Pārlekt uz galveno saturu
Sociālā antropoloģija

Šie Ziemassvētki daudziem būs citādi. Bez skriešanas pa veikaliem un dāvanu gādāšanas, bez ciemošanās pie bagātīgi klātiem galdiem, bez pantiņu skaitīšanas vīram sarkanā vecīša kostīmā, bez svētku koncertu un ballīšu apmeklējuma. Bez daudzām tik pierastām un pašsaprotamām tradīcijām, kas Ziemassvētkus definēja iepriekš. Kāds, iespējams, to izjutīs kā milzīgu zaudējumu, tomēr noteikti būs arī tādi, kam gada nogale koronovīrusa ēnā dos sen gribētu mieru un klusumu. Par to, cik dažādi šajā laikā varam raudzīties uz notiekošo, un par  iespējām pārvērtēt ierastos uzskatus sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes sociālās antropoloģes Ieva Puzo un Anna Žabicka.

Kā jūs personīgi izjūtat šo laiku un kādām sajūtām gaidāt Ziemassvētkus?

Ieva: Es aktīvi strādāju, lai tiešām būtu gaiši un priecīgi – tādā izpratnē, ka šis gads prasa ļoti aktīvu iesaisti un domāšanu svētku virzienā  jau šajā brīdī (sarunājamies decembra otrajā nedēļā – aut.piez.).

Anna: Iespējams, ka šogad man pat būs eglīte, lai arī sen no tām esmu atteikusies. Vakar pansionātā (Anna savai disertācijai veic lauka darbu vienā no Latvijas pansionātiem – aut. piez.) kolēģi izdomāja pārējiem sagatavot pārsteigumu – rotāsim telpas. Esam sākuši griezt sniegpārsliņas, cepsim piparkūkas, pagājušajā nedēļā taisījām mīklu, nākamnedēļ žāvētus augļus šokolādē. Parasti šeit decembrī ir tik daudz koncertu, ka pansionāta iemītnieki vairs pat negrib nākt. Brauc ar un bez pieteikšanās. Šogad ir pilnīgi pretēji, nav absolūti nekā. Tikai skatoties fotoalbumus, nojaušu, cik aktīva kultūras dzīve šeit bijusi agrāk. Ir vienmulība.

Nav sajūta, ka šie Ziemassvētki prasīs lielāku piepūli?

Anna: Jā un nē. Saskaņā ar šī brīža ierobežojumiem svētkus drīkst svinēt viena mājsaimniecība, tas šo piepūli samazina, atkrīt ierastās skriešanas pa veikaliem. Tiem, kuri Ziemassvētku laikā spēj samazināt ātrumu, šie ierobežojumi pat kaut ko atvieglo. Citi ir pilnīgā neziņā, ko dāvināt mazbērniem, ja darba dienā uz veikalu aizbraukt nevari, bet brīvdienās daudzi nestrādā. Varbūt jāpieļauj doma, ka šogad var arī nedāvināt.

Ieva-Puzo-griezta.jpg

Šogad par tradīcijām vairāk jādomā atvērti, proti, jāatceras, ka tās kāds ir aizsācis, arī Ziemassvētku svinēšanu tādā formā, kā mēs to darām, bet tas nenozīmē, ka šīs tradīcijas nevar mainīties.

Ieva Puzo

Šogad mēs varētu pakoriģēt savus uzskatus par to, kas ir Ziemassvētki, kā mēs tos svinam, kā parādām savas rūpes tuviniekiem. Šis gads dod mums iespēju kaut ko mainīt.

Tas nozīmē, ka mēs šogad varētu restartēt Ziemassvētkus? Beidzot ir objektīvs iemesls ievērojami samazināt stresa līmeni.

