RSU pārmaiņu līdzgaitnieks asociētais profesors Vitālijs Zirdziņš

Asociētajam profesoram Vitālijam Zirdziņam Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir kā otrās mājas. Šeit iegūta ārsta izglītība un līdztekus traumatologa ortopēda darbam Rīgas 2. slimnīcā strādāts visdažādākajos amatos – viņš ir bijis toreizējās Latvijas Medicīnas akadēmijas (LAM; tagad – RSU) rektora pienākumu izpildītājs, Medicīnas fakultātes dekāns, Ortopēdijas katedras vadītājs un docētājs, kā arī Studiju kvalitātes iekšējās pārraudzības dienesta vadītājs.

Garajā darba mūžā ir paveikts daudz, lai RSU būtu tāda, kāda tā ir tagad, – daudzpusīga, mūsdienīga un prestiža augstskola gan vietējiem, gan ārvalstu studentiem. Vitālijs Zirdziņš ir daudzu zinātnisko publikāciju, kā arī viena izgudrojuma (ķirurģisko operāciju knaibles ar vienlaikus liekšanas funkciju) autors. Turklāt mācību grāmatas studentiem Traumatoloģija un ortopēdija, kas tikko izdota prof. Andra Jumtiņa redakcijā, recenzents ir tieši Vitālijs Zirdziņš. Beidzot aktīvā darba gaitas augstskolā, aicinājām viņu uz nelielu sarunu.

Kuri bijuši spilgtākie jūsu karjeras posmi? Kādi bija lielākie izaicinājumi un sasniegumi?

Jebkura cilvēka darba mūža posmi dažādos laikos ir atšķirīgi. Man īpaši izaicinoši bija pirmie gadi pēc augstskolas beigšanas 1972. gadā. Toreiz tādas piecu gadu rezidentūras vēl nebija un praktiskās darba gaitas patstāvīgi vajadzēja uzsākt uzreiz pēc tikai vienu gadu ilgas internatūras izvēlētajā ārsta specialitātē. Man internatūra ķirurģijā noritēja Rīgas 2. klīniskajā slimnīcā, kur papildus ķirurģijai pilnveidoju savu pieredzi arī traumatoloģijā, un pēc tam visus turpmākos klīniskā darba gadus līdz 2010. gadam esmu strādājis par traumatologu.

Daudz lielu izaicinājumu bija, sākot LAM Medicīnas fakultātes dekāna darbu, – daudzu katedru pārstrukturēšana, valsts pārbaudījuma procesa pārveidošana, fakultātes sagatavošana pirmajām divām akreditācijas norisēm, darba organizēšana komisijai, kas izstrādāja ārsta profesijas standartu, jaunu pārbaudījuma veidu (piemēram, OSCE u. c.) ieviešana.

Dekāna amata pienākumu pildīšanas laikā tika uzsākta hospitēšana – docētāju vizītes citam pie cita lekciju un nodarbību laikā. Tam bija labi rezultāti, jo hospitēšana tika sākta ar domu nevis kontrolēt, bet gan iegūt pieredzi, savstarpēji mācīties. Vēl gan palika nerealizēta ideja par starpdisciplināro hospitēšanu, kas noteikti dotu kolēģiem ierosmes un idejas pedagoģiskā darba uzlabošanā.

Man uzticētie darba pienākumi RSU bieži nebija paveicami, strādājot vienam cilvēkam atsevišķi. Tādēļ bija daudz jāsadarbojas ne vien ar savas augstskolas kolēģiem un studējošajiem, bet arī ar citu Latvijas un ārvalstu augstskolu mācībspēkiem, strādājot dažādos projektos un organizējot seminārus un konferences par konkrētiem darba jautājumiem.

