RSU "Gada zinātnieks 2018" – Oskars Kalējs

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvu nominācijā Gada zinātnieks šogad saņēma Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesors Oskars Kalējs, kurš ir arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs. Balva viņam piešķirta par aktīvu atbalstu studentu zinātnisko darbu vadīšanā un studentu zinātniskās intereses veidošanā.

Prof. Oskars Kalējs (labajā pusē) 2018. gada 24. martā RSU Akadēmiskajā ballē Rīgas Latviešu biedrības namā, saņemot RSU Gada balvu, ko pasniedz RSU rektors prof. Aigars Pētersons

Profesors Oskars Kalējs RSU ir vadījis 10 promocijas darbus, divus maģistra darbus, piecus kvalifikācijas darbus un neskaitāmus studentu pētnieciskos darbus, piemēram, šā gada RSU studentu starptautiskajā zinātniskajā konferencē viņš salīdzinājumā ar citiem RSU kolēģiem vadīja visvairāk studentu zinātnisko darbu.

Savulaik pats Oskars Kalējs, kad studēja Rīgas Medicīnas institūtā (pašlaik – RSU), pētniecībai "pieslēdzās" jau 2. kursā un darbojās studentu zinātniskajā pulciņā. Viņš zināja, kāpēc studē medicīnu un ko grib šajā jomā sasniegt, jo augstskolā iestājās pēc Rīgas 2. medicīnas skolas, turklāt strādāja "ātrajos".

Pēc profesora Oskara Kalēja lekcijām studenti mēdz aplaudēt, viņš nebeidz citēt Vinniju Pūku un RSU jau daudzus gadus sauc par Gaismas pili, bet elektrokardiogrammu – par sirds vēstuli ārstam. Samērā pragmatisks, bet tajā pašā laikā optimistisks dzīves baudītājs, kurš ikvienam sniedz draudzīgu ieteikumu: "Ja kādam šķiet, ka visi viņu apvaino, pazemo, dara viņam pāri un tamlīdzīgi, tad vajag paskatīties spogulī, t. i., sākt ar sevi!"

Pirms četriem gadiem es jūs intervēju, kad bijāt saņēmis balvu Gada cilvēks medicīnas izglītībā. Kas pa šo laiku jūsu dzīvē ir mainījies?

Ļoti daudz kas ir nācis klāt, un kārtējo reizi esmu konstatējis, ka 24 stundas diennaktī ir ļoti maz. Taču tas rada stimulu plānot laiku vēl labāk, jo tad paspēj daudz vairāk. Esmu gan hipotētiski domājis, ka būtu labi, ja mēs dzīvotu uz Jupitera vai Saturna, jo dienas tur ir krietni garākas…

Ļoti patīkami, ka pa šo laiku RSU studentu aktivitātes, t. i., viņu pētījumi, ir izgājuši starptautiskajā arēnā. Daudzi studenti pārstāv ne tikai RSU, bet arī Latviju starptautiskās studentu konferencēs un lielo profesionālo asociāciju starptautiskos kongresos, kur viņi ziņo par savas grupas rezultātiem. Tas ir pamatīgs solis uz priekšu!

Kāpēc jūs vadāt studentu zinātniskos darbus?

Pirmkārt, man ir interesanti. Un man ir interesanti tāpēc, ka studentiem ir interesanti. Sanāk tāds kā Vinnija kalambūrs par sniegu: "Jo vairāk snieg, tidlī, bums! / Jo vairāk tiek, tidlī, bums! / Mums sniega." Un tālāk: "Mums prieka." Pēc šīs filozofijas, studentiem ir interesanti, viņi kaut ko grib, un tas ir kolosālais moments, kad students iedvesmojas no tā, ko ierauga klīniskajā medicīnā. Ja viņš ir iedvesmojies, interesējas un nāk ar vēlmi, ka viņš grib kaut ko rakt, tad mans uzdevums ir nevis tikai iedot viņam lāpstu, bet arī parādīt, kur un kā rakt, bet nepadarīt viņu, teiksim, tikai par rakstnieku vai tehnisko darbinieku, jo ir svarīgi, lai viņš prot rakt radoši.

Ja studentam, beidzot augstskolu, ir jau vairāki citējamas datubāzes raksti kaut vai kā otrajam vai trešajam līdzautoram – tas ir lieliski, kā pirmajam autoram – tas ir izcili!

Protams, biežāk tā ir grupa, kas strādā, ne jau viņš viens veic pētījumu, jo medicīnā viens nav karotājs, lai gan nereti visai daudz var paveikt arī viens. Es negribu apgalvot, ka simtprocentīgi visiem ir jānodarbojas ar zinātni un pētniecību šo jēdzienu pamata nozīmē, katrs cilvēks ir individuāls, bet šādās aktivitātēs izkristalizējas tie, kuriem ir interese par ko vairāk, un tad viņš pēc tam pats prot organizēt pētniecisko darbu un pētniecības grupas, turklāt var labāk iemācīt nākamajiem, jo daļa no viņiem ir potenciālie pasniedzēji. Tā veidojas pēctecība.

