RSU doktorante Dana Dūda par Ķīnas ideoloģijas labirintiem un Latvijas izvēlēm starp biznesu un vērtībām
Foto no privātā arhīva
Pētniece un tulce Dana Dūda ir viena no retajām latvietēm, kuras profesionālā un personiskā dzīve ilgstoši un dziļi saistīta ar Ķīnu. Viņas pieredze iekļauj mācības Šanhajā, dzīvi Uhaņā, valodas apguvi vidē, kur ārzemnieki bieži sastopas ar informācijas ierobežojumiem, kā arī pārcelšanos uz Taivānu īsi pirms Covid-19 pandēmijas sākuma. Dana pārzina ķīniešu valodu līmenī, kas ļauj ne tikai sarunāties, tulkot, bet arī analizēt Ķīnas Komunistiskās partijas tekstus un ideoloģiskos dokumentus oriģinālvalodā. Tieši tas kļuva par pamatu maģistra darbam un tagad arī doktorantūras pētījumam Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), kuru veic profesores Una Bērziņa-Čerenkova vadībā.
Dana stāsta par to, kā Ķīna, izmantojot ANO un starptautisko sadarbību, mēģina definēt un ieviest savu pasaules redzējumu, un ko tas nozīmē mūsu reģiona drošībai.
2024. gads. Tulce Dana Dūda japāņu diplomātu tējas ceremonijā
Jūs jau ilgāku laiku esat cieši saistīta ar Ķīnu, labi zināt ķīniešu valodu. Kā radās jūsu interese par Ķīnu?
Par Ķīnu interese radās Rīgas Kultūru vidusskolā, kur sāku mācīties ķīniešu valodu pie fantastiskās skolotājas Marijas Nikolajevas. Pēc tās pabeigšanas izturēju konkursu, un devos uz Šanhaju, kur gadu mācījos valodu. Tas nebija dziļi mērķtiecīgs lēmums kļūt par ķīniešu valodas speciālisti, es tolaik vienkārši īsti nezināju, ko gribu darīt nākotnē.
Tolaik, 2014. gadā, Latvijā par Ķīnu bija liels optimisms, šķita, ka būs jaunas iespējas ekonomiskajā sadarbībā.
Mēs klasē bijām piecas meitenes, kas pieteicāmies stipendijai, trīs no mums to saņēma, un es biju viena no viņām. Aizbraucu uz Šanhajas Pedagoģisko universitāti ar domu apgūt valodu, bet sapratu, ka ar vienu gadu nepietiek. Valodas zināšanu līmenis bija zems un vajadzēja turpināt. Drīz mani aizsūtīja uz Uhaņu – pilsētu, kur vēlāk sākās Covid-19. Bija grūti, jo apkārt vairs nebija daudz ārzemnieku ar ko parunāt angliski, bet tieši tādēļ vislabāk apguvu valodas pamatus. Trešajā gadā atgriezos Šanhajā un 2018. gadā pabeidzu bakalaura programmu.
Kas pārsteidza Ķīnas studiju procesā?
Ķīnā mums nemācīja politiku. Vēsture bija izpušķota, skolotāji izvairījās no jautājumiem par Honkongu vai Taivānu, tomēr mani vienmēr interesēja “sensitīvās tēmas”.
Grāmatas angļu valodā bija pieejamas vienīgi tādā kā “melnajā tirgū”, kur ārzemnieki ar tām mainījās savā starpā.
Ja kāds no mājām bija paņēmis un izlasījis grāmatu, varēja to apmainīt pret jaunu lasāmvielu ar kādu citu ārzemnieku.
Tieši pirms Covid es pārcēlos uz Taivānu, jo Ķīnā pēkšņi sākās neparasti smaga vīrusu sezona, ko neviens nevarēja izskaidrot, un arī pēkšņa politiska spriedze. Tieši pēc 2017. gada 19. partijas kongresa un NVO likuma izsludināšanas, valsts iestādes sāka sistemātiski vērsties pret ārzemniekiem, jo uzskatīja tos par ideoloģiskiem draudiem. Pēkšņi visa atmosfēra mainījās. Īpaši bailīgi bija ārzemniekiem, jo notika reidi, un brīžiem šķita, ka tiec uztverts kā problēma tikai tāpēc, ka esi ārzemnieks. Man bija sajūta, ka jābrauc prom.
Ar ko atšķiras Ķīna un Taivāna?