Kā vienu no būtiskākajiem sadarbības piemēriem var minēt sadarbību ar Skotijas Dandī (Dundee) Universitātes speciālistiem, kuri palīdzēja mūsu docētājiem apgūt medicīnas pedagoģijas svarīgākos principus. Kad 1994. gadā sāku strādāt par Medicīnas fakultātes dekānu, sapratām, ka docētājiem trūkst pieredzes medicīnas pedagoģijā. Mēs varējām dalīties ar savu medicīnas profesionāļu pieredzi, bet mums trūka metodikas, kā labāk studentiem to iemācīt. Sākot interesēties par iespējām iegūt šīs zināšanas, atradām sadarbības iespējas ar Dandī Universitāti, kur bija programma – medicīnas pedagoģija. Uzaicinājām profesori Mardžerī Devisu, kas ļoti labi izprata mūsu situāciju un deva mums nepieciešamās zināšanas un pieredzi.

Ievērojami atšķirīgāks bija darbs pēdējo četru gadu laikā, kad veicu RSU Studiju kvalitātes iekšējās pārraudzības dienesta vadītāja pienākumus. Tomēr, lai gan strādājot šajā jomā ļoti noderēja pieredze visos iepriekšējos amatos, tā īsti visu izvērtēt un realizēt bija iespējams, tikai pateicoties visu kolēģu un studentu sapratnei un līdzdarbībai.

Šajā periodā man bija pienākums arī vadīt komisiju, kas nodarbojās ar iepriekšējās izglītības vai profesionālās pieredzes izvērtēšanu un atzīšanu. Šī Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīva, kas Latvijā un RSU sākta 2012. gada janvārī, ir devusi iespēju jau vairākiem simtiem studijas pārtraukušām personām atjaunot studijas pat tad, ja ir bijis samērā liels pārtraukums.

Kā apvienojāt ārsta praksi un darbu RSU? Kam bija lielāks īpatsvars un ietekme?

Ārsta darbu klīnikā ir grūti pretstatīt darbam augstskolā. Tie ir ļoti atšķirīgi, tomēr savstarpēji ļoti atkarīgi procesi – lai lasītu studentiem lekcijas un vadītu praktiskās nodarbības, jābūt ne tikai atbilstošai pieredzei attiecīgajā specialitātē, bet arī pastāvīgai iespējai demonstrēt reālus pacientus. Pedagoģiskais darbs ir ļoti interesants, tas ir darbs ar jauniem, ieinteresētiem cilvēkiem, tas motivē un stimulē arī ārsta darbam.

Kurā laikā RSU piedzīvoja visstraujākās pārmaiņas?

Visai satraucošs bija divu gadu periods pēdējo gadsimtu mijā, kad valsts ierēdņi bija iecerējuši toreizējo LAM slēgt un pievienot citai augstskolai. LAM savu statusu saglabāja, tikai pateicoties augstskolas vadības mērķtiecīgai darbībai, kā arī kolektīva kodola saliedētībai un pareizai situācijas izpratnei. Tam sekoja augstskolas vēl straujāka attīstība – jaunu fakultāšu atvēršana un arvien plašāka ārvalstu studentu uzņemšana.

Ko no saviem studiju gadiem atceraties vislabāk?

Studiju laikā esmu daudz voluntējis – bez atlīdzības strādājis slimnīcā pieredzējušu speciālistu vadībā. Tagad šī prakse studentu vidū vairs nav izplatīta, bet agrāk tā bija laba iespēja iegūt pieredzi un kontaktus, iejusties mediķu saimē, kā arī izmēģināt, kura tieši specialitāte būtu piemērota. Vecākajos kursos es voluntēju vairākās ķirurģijas nodaļās. Man ļoti patika periods, kad vairāk par pusgadu nostrādāju pie Rasmas Ceplītes, kas bija ļoti aktīva ķirurģe onkoloģe.

Voluntēšana nav tas pats, kas prakse, jo prakse ir obligāta mācību procesa sastāvdaļa ierobežotā laika posmā. Parasti studenti brīvprātīgo darbu veica pēcpusdienās, brīvdienās – tad varēja izmēģināt visu, ko bieži vien mācību procesā laika trūkuma dēļ nevarēja. Tagad glābiņš ir Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs, kur studenti var apgūt dažādas klīniskās iemaņas. Atšķirība tomēr ir tāda, ka voluntēšana bija klīniska pieredze ar reāliem cilvēkiem, no kuriem var iegūt atgriezenisko saiti. Turklāt voluntēšana parasti notika lielajās Rīgas slimnīcās, kur pacientu plūsma ir lielāka un līdz ar to ir iespēja iegūt bagātīgāku pieredzi. Tāpēc es gribētu ieteikt mūsdienu medicīnas studentiem atjaunot šo voluntēšanas praksi.