Kā jau jūs minējāt, visi par zinātniekiem nekļūst, bet kāpēc topošajam ārstam būtu jāpievēršas pētnieciskajam darbam?

Students vai rezidents, kuram studiju laikā ir bijusi pieredze kaut kur rakņāties vai urķēties, strādājot pēc tam praktiskajā medicīnā, kā likums, neaizmirsīs, ka standartā normālam ārstam ir regulāri jāpalasa, jāpaskatās, kas jauns ir viņa jomā. Tas, protams, prasa daudz laika, bet, ja laiku plāno, tad to var izdarīt.

Vai ir viegli vadīt studentu pētnieciskos darbus?

Ja tu gribi, lai tas ir ar jēgu visiem, tas nav viegli. Jo students nāk un jautā, tad viņš vēl nāk un jautā, un tad viņš zvana, raksta e-pastus un īsziņas. Taču, ja es tam nebūtu gatavs, es to nedarītu!

Jāatceras, ka students vienmēr nāk ar labu un ka, iespējams, nākotnē viņš būs tavas komandas dalībnieks, ar kuru kopā izstrādāsi nopietnu darbu vai publikāciju.

Vai piekrītat būt par darba vadītāju visiem studentiem, kuri grib pie jums rakstīt kādu pētniecisko darbu?

Ir tomēr robeža, kas jāievēro, jo gribu, lai darbs ir izdarīts kvalitatīvi. Es parasti izvērtēju, kuru darbu vadīt, bet kuru novirzīt pie kolēģa, ja studenta izvēlētā tēma manam kolēģim der vairāk un ir interesanta.

Vai un ko jūs iegūstat, vadot studentu darbus?

Jā, noteikti iegūstu! Jo studentam nav rutīnas skatījuma. Ārstam ar ilgu gadu pieredzi ir tādas kā klapes uz acīm, bet studentiem, kā saka, ir svaigās galvas skatījums – kad ir problēma, viņš labāk spēj ieraudzīt laukumu, paskatīties uz risināmo jautājumu no citas puses. Un tas arī man liek aizdomāties un paraudzīties uz lietām no otras puses.

Miniet, lūdzu, dažus studentu pētījumus, kas visspilgtāk palikuši prātā pēdējā laikā!

Ketijas Apsītes un grupas pētījums par medikamentu mijiedarbību. Viņa piedalījās RSU studentu konferencē un ļoti profesionāli to darīja citās starptautiskajās ārvalstu konferencēs, piemēram, European Cardiac Arrhythmia Society, European Heart Rhythm Association kongresos, un tas jau ir līmenis.

Rūdolfa Vildes pētījums, kurā kolēģis ļoti interesantā skatījumā papētīja sirds ritma traucējumus. Viņš salīdzināja lēkmjveida paātrinātas sirdsdarbības (paroksismālo supraventrikulāro tahikardiju) ārstēšanas efektivitāti Latvijā trīs četru gadu laika griezumā ar citām Eiropas valstīs un secināja, ka mums ir tikpat labi ārstēšanas rezultāti kā Eiropā, turklāt mums ir mazāk blakņu, tāpēc ka Latvijā to veic ļoti pieredzējuši speciālisti. Vai šo speciālistu pietiek? Nē! Un šeit ir atbilde… Ja ir patiesa interese nākt šai komandā, tad "uz priekšu"! Protams, invazīvā aritmiju ārstēšana ir Lielā Māksla, ļoti sarežģīta, bet, ja tas patiesi interesē… Tikai jārēķinās, ka tas ir arī nedaudz dzīvesveids. (Smaida.)

Renātes Dressmanes un līdzautoru darbs par metabolo faktoru ietekmes analīzi un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas izplatību (publikācija apstiprināta starptautiski citējamā izdevumā). Pagājušā gada absolventu Irinas Rudakas darbi mirdzaritmijas ģenētikas izpētē un Mairitas Buklaginas darbs par Latvijas veterānu čempionāta basketbolā vīriešu komandām dažādās vecuma grupās, esošajām saslimšanām, kontroles datiem, kardiovaskulāro risku.

Pašlaik daži pētniecības darbi vēl ir procesā, kur strādā mediķu 6. kurss, pieslēdzas 5. kurss un tūliņ arī 4. kurss pievienosies. Sanāk tāda pēctecība pētīšanā. Ir jau izveidota laba datubāze, un var iznākt ļoti labi pētījumi.

Kas studentam būtu jāņem vērā, lai zinātniskā darba rakstīšana neizvērstos par smagu un nepatīkamu procesu?

Pirmais ir saprast, kas tevi vairāk interesē. Nevajag pētīt to, kas interesē kolēģi, vai to, kas paliek pāri! Paņem kaut ko savu! Lai tev pašam ir interesanti un lai no tā ir kāda jēga.

