Spēlēt augstākā līgā

Spēlētāja karjeru beidzis vien pērnvasar, VEF Rīga flagmanis nu bieži redzams tribīnēs, kad trenējas un spēlē RSU komandas, dodot motivācijas duku tiem, kuri ir laukumā. Sarunu virpinām gan ap talantu noturēšanu Latvijā, gan potenciālo Eiropas spridzekļu piesaisti. Sarunas beigās Jānis nosmej:

“Mums šodien daudz izskanējis vārds “profesionāls”, bet tas arī ir mūsu mērķu pamatā.”

Kā vada laiku ilggadējs valstsvienības kapteinis pusgadu pēc profesionālā sporta gaitu noslēguma?

Nogalināt sevī profesionālu basketbolistu bija psiholoģiski smagi – it kā šķiet, ka vēl jau varētu… Svarīgi ir prast īstajā brīdī apstāties. Man tas sakrita ar piedāvājumu vadīt VEF Rīga padomi, līdz ar to basketbolā vēl aizvien esmu, tikai nu jau kā funkcionārs, kluba vadītājs.

Ar basketbolu līdz šim saistīta visa mana dzīve. Daudzus gadus biju Latvijas izlases kapteinis, esmu spēlējis visās Eiropas stiprākajās līgās, uzkrājot gan pieredzi, gan kontaktus, un šī sporta virtuvi Eiropā un pasaulē pārzinu ļoti labi. Patlaban varu to visu likt lietā, un tas, ko daru, man ļoti patīk, jo rezultāti jau saredzami.

Jaunu perspektīvu iedeva sadarbība ar RSU, kas kļuva par VEF Rīga fārmklubu. Tas nozīmē, ka jauniešiem, kas netiek VEF pamatsastāvā, ir pieejamas profesionālas iespējas spēlēt un attīstīties ārvalstīs rūdīto treneru – Kristapa Zeida un Mihaila Hlebovicka – vadībā.

RSU jauniešiem nodrošina visu nepieciešamo infrastruktūru, vienlaikus mudinot turēt balansā sportu un mācības.

Jāņa bilance valstsvienībā ir ļoti bagāta – 170 spēles, tostarp septiņu Eiropas čempionātu finālturnīri. Foto no privātā arhīva

Cik svarīga, pēc tavām domām, sportistam ir izglītība?

Sportā, arī profesionālajā, tomēr ir būtiski neaizmirst par akadēmisko pusi – trauma var visam pielikt punktu vienā dienā. Turklāt adaptēšanās dzīvei pēc sporta būs vieglāka, ja kabatā būs diploms.

Man ir maģistra grāds tiesību zinātnē. Es neteiktu, ka bija viegli to apvienot ar profesionālo sportu, bet šo diplomu tagad ļoti novērtēju. Spēlējot Eiropā – Spānijas, Itālijas un Grieķijas augstākajā līgā – redzēju, ka tas nemaz nav tik pašsaprotami. Kad pasaki, ka tev ir maģistra grāds jurisprudencē, tad uz tevi skatās gandrīz vai neticīgi. To, kuri profesionālo sportu labi apvienojuši ar akadēmisko grādu, nav tik daudz. Taču es teiktu, ka tas mainās, un to arī īpaši gribētu uzsvērt jauniešiem –

konkurence ir milzīga, basketbolā kaut ko sasniedz viens no tūkstoša, tāpēc paralēli iegūta izglītība var būt ļoti no svara.

Man patīk ASV modelis, kur koledžu sports ir augsti attīstīts un jauniešiem, kuri grib vienlaikus gan sportisko, gan akadēmisko izaugsmi, ir daudz iespēju. RSU VEF sistēma nozīmē to, ka turpmāk uz ASV pēc šādas iespējas nebūs jābrauc – trenēties profesionāli varēs Rīgā, vienlaikus iegūstot labu izglītību.

Kā šī sadarbība izskatās no VEF Rīga puses?

Fārmklubs ir ļoti pozitīvs pavērsiens. Tas nozīmē, ka jauniešiem, kuri cīnās par vietu “lielajā” sastāvā, ir nodrošināts profesionāls treniņprocess.

Līdzko VEF Rīga ir problēmas ar spēlētājiem, uz treniņiem varam izsaukt jaunos. Šosezon jau vairāki spēlētāji debitējuši treniņos kopā ar lielo komandu.

Mūsu sistēmā ir arī spēlētāji, kas RSU jau absolvējuši un sevi profesionāli attīsta citā laukā. Viņi šādu profesionālu treniņprocesu ļoti novērtē. Piemēram, Latvijas gada balvas medicīnā laureāts neirologs Kristaps Jurjāns, kurš ikdienā strādā ar insulta pacientiem, ir viens no tiem RSU komandas veterāniem, kurš nāk uz individuāliem treniņiem arī pēc smagas dežūras slimnīcā. Tas ir iedvesmojošs piemērs jaunajiem!

