Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Darbiniekiem
Doktorantūras skola
Starptautiskā sadarbība

Apņēmusies pierādīt, ka no Eiropas austrumu daļas var nākt nozīmīgi sociālantropoloģiskie novērojumi, kas būtiski arī citām nozarēm, Oksfordas Universitātes asociētā profesore Dace Dzenovska uz nākamo gadu nobāzējusies Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).

Vasarā parakstītais sadarbības memorands ar Oksfordas Universitāti paredz, ka daļa Daces vadītā un Eiropas Zinātnes padomes finansētā projekta Emptiness: Living Capitalism and Democracy After (Post)socialism (Tukšums: Kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma) rod mājvietu RSU. Šī ir ne vien milzu atzinība pašai sociālantropoloģei, bet arī lieliska ziņa Latvijas sociālo zinātņu studentiem un pētniekiem. 

Dace_Dzenovska00.gif

Eiropas Zinātnes padomes grants ir visaugstākās izcilības apliecinājums. Vienīgais zinātnieks, kurš to līdz šim saņēmis ar Latvijas augstākās izglītības iestādes atbalstu, ir kvantu fiziķis Andris Ambainis.

Jā, šis ir ārkārtīgi īpašs grants! Finansējuma un laika ziņā tas ir ļoti dāsns, kas ļaus man tuvākos gadus vadīt ekskluzīvi – nedocējot nevienu studiju kursu un nododoties tikai pētniecībai. Latvijā, man šķiet, ir visai izplatīts uzskats, ka zinātnei pieskaitāmas dabas zinātnes fizika, ķīmija, kur ir kvantitatīvi izmērāmi sasniegumi un kas sniedz taustāmu pienesumu tautsaimniecībai.

Turpretī sociālajām un humanitārajām zinātnēm nav tik vienkārši – ir nemitīgi jāpierāda, kāpēc ir būtiski pētīt to, kā cilvēki domā un ko viņi dara.

Iespējams, tādēļ arī neviens no Latvijas sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem nav saņēmis šādu finansējumu. Trūkst institucionālā atbalsta.

Vai tas ir iemesls, kādēļ jūs jau ilgstoši strādājat ārpus Latvijas?

Jā, diemžēl sociālajām un humanitārajām zinātnēm Latvijā līdz šim iespējas bijušas daudz ierobežotākas nekā ārvalstīs, kur izredzes būt institucionāli atbalstītam ir plašākas. Es nebūtu varējusi sagatavot konkurētspējīgu projekta pieteikumu bez Oksfordas Universitātes finanšu, administratīvo un zinātnisko konsultantu palīdzības.

Taču nu jūs esat kļuvusi par RSU viesprofesori, un RSU ir parakstījusi sadarbības memorandu ar Oksfordas Universitāti, kļūstot par projekta sadarbības partneri. Projekts ir tikko sācies. Pastāstiet, lūdzu, par to pāris teikumos!

Projekts ilgs piecus gadus, un tā mērķis ir saprast tukšumu kā jaunu un daudzšķautņainu parādību, kas pamazām kļūst par mūsdienu kapitālisma un ar to saistītās dzīves telpas pastāvīgu sastāvdaļu. Pētnieki pēdējos gados daudz pievērsušies urbanizācijai, migrācijai un dzīvei megapolēs. Patlaban liela cilvēku koncentrācija notiek salīdzinoši nelielā skaitā megapoļu; faktiski, vairāk pilsētu saraujas nekā aug, īpaši Eiropā. Starp megapolēm atrodas ciemi, mazpilsētas, pilsētciemi, kuri tukšojas, no kuriem atkāpjas valsts un kapitāls, bet kāds vēl aizvien tur dzīvo.

Mani kā antropologu interesē, ko jaunu varam uzzināt par pasauli, ja padziļināti un salīdzinoši pētām šo it kā pazīstamo, bet tai pat laikā arī jauno parādību – tukšošanos.