Medicīnas studentiem savs pētnieciskais darbs ir jāaizstāv 6. kursā, bet darbu pie tā viņš visbiežāk sāk jau 3. vai 4. kursā, kad rodas arī interese un kad viņš pievienojas kādai no komandām, jo pētījumi tiek veikti grupās. Tā viņš iegūst pieredzi, un viss nepaliek uz pēdējo brīdi.

Robeža, ko neļaujat pārkāpt studentam, kura pētniecisko darbu vadāt?

Ja īsziņas un e-pasti arī nakts laikā ir par lietu, tad nekādu robežu nav! Ja runājam par raksta redakciju vai starptautiskām tēzēm, tad vārds "vēlu" neeksistē! Jo mēs darām kopēju lietu.

​

Prof. Oskars Kalējs 2016. gada 17. martā RSU zinātniskajā konferencē

Kāpēc jūs Rīgas Stradiņa universitāti saucat par Gaismas pili?

Tāpēc, ka RSU ir universitāte šā vārda plašākā un īstenā nozīmē. RSU studentiem iemāca domāt radoši, nevis tikai mehāniski. Te iegūst nevis pliku izglītību, bet attīsta intelektu, veidojas personības. Iemāca studentam paraudzīties plašāk un nepalikt tikai profesionālim, kurš neko citu ne pa labi, ne pa kreisi neredz un nezina. Ārstam ir jābūt ar intelektu, respektīvi, kad viņš uz pasauli skatās plašāk.

RSU ir augstskola, kurā arī es esmu mācījies un no kuras ļoti daudz ko esmu ieguvis, un tagad es dodu savai skolai. RSU ir veidojusies un attīstījusies, un man ir liels prieks, ka arī es esmu savus spainīšus gaismas pienesis šajā mājā.

Vai atceraties sava studiju laika pētniecisko darbu vadītājus?

Man bija tā lielā laime strādāt kopā ar manu labāko draugu uz visiem laikiem, kurš bija mans klasesbiedrs no pirmās klases un sola biedrs no 7. klases, Jāni Jirgensonu. Viņš manā studiju laikā bija asistents, pēc tam kļuva par RSU profesoru. Diemžēl jau 11 gadus Jānis pasniedz medicīnu citā dimensijā. Gribu pieminēt arī Jāni Skārdu. Viņi bija mani pētnieciskā darba vadītāji, mani virzītāji, kuri man palīdzēja augt un attīstīties.

Par dažādiem ritma traucējumiem tajā laikā mani izglītoja asist. Juris Karpovs, tagad viņš ir Iekšķīgo slimību katedras asociētais profesors. Pirms studijām un studiju laikā strādāju ātrajā palīdzībā, un no tā laika gribu pateikt paldies dakterim Georgam Glazunovam, kurš man daudz ko iemācīja. Var teikt, ka viņš ir mans pirmais skolotājs kardioloģijā, kuram es par daudz ko esmu līdz bezgalībai pateicīgs.

Kas jūs pašlaik satrauc Latvijas zinātnē?

Viena no būtiskākajām lietām ir tā, ka zinātnei pietrūkst naudas. Ja mēs gribam kaut ko pētīt, ir vajadzīgs finansējums. Ar pildspalvu un zīmuli nekāda zinātne nesanāks! Ir vajadzīgas tehnoloģijas, laboratorijas, laboratorijas tehnika, personāls. Ja profesionālis ar doktora grādu par savu darbu pētniecībā saņem mazāk nekā Rimi krāvējs vai kasieris, diez kas nav. Daļa cilvēku šo situāciju nepieņem un pārtrauc strādāt pētniecībā, līdz ar to kopumā zaudē Latvijas pētniecība.

Mums ir divi projekti. Lieliski! Bet tas vairāk notiek ar lielu Gaismas pils palīdzību un atbalstu. Tāpēc es saku, ka Gaismas pils, jo RSU domā, lai notiek attīstība, nevis tikai tiek tērēti resursi bez stratēģiska skatījuma.

Kuru zinātnisko atklājumu jūs uzskatāt par vēsturē nozīmīgāko?

Ja runājam par medicīnu, tās ir trīs pamatlietas: aseptika un antiseptika, anestezioloģija un reanimatoloģija, kā arī antibiotikas. Trīs atklājumi, kas būtiski ir izmainījuši medicīnu mūsdienās. Ja pēdējos gadu desmitos, protams, ģenētika!

Pabeidziet, lūdzu, teikumu!

• Es esmu Oskars Kalējs.
• Es gribu jautri pavadīt šajā pasaulē vēl vairākus desmitus gadu!
• Es negribu palikt par kavēkli un bremzi.
• Es baidos no insulta un kara.
• Man nepatīk, ka čīkst, bet neko nedara, lai uzlabotu situāciju.
• Par miljonu eiro es būtu gatavs… Es mēģinātu patirgoties, vai nevar dabūt vairāk.
• Lai dzīvotu labi, ir jābūt darbīgam un pozitīvam optimistam.