Kā ir mainījies students gadu gaitā?

Gadu gaitā RSU daudz kas ir lieliski saglabājies un attīstījies, daudz kas ir mainījies studiju programmās un docētāju darba kvalitātes celšanā. Un jāatzīst, ka mainījies ir arī students. Pēdējos desmit gados studējošie ir kļuvuši ievērojami aktīvāki. Viņi atklāti pauž savu attieksmi par studiju procesa kvalitāti un nereti iesniedz arī konkrētus priekšlikumus. Studējošo pašpārvaldes pārstāvji regulāri piedalās RSU Senāta sēdēs, Dekānu padomes sēdēs un izsaka savu viedokli.

Runājot par studiju procesu, jāatzīst, ka pēdējā laikā var manīt, ka vidusskolu sniegtā izglītība nav ciešā sasaistē ar augstskolu studiju programmu. Būtu labi pirmajos kursos vairs nekavēties vidusskolā apgūstamajā mācību vielā, bet gan iet uz priekšu, kas tagad diemžēl nenotiek. Jāatzīst, ka tagad arī eksakto priekšmetu apguve vidusskolās nav tik intensīva kā agrāk, kas atstāj iespaidu uz topošo studentu zināšanām.

Kādā virzienā, jūsuprāt, būtu jāiet RSU, kā jāattīstās, uz ko jāliek uzsvars?

RSU turpmākās attīstības virziens patiesībā nekādas bažas nerada, jo oficiāli deklarētais attīstības atslēgas vārds ir kvalitāte. Nevar teikt, ka kvalitāti sasniegt vienmēr ir viegli, toties cildeni gan! To noteikti vēl varētu stiprināt starpdisciplināra un starpnozaru sadarbība ar citām augstskolām Latvijā un ārvalstīs, kas ir jau sākta.

Kvalitātei jābūt ne tikai padarītajā darbā, bet arī savstarpējās attiecībās. Gribētos vēl lielāku savstarpējo ieinteresētību, sapratni, labvēlību. Tagad ir ļoti tehnokratizējusies savstarpējā komunikācija, ir mazinājušies tiešie, personiskie kontakti. Bieži vien ātrāk rezultātu var panākt nevis rakstot neskaitāmus e-pastus, bet gan vienkārši piezvanot vai satiekot kolēģi. Protams, tehnoloģiju nozīmi mūsdienās nevar noliegt, bet gribētos, lai personiskie kontakti nemazinās.

Līdzšinējās RSU veiktās akreditācijas liecina, ka mūsu studiju programmas ir profesionāli sagatavotas, tomēr RSU ir labas iespējas attīstīt līdz šim netipiskus studiju kursus, piemēram, pirmā palīdzība un civilā aizsardzība studentiem, kas mācās ar medicīnu nesaistītās studiju programmās. Šādu studiju kursu jau ļoti profesionāli ir sagatavojuši prof. Oļegs Sabeļņikovs un prof. Ivars Vanadziņš. Studiju kursā ir paredzēta iespēja apgūt praktiskās iemaņas Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā, kas ir vienīgais Baltijā tik labi aprīkots mācību centrs. Tajā daudzas klīniskās prasmes apgūst medicīnas studenti, taču reālā dzīve liecina, ka daudz kas no tā būtu visnotaļ noderīgs arī citiem, ar medicīnu nesaistītiem studentiem. Ideja par šo studiju kursu man radās tajā briesmīgajā nedēļā, kad notika nelaime Zolitūdes veikalā, un daudziem cietušajiem sākumā pirms mediķu ierašanās būtu vajadzējis sniegt pareizu pirmo palīdzību. Arī ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaulē, man šķiet, ka praktiska pirmās palīdzības apguve būtu ļoti nepieciešama visiem RSU studentiem.