Tā ir milzīga atšķirība. Taivānas mentalitāte ir rietumnieciskāka. Ķīnā dzīve ārēji ir moderna, iespaidīga, bet cilvēku domāšana bieži man šķita kā palikusi piecdesmitajos gados. Tomēr paradoksāli, ka dzīve Ķīnā reizēm šķita rietumnieciskāka tieši starptautisko zīmolu un daudznacionālās kultūras dēļ. Taivāna nav starptautiski atzīta valsts, tāpēc ārzemju uzņēmumiem ir grūtāk tajā ienākt.
Salīdzinot ar lielo Ķīnu, Taivānā ārzemnieku bija ievērojami mazāk. Tomēr ir jāapzinās, ka no lielās Ķīnas tu vari tikt izraidīts vienā dienā.
Tā notika ar lietuviešiem. Zinu vairākus cilvēkus, kurus izraidīja, kad Lietuva atvēra Taivānas pārstāvniecību. Viņi zaudēja vīzas, mājas un darbu. Tas parāda, cik trausla ir ārzemnieka dzīve Ķīnā. Taivānā visi runā ķīniešu valodā, bet atmosfēra ir citāda un hieroglifi tradicionāli, nevis vienkāršoti kā lielajā Ķīnā. Bija jāpierod, bet ar laiku tos var “atkost”.
Taivāna neatzīst lielāko daļu bakalaura diplomu, kuri iegūti lielajā Ķīnā. Un tā kā mans bakalaurs bija iegūts Šanhajā, universitātē, kuras diplomus Taivānas izglītības ministrija neatzīst, ierodoties šeit faktiski man nebija augstākās izglītības. Tāpēc iestājos vēlreiz bakalaura programmā mācīties starptautisko biznesa administrāciju. Tas laiks sakrita ar Covid izolāciju un vēlāk ar Ukrainas kara sākumu.
Tieši toreiz sāku interesēties par ģeopolitiku, jo sapratu, ka bizness neko daudz nenozīmē, ja nesaproti “lielo bildi”.
Pēc bakalaura programmas pabeidzu maģistrantūru starptautisko attiecību programmā ASV akreditētajā Ming Chuan universitātē. Maģistra darbā salīdzināju oficiālo Ķīnas retoriku pret Taivānu ar Krievijas retoriku pret Ukrainu. Šis pētījums mani ļoti “ievilka”.
Sapratu, ka divi gadi Ķīnas pētniecībai ir pārāk maz, tādēļ iestājos doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), lai turpinātu zinātnisko darbu.
RSU Ķīnas studiju centra vadītājas doc. Unas Bērziņas-Čerenkovas pētījumi mani iedvesmoja. Tāpēc esmu ļoti pateicīga, ka savu promocijas darbu varu izstrādāt tieši pie viņas. Una ir ideāls mentors un piemērs no kā mācīties. Turklāt RSU piedāvā attālinātas studijas, kas man ļauj studēt un joprojām dzīvot Taivānā.
Ming Chuan universitātes maģistra programmas izcilnieka izlaiduma runa
Ko vēlaties izpētīt promocijas darbā?
Mans pētījums analizē Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālās runas un dokumentus. Īpaši ģenerālsekretāra Sji Dzjiņpina runas. Viņam ir sava ideoloģija, sava diplomātija, kuru sauc par Sji domu (Xi Jinping Thought on Socialism with Chinese Characteristics for a New Era / Sji Dzjiņpina doma par sociālismu ar ķīniešu īpatnībām jaunajā laikmetā). Šīs politiskās ideoloģijas centrā ir koncepts par cilvēces likteņa kopienu (Community of Shared Future for the Mankind), ko Ķīnas vadība regulāri izmanto un popularizē savā diplomātijā, arī Latvijā. Es to pamanīju jau maģistra studiju laikā.
Kad sāku iedziļināties, sapratu, ka koncepts ir rīks, ar kuru Ķīna cenšas reformēt globālās normas par pasaules pārvaldību.
Viņi to dara ar ANO un savu izveidoto institūciju un iniciatīvu palīdzību. Koncepts ir ļoti plašs un ir izveidots, lai ietvertu galvenās pasaules pārvaldības sfēras. Zem katra koncepta apakšā ir vēl plašāka hierarhiska sistēma. Tās ir kā astoņkāja kājas, un katrai no tām ir savas kājas.