Kas notiek ar šīm telpiskajām vienībām? Ko tas nozīmē – dzīvot vietā, kas tukšojas, pārvaldīt to. Pašvaldībām daudzviet ir jāpārorientējas no attīstības plānošanas uz tukšošanās plānošanu, kas ir grūti izdarāms, jo mēs visi esam mācīti dzīvot ar domu par attīstību kā progresīvu virzību uz aizvien labāku dzīvi un lielāku pārticību. Tukšošanās rada jaunus izaicinājumus, par ko mēs pat neiedomājamies – piemēram, ko darīt, ja māja brūk, bet īpašnieku nevar atrast? Kā rakstīt attīstības plānu, ja strauji rūk iedzīvotāju skaits?

Pētījums noritēs vienlaikus četrās valstīs – Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Vēsturiski tās ir bijušas saistītas teritorijas, kas attīstījušās atšķirīgos virzienos, katra pa savu politisko trajektoriju. Mana cerība ir ap šo četru valstu kodolu veidot plašāku intelektuālo kopienu, jo šie procesi, kaut atšķirīgi, notiek arī citās Eiropas valstīs. Uzzinājuši par projektu, man raksta no Spānijas, Portugāles, Itālijas, Polijas, Bosnijas, Serbijas, Bulgārijas un citām valstīm. Projektā cilvēki atpazīst savas pētniecības vai dzīves telpas problēmas un grib piedalīties šajā sarunā. Uzsvars gan projektā ir un paliks uz pēcpadomju valstīm, kas būs kā atskaites punkts vai pamats, uz kā veidot tālāku diskusiju.

Vai pareizi saprotu, ka šis pētījums ir lieliskas ziņas ne vien RSU pētniecības flangam, bet arī studentiem?

Jebkurā augstskolas struktūrvienībā, kur norit aktīva pētniecība, ap konkrēto jautājumu veidojas intelektuālās kopienas.

Studenti būs laipni aicināti kļūt par daļu no šī projekta intelektuālās kopienas. Varētu būt runa par kopīgu tekstu lasīšanu vai tematiskiem semināriem, kas notiktu papildus programmas ietvaros apgūstamajam.

Plānots ir sadarboties arī ar RSU Doktorantūras skolu.

Eiropas Zinātnes padome atbalsta Eiropas labākos zinātniekus, kuri jau pierādījuši savu zinātnisko izcilību un kuri startē ar pētījumu pieteikumiem, kas ir oriģināli. Kas savaldzināja Eiropas Zinātnes padomi jūsu projektā?

Domāju, idejas inovācija un metodoloģiskā pieeja. Uzmanības centrā jābūt fenomenam, ko visi ir ievērojuši, bet nevienam nav īsti skaidrs, kas tas ir un ko ar to darīt, vai arī visiem šķiet, ka tur jau viss ir skaidrs, bet es apgalvoju un pierādu, ka tomēr nav. Mēs ar pētniecības partneriem izmantojam jēdzienu "tukšošanās" nevis tādā nozīmē, ka nekā nav, bet tādā, ka notiek radikālas pārmaiņas, atkāpjas iepriekšējie faktori, piemēram, rūpnīcas savulaik industriāli attīstītajās Krievijas pilsētās, bet par to, kas nāk vietā, skaidrības nav.

Kādas metodes tiks izmantotas pētījumā?

Primāri tās būs etnogrāfiskās metodes, pētniekiem ilgstoši dzīvojot uz vietas. Pēcāk tās varētu papildināt darbs arhīvā, mājsaimniecību aptaujas, intervijas ar politikas veidotājiem, statistisko datu analīze, datu vizualizācija, kartēšana un tā tālāk. Taču primārais ir ilgstošs etnogrāfiskais lauka darbs un līdzdalīgs novērojums. Man tas šķiet bezgala būtiski laikā, kad visu paģēr tik ātri, arī pētniecībā. Īpaši to varēja novērot, sākoties Covid-19. Lūk, antropologi, pandēmija – metieties iekšā, nedēļu pētiet un dodiet rezultātus! Ir, protams, svarīgi saprast, kas notiek te un tagad, bet tam nepieciešams izstrādāt citas metodes.

