no 65 pasaules valstīm. Mani kolēģi ir arī ārvalstu profesori, un viņu skaits aizvadītajos piecos gados ir audzis par 250 %. Turklāt mēs, Latvijas augstskola, veidojam filiāles ārvalstīs – Vācijā, Izraēlā, Itālijā. Īsumā, RSU ir kļuvusi par starptautiskāko augstskolu Baltijā, un ar to varam lepoties.

Kas jums sagādājis vislielāko gandarījumu?

Mans dzīves princips ir visu laiku virzīties uz priekšu. Tomēr, lai to paveiktu, es vienmēr atskatos arī pagātnē, meklēju kopsakarības un cēloņus. Par to, ko esmu sasniedzis, liels nopelns ir maniem skolotājiem. Šoreiz pieminēšu trīs izcilus cilvēkus, kuri ir veidojuši manu personību. RMI tāds bija Latvijas alergoloģijas pamatlicējs Gaidis Brežinskis. Ļoti labs ārsts – terapeits, fantastiski intelektuāls cilvēks ar plašu paziņu loku, kuru vidū bija gleznotāji un dziedātāji. Viņš toreiz mani, divdesmitgadīgu puiku, ieveda šajā intelektuālajā vidē.

Ilgus gadus esmu strādājis kopā ar docentu Agni Štiftu, kurš manam darbam deva zinātnisko izpratni. Toreiz bija grūti dabūt ārzemju literatūru. Docents no sava radinieka ASV bija saņēmis mantojumu un visu naudu ieguldīja grāmatās. Docentam bija brīnišķīga bibliotēka, un man bija iespēja šos izdevumus lasīt.

Kā trešo es minētu medicīnas vēsturnieku un terapeitu pēc domāšanas Kārli Ēriku Āronu, kurš bija ilggadējs Medicīnas vēstures muzeja direktors ar enciklopēdiskām vēstures zināšanām. Viņš man iemācīja saprast operu un klasisko mūziku.

Laimītes man ir bijis ļoti daudz. Ja tu palīdzi cilvēkam, tas sagādā baudu. Tomēr es vienmēr atceros, ka esmu to sasniedzis, pateicoties saviem skolotājiem.

Vai varat pateikt, "šis students būs labs ārsts, bet tas – diez vai"?

Jābūt ļoti uzmanīgam, pieņemot negatīvus lēmumus, kas var ietekmēt studentu likteņus. Man zvanījuši kolēģi un jautājuši, ko darīt ar kādu studentu, kurš jau vairākas reizes nevar nokārtot eksāmenu: "Vai viņš var turpināt studijas?" Es bieži atbildu, lai tomēr turpina, un vēlāk redzu, ka mans padoms ir bijis pareizs. Mūsdienās šie studenti, kuriem kādā mācību posmā nav paveicies, bieži ir izcili un pazīstami ārsti. Varbūt nav terapeiti, bet strādā citās medicīnas nozarēs. Ja es toreiz būtu pieņēmis noraidošu lēmumu, viņi šodien nebūtu ārsti. Docētājiem, profesoriem ir jābūt ļoti atbildīgiem tajos brīžos, kad jāpieņem negatīvs lēmums. Neatkarīgi no tā, cik labi un gudri mēs esam, jāatceras, ka neesam Dieva vietā uz šīs pasaules.

Kā vērtējat savu veikumu pētniecībā?

Jebkurš ārsts ir pētnieks un katrs pacients – pētniecības gadījums. Ja mēs šos gadījumus mākam apkopot, izdarīt secinājumus, tad tā jau ir lielā pētniecība, kurā vairāk strādāju es. Man lielāko gandarījumu sagādā apkopojoši vai izziņas procesi.

aivars_lejnieks_int_nov2022.pngKādam pētniekam svarīgāks ir rezultāts, bet man vairāk patīk pats process. Kad sasniegts rezultāts, es atslābstu un meklēju jaunu procesu. Gan endokrinoloģijā, gan internajā medicīnā kopumā es pētu dažādus riska faktorus, kas var negatīvi ietekmēt procesu. Analizēju riska faktorus, lai tos prognozētu un apturētu. To esmu darījis gan sirds un asinsvadu, gan dažādu metabolismu jomā. Tādi piemēram ir joda pētījumi kopā ar profesori Ilzi Konrādi un citiem kolēģiem vai vīrusu ietekmes pētījumi kopā ar Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošo pētnieci Modru Murovsku.