Mans mērķis ir izstrādāt vārdnīcu ar visiem šiem terminiem un definīcijām, paskaidrot, ko tās nozīmē.
Pat tiem iedzīvotājiem, kuriem ķīniešu valoda ir dzimtā, komunistu valoda ir pilnīgi nesaprotama, ja viņi nav mācījušies komunistu partijas konceptus.
Gribu salīdzināt, kā Ķīnas interpretācijas atšķiras no liberālās izpratnes par pasaules pārvaldību. Ķīna lieto visiem zināmus vārdus ar pozitīvu nozīmi, piemēram, demokrātija, vērtības, bet piešķir tiem citu saturu vai definīciju. Problēma ir tajā, ka šī valoda nonāk ANO dokumentos un lēnām maina starptautisko valodu un izpratni par liberālajiem konceptiem.
Maģistra programmas izlaidumā
Tā ir kā jaunā pasaules kārtība?
Viņi to sauc par “reformu”, kas notiek, izmantojot ANO mehānismus, un tādējādi Ķīna cenšas kļūt par jauno globālo noteikumu veidotāju.
Šīs idejas atbalsta arī Krievija. Šogad 9. maijā Krievija un Ķīna kopīgi parakstīja deklarāciju par starptautisko likumu nostiprināšanu. Tās 23. punktā ir teikts, ka valstīm ir tiesības pašām interpretēt starptautiskos likumus pēc savas izpratnes un, ka Krievija un Ķīna ielūdz citas valstis kopīgi celt cilvēces likteņa kopienu. Tas ir skaidrs signāls, ka viņiem ir kopīgi mērķi, un, manuprāt, Latvijai šāda Ķīnas un Krievijas saliedētība ir bīstama.
Piemēram, drošības jomā Ķīna regulāri runā par tādiem konceptiem kā “leģitīmas drošības bažas” vai “leģitīmās intereses”.
Šī retorika tiek izmantota, lai attaisnotu ideju, ka noteiktos apstākļos valstis var paziņot, ka tām ir šīs bažas un ka tā dēļ ir tiesības iebrukt citās valstīs.
Līdzīgi Krievija pamato iebrukumu Ukrainā, kuru Ķīna savā retorikā atbalsta, sakot, ka visām valstīm jārespektē citu valstu “leģitīmās drošības bažas”.
Vīzija par cilvēces likteņa kopienu ir veidota, lai panāktu, ka visi drošības jautājumi tiek risināti tikai ANO Drošības padomē, bet vienlaikus Ķīna nevēlas atteikties no veto tiesībām un dot tās citiem. Tātad Ķīnas retorika par vienlīdzību pasaules pārvaldībā ir pretrunīga. Ja šī Ķīnas vīzija piepildītos, NATO nozīme mazinātos, kas Latvijai būtu liels drošības risks.
Ķīnieši sevi uztver kā centrālo valsti pasaulē. Ķīniešu valodā vārds Ķīna nozīmē “vidusvalsts” vai “centrālā karaļvalsts”.
Militārās spēles simulācija Taivānas Aizsardzības ministrijā
Kā mums Latvijā veidot attiecības ar Ķīnu?
Ķīna nekur nepazudīs. Būs uzņēmēji, kuri gribēs attīstīt biznesu. Būs cilvēktiesību aizstāvji, kuri brīdinās par autoritārismu.
Ķīna pati veido sadarbību tikai tajās jomās, kas tai ir izdevīgas, tādēļ Ķīna ir konkurents, partneris un arī drauds.
Ķīnai svarīgas ir tās jomas, kurās var mācīties no Eiropas, piemēram, biomedicīna, zaļās tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, IT un STEM jomas, dažādas inovācijas. Ķīnas sadarbība vienmēr ir ilgtermiņa stratēģija un nav balstīta uz ātras peļņas iespējām. Tā tiek veidota, lai sasniegtu partijas ilgtermiņa stratēģiskos mērķus, lai attīstītu dažādas ķīniešu tehnoloģiju inovācijas.
Un kā ar nākotni? Vai plānojat atgriezties Latvijā?
Vienmēr esmu to gribējusi. Vienkārši līdz šim nav sanācis. Pašlaik man ir iespēja strādāt, pētīt un pilnveidot sevi Taivānā, un šīs iespējas izmantošu. Noteikti ceru, ka kādu dienu izdosies atgriezties Latvijā.