Tu esi piesakāms kā RSU sporta aktivitāšu un sponsoru piesaistes koordinators. Saki, kā saredzi savu vietu RSU?

Esmu uzkrājis vērienīgu pieredzi un kontaktus, ko vēlos likt lietā, lai attīstītu RSU sportu, īpaši basketbolu. Sieviešu basketbola komanda, kuru trenē Matīss Rožlapa, patlaban startē Baltijas basketbola līgā, vīriešu – Latvijas basketbola 2. divīzijas līgā, kas šobrīd ir pārsaukta par Nacionālo basketbola līgu, un Latvijas kausā basketbolā. Pagaidām viss soli pa solim virzās uz priekšu, kā bijām plānojuši – komunikācija starp RSU un VEF vadību ir regulāra, treniņprocess norit, un to turpinām pilnveidot ar individuāliem treniņiem, video analīzēm. Treneri ir veiksmīgi iesaistījušies RSU sporta sistēmas attīstībā, un bieži notiek diskusijas, kas ir labi.

No kreisās: RSU sieviešu basketbola komandas kapteine Guna Lagzdiņa, sieviešu basketbola komandas treneris Matīss Rožlapa, RSU administrācijas un attīstības prorektors Toms Baumanis, RSU Sporta kluba vadītāja Laura Ritova, "VEF Rīga" padomes priekšsēdētājs Jānis Blūms, "RSU / VEF Rīga" vīriešu basketbola komandas treneris Kristaps Zeids un "RSU / VEF Rīga" vīriešu basketbola komandas kapteinis Rihards Ginters

Augstskolas ambīcijas sportā, jo sevišķi basketbolā, tuvākajiem gadiem ir ievērojamas – sākot ar infrastruktūru, kur galvenais notikums būs FIBA 2. līgas līmenim atbilstošās zāles būvniecība Cigoriņu ielā 3.

Investīcijas RSU Sporta klubā ir ļoti labas ziņas esošajiem un jo īpaši nākotnes studentiem. Jauno ēku plānots uzcelt līdz 2024. gada beigām, un tas būs nozīmīgs solis, kas ļaus treniņiem un spēlēm noritēt vienuviet. Līdz ar atbilstošu zāli, kas zina, varbūt arī VEF Rīga varētu spēles reizēm aizvadīt RSU sporta kompleksā.

Tagad tomēr esam kā viena liela komanda – RSU sports un VEF Rīga.

Patlaban RSU ceturtā daļa studentu ir no ārvalstīm. Vai ir plānots īpaši piesaistīt arī sportiski apdāvinātos ārzemniekus?

Tas būtu nākamais lielais izaicinājums, kas varētu nostrādāt kā papildu motivācija vietējiem studentiem. Veselīga konkurence vienmēr ir laba! Eiropā basketbols visattīstītākais ir Spānijā, arī Itālijā un Turcijā. Latvijā ir problēma ar gariem spēlētājiem. Varbūt var apsvērt piesaistīt studentus no Gruzijas, jo gruzīni ir gan talantīgi, gan augumā gari.

Stradiņa universitātes izglītība ir zināma Eiropā un ārpus tās. Tagad atliek plašāk komunicēt to, ka šeit papildus konkurētspējīgam diplomam iespējams arī trenēties un spēlēt augstā līmenī.

Tātad jāstrādā divos virzienos – jāveido sistēma, kas mudina Latvijas jaunos basketbola talantus palikt Rīgā, nevis doties uz ASV augstskolām, un, iespējams, jāpiesaista sportiski talanti no ārvalstīm.

Kopā ar meitu Rīgas lidostā, Latvijas basketbola izlasei pošoties ceļā uz Stambulu. Foto no privātā arhīva

Vai atminies sevi padsmitnieka vecumā – laikā, kad jāizvēlas augstskola?

Mana situācija bija nedaudz cita, jau 17 gadu vecumā sāku spēlēt profesionāli, bet mācības vienalga pavilku. Pat ja nebiju starp klases labākajiem, uzņēmības un savā ziņā nekaunības man netrūka – gāju un runāju ar skolotājiem, sēdēju kaut līdz melnai naktij, bet atzīmi dabūju [smejas – red.]. Izglītības nozīme man vienmēr tikusi uzsvērta, jo nāku no ģimenes, kur ir pedagogi, nu jau trīs – mamma, brālis un māsa. Viņi visi mani vienmēr ir spieduši izglītības virzienā, un pareizi darīja!