Pasaulē, kas tik ļoti steidzas, ilgstošs etnogrāfiskais darbs draud izzust. Tas ietekmē arī to, kā mēs saprotam sarežģītas parādības.

Svarīgi ir piebilst, ka pētījums, kaut arī salīdzinošs, ir specifiski salīdzinošs. Tradicionāli salīdzinājums notiek caur abstrakciju, kad no vēsturiskās realitātes tiek izkristalizētas salīdzinājuma vienības. Piemēram, demokrātiska valsts. Vispirms tiek izveidota abstrakta definīcija un tad tiek pētīts, vai attiecīgajā vietā ir valsts, demokrātiska valsts, vai varbūt tā ir pirmsvalstiska politiska kopiena. Savukārt mēs pētījumā ņemsim tukšumu kā etnogrāfisku parādību, kas sastāv no konkrētām telpiskām, materiālām, sociālām parādībām un simboliskiem jēdzieniem, un pārcelsim šo sarežģīto parādību no vienas vietas uz citu. Respektīvi, mēs skatīsim vienu konkrētu vēsturisku parādību attiecībā pret citām konkrētām vēsturiskām parādībām, nevis visas attiecībā pret abstraktu tukšuma definīciju. Varbūt citviet puse parādību ir tādas pašas, bet jēga tiek piešķirta cita. Kā mums izdosies pārcelt šo komplicēto parādību – tukšošanos – uz citām ģeogrāfiskajām vietām, to mēs redzēsim.

Es sagaidu, ka visās vietās būt klātesoši kādi kopēji faktori. Piemēram, pasaulē patlaban dominējošais ir finanšu kapitālisms, kur pievienotā vērtība tiek radīta galvenokārt finanšu operāciju, nevis ražošanas rezultātā. Tas nenozīmē, ka ražošanas nav, tomēr vairāk var nopelnīt ar finanšu operācijām. Šis ietekmē pasaules telpisko konfigurāciju. Nevar būt, ka kāda no šīm vietām, kas ir mūsu projekta redzeslokā, to nav pieredzējusi. Bet sekas un reakcijas var būt dažādas.

Dace_Dzenovska01.gif

Sakiet, vai sociālantropologa izcelsme no postpadomju valsts ir viņa priekšrocība vai tieši pretēji – šķērslis?

Tā var būt gan priekšrocība, gan šķērslis. Sociālantropoloģijā ir vietas, kuras tiek uzskatītas par īpaši nozīmīgām, jo tur veiktie pētījumi veicinājuši zinātnes attīstību. Piemēram, Melanēzijā veikti pētījumi par radniecību (Marilyn Strathern), Amazonē – par alternatīvajām realitātēm (Eduardo Viveiro de Castro), Subsahāras Āfrikas daļā – par politiskajām kopienām (Max Gluckman). Ar Austrumeiropu nav šādu asociāciju. Gadu gaidā esmu novērojusi, ka ārvalstu sociālo zinātņu pētnieki reizēm brauc uz Austrumeiropu apstiprināt to, ko viņi jau zina, – ka mēs "atpaliekam" no Rietumiem noteiktos ne pārāk patīkamos veidos, ka pie mums valda nacionālisms, ka sliecamies uz kolektīvo domāšanu. Un tas viss ir slikti.

Es teiktu, ka te kaut kur zūd antropoloģijas pamatuzdevums – saprast, nevis nosodīt cilvēku visā viņa sarežģītībā. Piemēram, Piedrujā ir cilvēki, kam patīk Lukašenko. Antropologiem tas ir jāizprot, nevis saknē jānosoda, kas šīsdienas politiskajā kontekstā ir grūti izdarāms. Ar šo projektu mēģinu pierādīt, ka no mūsu reģiona nāk novērojumi, kas ir būtiski ne tikai sociālantropoloģijai, bet arī citām nozarēm.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt sociālantropologam?