Anna: Būsim godīgi: ļoti daudziem cilvēkiem galvassāpes rodas nevis dāvanu dēļ, bet gan tādēļ, ka jāpavada ilgāks laiks ar saviem radiniekiem. Ir izveidojusies tradīcija, pienākuma sajūta, ka gada nogalē ir jābrauc apciemot savus vecākus, citus radus, lai arī tu ar viņiem nesatiec. Amerikā ir veikti pētījumi gan par Pateicības dienu, gan par Ziemassvētkiem. Rezultāti uzrāda, ka šajā laikā pieaug depresija, trauksmes sajūta, jo cilvēki šo tradīciju ietvarā, no kura nespēj izkāpt, ir spiesti būt kopā ar tiem, ar kuriem nevēlas būt kopā. Līdz ar to es aicinātu abstrahēties no idejas, ka ģimene vienmēr ir kaut kas jauks un patīkams.

Ieva: Es piekrītu. Annas minēto iemeslu dēļ šis vienmēr ir spriedzes pilns laiks.

Priekšplānā iznāk cilvēku savstarpējās attiecības, jo vienreiz gadā mēs visi apņemamies šo ģimeni demonstrēt.

Spriedze kļūst vēl spēcīgāka, kad redzam visas skaistās lielveikalu reklāmas ar perfektajām ģimenēm, bērniem svētku kostīmos, skaisti klātajiem galdiem – ar tādām bildēm pilns arī feisbuks un instagrams. Tajā pašā laikā kopējais sociālekonomiskais nedrošības līmenis ir audzis, daudziem realitāte šajos svētkos ir jautājums, kā to dāvanu vispār nopirkt, ja esi zaudējis darbu vai nezini, kas notiks pat pēc mēneša. Spiediens nekur nepazūd.

Anna: Domāju, daudzi noteikti jutīsies atviegloti, ka nav jākomunicē, jo vēl ir arī  darba un pandēmijas radītais nogurums.

anna_zabicka.jpg

Gulēt mājās savā kompānijā arī nav slikti, jo tradīcijas nav akmenī iekaltas. Kā mēs redzam, tradīcijas var nodarīt arī daudz sāpju. Nevajadzētu uz tām skatīties nekritiski kā uz kaut ko nemainīgi brīnišķīgu.

Anna Žabicka

Ieva: Šogad ir lieliska iespēja pārdomāt savas vērtības –  kas tev personīgi ir svarīgi, kas tev īsti ir ģimene, kas jums kā ģimenei ir būtiski, distancējoties no uzspiestajiem priekšstatiem, kā Ziemassvētku laikā būtu jābūt.

Vai jūs saskatāt vēl kādus procesus, kas šogad notiks citādi?

Anna: Būs arī otra galējība – vientulības sajūta tikai pieaugs. Es to redzu arī šeit, pansionātā, kur vizītes ir aizliegtas kopš oktobra vidus, – vasarā drīkstēja satikties ārā. Ļoti ilgojas tie, kuriem ir tuvinieki un draugi, kuriem ir kam piezvanīt un ir arī tāda iespēja – tie ir priecīgi, bet daudziem šādas iespējas nav. Viņi dzīvo skumjās, turpretī, citi šo ārkārtas situāciju nebūt tā neizjūt. Tātad pat vienā iestādē sajūtas ir ļoti dažādas. Vairums gan atzīst, ka ļoti pietrūkst ierasto svētku pasākumu, nenotiek enerģijas apmaiņa, jo šie koncerti ir iemesls sanākt kopā. Tāpēc es domāju, ka šogad daudzi cilvēku trūkumu un distancēšanos izjutīs ļoti sāpīgi.

Nav noslēpums, ka Ziemassvētki ir īpaši gaidīti svētki bērniem, šogad vecītis klātienē nevarēs ierasties.

Anna: Jā, vecītis ir riska grupa, viņš nemaz nedrīkst tā staigāt apkārt. Vecākiem nāksies būt radošiem. Iespējams, ir pienācis laiks pavērst šo stāstu otrādi – šogad mums ir jārūpējas par vecīti.

