Topošā ārste Marija Luīze Kalniņa par ārsta misiju un darbu Covid-19 nodaļā: satraukums bija neziņas dēļ

“Mans pienākums ir palīdzēt pacientiem jau šodien,” saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes sestā kursa studente Marija Luīze Kalniņa. Jauniete ir viena no topošajiem ārstiem, kuri pašreiz strādā slimnīcās un palīdz gan ar COVID-19 saslimušo, gan citu pacientu ārstēšanā. Turklāt studente darbu klīnikā nav sākusi tagad, epidēmijas otrā viļņa laikā, bet jau vasaras sākumā. Jautājam Marijai Luīzei par iespaidiem klīnikā toreiz un tagad.

Kādēļ jau vasarā pieņēmi lēmumu uzsākt darbu slimnīcā?

Ārkārtas situācija sākās jau martā, studijas kļuva attālinātas, un es ļoti ātri sapratu, ka nevaru tikai sēdēt mājās, un tieši slimnīca ir tā darba vieta, kurā es varu palīdzēt vairāk. Tādēļ jau maija beigās sāku meklēt, kur varētu iesaistīties, un savu vietu atradu Stradiņa slimnīcā.

Kādi bija tavi pienākumi, kad sāki darbu, un kā tie ir mainījušies COVID-19 otrā viļņa laikā?

Es sāku un joprojām turpinu strādāt par medicīnas asistentu.

Kopā ar kolēģiem no dažādām nodaļām esam gatavi tērpties aizsargtērpā, uzņemt un aprūpēt COVID-19 pacientus.

Ir arī izveidotas īpašas COVID-19 pacientu jeb karantīnas nodaļas, kurās jebkurā brīdī mūs var pasaukt strādāt. Brīvdienām tiek sastādīti rezervistu saraksti, lai fiksētu, kuri medicīnas darbinieki būtu gatavi nepieciešamības gadījumā pavadīt kādu brīvdienu īpašajā nodaļā, kad ir liels pacientu pieplūdums un jāpapildina personāls vai jānomaina kolēģis.

Vai tev ir nedaudz bailes strādāt COVID-19 nodaļā?

Man bija satraukums pirms pirmās dežūras. Es domāju, ka šīs bailes bija ne tik daudz no pašas slimības vai iespējas saslimt, jo nodaļā ir aizsargtērpi un kopējā aizsardzība ir augstā līmenī. Es baidījos no nezināmā, no tā, cik smagi slimi būs pacienti, kādi jauni pienākumi man būs jāveic, un varbūt kaut ko nezināšu.

Domāju, ka lielākās bailes daudziem medicīnas aprūpes darbiniekiem, kuri stādā COVID-19 nodaļās, ir no neziņas par to, kāda var izvērsties ikdiena.

Tomēr līdz šim veiksmīgi tieku galā ar saviem pienākumiem, un tas ir devums arī manām jaunā mediķa prasmēm.

Ko tu teiktu citiem studentiem, kuri vēl domā, vai iesaistīties darbā slimnīcās?

Es labi saprotu, ka ir grūti pieņemt lēmumu, vai esi gatavs, vai jūties pietiekami droši, lai sāktu darbu slimnīcā vai kādā citā veselības aprūpes iestādē.

Es varu izteikt savu personisko viedokli, ka tas ir mans pienākums un aicinājums šobrīd, kad situācija ir vissmagākā, doties darīt to, ko vēlos darīt nākotnē – aprūpēt pacientus un paveikt visu iespējamo, lai palīdzētu veselības aprūpei.

Taču ikdiena karantīnas nodaļā un slimnīcā kopumā pašlaik ir ļoti smaga, aprūpēt pacientus ir gan fiziski, gan emocionāli grūti, tādēļ ļoti rūpīgi jāapsver, vai esat gatavs saistīt savu ikdienu ar kādu no šīm nodaļām.

Kā tu izvēlējies ārsta profesiju?

Domāju, ka nevis es izvēlējos ārsta profesiju, bet ārsta profesija izvēlējās mani. Man vienmēr ir patikusi zinātne, kā arī runāt un komunicēt ar cilvēkiem. Kādā brīdī vidusskolā sapratu, ka ārsta profesija ir tas zelta vidusceļš, kuru es meklēju, un kopš tā laika man nav bijušas šaubas par savu izvēli.