Vispirms, es teiktu, ir jābūt ārkārtīgi pacietīgam – var būt tā, ka lauka darba gaitā ilgi nekas nenotiek, un arī tādā gadījumā tie ir dati. Antropologam jāpiemīt nepolitizētai, radikālai atvērtībai un jāpatīk cilvēkiem.

Protams, pētījumu var veikt arī tukšā ciemā, antropoloģija tagad iet virzienā, kur mēs sadarbojamies ar akmeņiem, sēnēm, dzīvniekiem un tā joprojām, taču ir jāspēj atrast ceļš pie cilvēka.

Antropologi bieži tiek atraidīti, bet, apstājoties pie pirmā "nē", pētnieks nekur tālu netiks. Tāpēc, pēc labākās poļu izcelsmes sociālantropoloģijas granda Broņislava Maļinovska tradīcijas, pētnieki brauc un dzīvo uz vietas, iedziļinoties konkrētās kopienas dzīvesveidā vai skatot, kā globālie procesi izspēlējas konkrētajā vietā. Nenoliedzami, mainīgā pasaulē jāatjauno arī metodes, bet ilgstošai un padziļinātai pētniecībai joprojām ir liela nozīme.

Vēl sociālantropologam jābūt gatavam sadzirdēt otra cilvēka sāpi. Šodienas pasaulē tik liels fokuss ir uz riskiem! Daudzas pasaules zonas kļūst par vietām, uz kurām pētniekiem neiesaka doties. Universitātes Rietumeiropā ļoti uztrauc tas, kāda būs sekundārā trauma pētniekam, kas devies, piemēram, uz vietu, kur cilvēki pārcietuši migrāciju, bēgļu gaitas, vardarbību. Protams, tas nav viegli. Mana studente patlaban veic pētījumu par bēgļiem no Austrumukrainas, un viņai ir nedaudz grūti –visi grib ar viņu runāt par šo sāpīgo pieredzi, viņa pamazām kļūst par tādu kā psihoterapeitu. Es viņu mierinu, ka mūsu reģionā cilvēki ļoti maz ir gājuši pie psihoterapeitiem un kaut kādā mērā sarunas virtuvē ar draugiem ir veikušas šo funkciju. Tātad antropologam jāspēj sevi pakļaut potenciāli nepatīkamām situācijām.

Mēs gan aizvien vairāk dzīvojam tādā pasaulē, kur sevi un citus tik ļoti sargājam, ka man šķiet – tāda īsta antropoloģija vairs nav iespējama.

Daces Dzenovskas CV īsumā

  • Kopš 2015. – asociētā profesore migrācijas antropoloģijā Oksfordas Universitātē 
  • 2009. – Kalifornijas Universitāte Bērklijā, doktora grāds sociālajā un kultūras antropoloģijā 
  • 2002. – Ņujorkas Universitāte, maģistra grāds sociālajā teorijā
  • Bijusi Marijas Kirī stipendiāte Oksfordas Universitātes Migrācijas politikas un sabiedrības pētniecības centrā
  • Pētnieciskās intereses: nacionālisms, liberālisms un tolerance; mobilitāte un migrācija; pēcpadomju kapitālisms; nākotnes politika. 

Projekts Emptiness: Living Capitalism and Democracy After Postsocialism

  • Finansējums: 1 929 263 eiro
  • Norise: no 2020. gada 1. septembra līdz 2025. gada 31. augustam
  • Pētniecības uzmanības centrā: Latvija, Baltkrievija, Ukraina un Krievija 
  • Projekta vadošā pētniece: Oksfordas Universitātes asociētā profesore Dace Dzenovska