Ir nozares, kurās pētnieks var darboties viens, tomēr medicīnā tas nav iespējams – vienmēr ir komanda, kur katrs dara savu darbu.

Un kā ar RSU veikumu zinātnē?

Aizvadīto piecu gadu laikā augstskola ir sasniegusi ļoti svarīgus rādītājus šai jomā. Pirmkārt, ir iegūts zinātnes universitātes statuss. Otrkārt, ir būtiski kāpināta zinātnes starptautiskuma kapacitāte. No 2017. līdz 2021. gadam grandiozi pieaudzis augstas raudzes publikāciju skaits – no 179 uz 445 jeb par 248 %. Ir izdevies piesaistīt starptautiskus ārējus pētniecības grantus, veikta zinātniski tehnisko darbinieku atalgojuma sistēmas reforma un īstenotas pētniecības motivācijas programmas. Ar katru gadu aug ieguldījumi zinātnes motivācijas sistēmā. Pavasarī atklājām Baltijas Biomateriālu ekselences centru ar modernām mūsdienu pētniecības iekārtām, tāpat RSU veic ieguldījumus farmācijas nozares attīstībā.

Lielākais RSU notikums pētniecībā ir Zinātnes nedēļa. Esat viens no tās vadītājiem. Kā vērtējat tās līdzšinējo devumu un ko varam sagaidīt no nākamās, kas notiks martā?

Pirms Zinātnes nedēļas vairāk nekā desmit gadus regulāri notika ikgadējās RSU zinātniskās konferences. Tās forma bija sevi izsmēlusi, un rektors profesors Aigars Pētersons aicināja mani atrast jaunu konceptu. Tā 2019. gadā notika pirmā Zinātnes nedēļa, un nākamajā pavasarī būs jau trešā. Ideja bija veidot ne tikai pasākumu savā vidū, bet piesaistīt visas Latvijas mediķus, pētniekus un, protams, pazīstamus un sevi pierādījušus ārvalstu zinātniekus. Pateicoties lielam rektora un administrācijas atbalstam, šo starptautisko pasākumu ir izdevies īstenot ar fantastiskiem panākumiem. Iepriekšējā konference 2021. gadā pandēmijas ierobežojumu dēļ notika attālināti. Tā pulcēja rekordlielu auditoriju gan skaita, gan pārstāvēto valstu ziņā. Piecās konferencēs prezentēts vairāk nekā 1300 zinātnisko darbu no 45 valstu pētniekiem, virtuāli kopā savedot kopā 6463 dalībniekus. Pirmā RSU Zinātnes nedēļa 2019. gadā pulcēja ap 6000 apmeklētāju no 28 valstīm. Tika aptverti 29 temati, sākot ar veselības aprūpi un beidzot ar komunikācijas zinātni, un tas bija izcila komandas darba nopelns.

Savukārt pavisam drīz, nākamā gada martā, notiks nu jau trešā RSU Zinātnes nedēļa, kas pulcēs zinātniekus, studentus, sadarbības partnerus, valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju, tostarp diasporas pārstāvjus. 2023. gada Zinātnes nedēļas laikā tiešsaistē un klātienē būs piecas starptautiskas konferences, kas veltītas gan veselības aprūpes un medicīnas, gan sociālām zinātnēm. Ar nepacietību gaidu šo nozīmīgo notikumu ne tikai RSU, bet visas Latvijas un pat starptautiskajā pētnieku kalendārā.