Topošie ārsti jau trešo reizi trenējas Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā ierīkotā simulētajā slimnīcā

Pirms strādāt ar reāliem pacientiem slimnīcā, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) topošie mediķi savā trešajā studiju gadā iziet māsu praksi īpaši iekārtotā, ar mulāžām, manekeniem, simulatoriem un arī pacientiem – aktieriem – pildītā slimnīcā. Šis divu nedēļu projekts, kur vispirms tiek strādāts improvizētā iekšķīgo slimību nodaļā un pēc tam – ķirurģiskajā nodaļā, noslēgsies piektdien, 13. janvārī, un Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā (MITC) tas tiek īstenots jau trešo reizi. Idejas pirmsākumi MITC kolēģiem radušies, redzot pandēmijas radītos ierobežojumus ārvalstu studentiem gūt praksi savās mītnes zemēs, tomēr projekts pierādījis savu nozīmīgumu un šobrīd turpina būt mācību procesa sastāvdaļa.

Simulētās slimnīcas galvenais uzdevums ir klīnisko prasmju attīstība drošā vidē. Kā uzsver MITC direktore Ieva Šlēziņa, augstskolā īstenotā simulācijā balstītā izglītība ir vērsta uz pacientu drošību un veselības aprūpes kvalitāti. Topošie ārsti un māsas izglītojas četros secīgos posmos: teorētiskās lekcijās, praktiskās nodarbībās, tāda veida prakse kā simulētā slimnīca un tikai tad darbs ar pacientiem reālā vidē. “Simulētajā slimnīcā strādā trešā gada studenti. Līdz šim viņi apguvuši daudz no teorijas, kā arī atsevišķas klīniskās prasmes, piemēram, intravenozu medikamentu ievadīšanu, defibrilatora izmantošanu vai urīnpūšļa kateterizāciju. Taču viņi to nav praktizējuši kopumā, kā tas būs reālajā dzīvē. Ja salīdzinām ar ko ikdienišķu, tad tas ir kā ar salātu gatavošanu – līdz darbam simulētajā slimnīcā studenti ir iepazinušies ar recepti un katrs savā nodabā pamēģinājuši sagriezt vienu sastāvdaļu. Nu sākas kopdarbs, kam jānoved pie rezultāta,” stāsta Madara Blumberga. Būdama ne vien MITC simulācijā balstītas izglītības attīstības vadītāja, bet arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas aprūpes māsa, Madara radusi lietas skaidrot vienkārši.

Projekts palīdz studentiem ne vien uzlabot noteiktas medicīniskās zināšanas un prasmes, bet arī darbu komandā un komunikāciju slimnīcas vidē – gan ar improvizētiem kolēģiem, gan ar pacientiem un pat viņu radiniekiem. Topošajiem ārstiem šajā simulētajā darba vidē jātiek galā gan ar mierīgiem un paklausīgiem pacientiem, gan tādiem, kuri pauž neapmierinātību un dusmas vai arī ir grūti pierunājami terapijai. Katram pacientam ir piešķirts scenārijs ar noteiktu diagnozi, raksturu un uzvedību. Pacienti atrasti gan ar sociālo tīklu, gan paziņu starpniecību. Kā norāda MITC komanda, daži jau ir veterāni – piedalījušies arī iepriekšējos simulētās slimnīcas projektos un šīs aizraujošās un sabiedrībai vērtīgās pieredzes dēļ gatavi tērēt pat savas atvaļinājuma dienas.

Papildus studentiem jāveic arī darbs ar ārstniecības un aprūpes procesu dokumentāciju: jāpilda laboratorijas nosūtījumi, jāizvērtē pacienti pēc noteiktām riska skalām, kā arī jādokumentē, ja notikusi nejauša saduršanās ar asiem priekšmetiem vai kādam pacientam ievadīta nepareiza medikamentu deva. Dienas laikā tiek atvēlēts laiks arī pārrunām ar mentoriem par pieredzēto, tiek analizētas situācijas, kuras turpmāk būtu novēršamas vai risināmas citādi. Tādējādi jau studiju laikā tiek iedzīvināta pacientu un ārstniecības personu drošības kultūra.
 
Lai topošie mediķi māsu praksi varētu iziet simulētajā slimnīcā, MITC kolēģi iegulda vērienīgu darbu. Scenāriju izplānošana, improvizēto medikamentu, mākslīgo asiņu, urīna un pat fēču izgatavošana, simulēto palātu un slimnīcas vides iekārtošana, mākslīgo brūču izveide, aparatūras uzstādīšana – tas viss prasa RSU simulāciju instruktoru, klīnisko simulāciju speciālistu un laborantu, kā arī medicīnas inženieru un citu speciālistu iesaisti. “Stundas nenoliedzami ir garas, bet šis ir tāds projekts, kurš sniedz tūlītēju un lielu gandarījumu. Tā gaitā studentiem jāmācās strādāt komandā, savā starpā dalīt atbildību un prioritizēt darbus, darīt vairākus darbus vienlaikus. Scenārijos iekļautas arī ārkārtas situācijas, lai studenti būtu gatavi krīzes situācijām, piemēram, tiek izspēlēta pacienta veselības stāvokļa strauja pasliktināšanās un reanimācijas pasākumu īstenošana nodaļas apstākļos, savukārt citā palātā tiek konstatēta paliatīva pacienta nāves iestāšanās un jāveic tālākās darbības. Projekta noslēgumā jaunieši nāk klāt un saka lielu paldies par šo treniņu drošā un uzraudzītā vidē, kur var kļūdīties un mācīties, nenodarot nevienam pāri,” stāsta I. Šlēziņa.