Ieva: Manuprāt, mainās tas, kā mēs parādām rūpes vienam par otru. Antropoloģijā ir zināma klasiska eseja par Ziemassvētkiem. Tajā galvenais arguments ir šāds: tas, ko visi gaida, ir ne tik daudz dāvana, tas ir, materiāla vērtība, kā otra ieguldītais laiks – laiks, ko veltām dāvanu meklēšanai, laiks, ko pavadām kopā gatavojot, kopā baudot mielastu. Pašlaik ir brīdis, kad ir jāizdomā, kā šogad rūpes vienam par otru izrādīt.

Jāpiekrīt, ka šāgada Ziemassvētkiem ir lielāka rūpju garša.

Anna: Jāpiedomā, kā aizvietot ikdienišķās, jau automatizētās rūpju darbības. Viens no ierastākajiem veidiem līdz šim bija fiziska tuvība un klātbūtne. Tas šobrīd ir atcelts, un daudzi izjūt trauksmi un nomāktību, jo viņi saprot, ka nespēj atrast alternatīvu. Saku to bez nosodījuma, jo ir brīži, kad labākais, ko vari darīt, ir būt blakus.

Runājot par dāvināšanu, ziedošanu un labdarības akcijām, kas Ziemassvētkos tiek rīkotas ārkārtīgi daudz – ir dzirdēta tēze, ka šie pasākumi ir ļoti nepieciešami pašai sabiedrībai, jo šī ir mūsu iespēja savā veidā izpirkt grēkus. Šogad, izskatās, šis rituāls ir apdraudēts, jo nav iespējams ne doties uz bērnunamiem, slimnīcām, pansionātiem, ne nogādāt savas dāvanas citiem.

Ieva: Akcija Dod pieci un citi attālinātās ziedošanas aicinājumi paliek spēkā, un, cerams, tādēļ šogad būs vēl labāki rezultāti. Man tomēr šķiet, ka šajā došanā ir arī kaut kas ļoti egoistisks. Cilvēks nostājas varas pozīcijās un izlemj, kurš tad šogad būs pelnījis manu ziedojumu vai dāvanu un kurš nebūs. Ir tāda brīnišķīga eseja Eating Christmas in the Kalahari par antropologu, kurš pateicībā par kopā pavadīto laiku vietējiem iedzīvotājiem uzdāvina skaistāko vērsi, kas tiek nokauts Ziemassvētku mielastam. Bet pie viņa viens pēc otra nāk ciemata iedzīvotāji un sūdzas, cik sliktu vērsi viņš ir izvēlējies, kaut viņš zina, ka tas bija vislabākais. Dzīvojot šajā kopienā, antropologa rīcībā bija dažādi varas resursi, piemēram, cigaretes, medikamenti, kurus viņš varēja dot vai nedot pēc saviem ieskatiem. Izrādījās, šādā veidā vietējie mēģināja izlīdzināt attiecības, sajusties vienlīdzīgāki. Secinājums ir tāds, ka nepastāv brīva došana. Mums tikai šķiet, ka dāvinām bez nodoma, bet vienmēr kaut kas nāk līdzi.

Esot tāda prakse turīgu ļaužu vidū Ziemassvētkos pie sava galda ieaicināt kādu cilvēku no mazāk aizsargātajiem sociālajiem slāņiem. Vai šis nav par to pašu – tā ir nevis labdarība, bet varas žests?

Ieva: Nezinu, kā cilvēki līdz tam aizdomājas un kā pamato, ka tā ir labdarība. Tā drīzāk ir sava veida nabadzības pornogrāfija.

Anna: Tas man atgādina Ameriku. Detroita pirms gadiem bija ļoti smagā ekonomiskā situācijā, tajā bija un aizvien ir daudz pamestu ēku, daudz nodedzinātu. Tur dzīvodama, es dzirdēju no vietējiem, ka uz Pateicības dienu ļoti turīgie ļaudis apmetās viesnīcu augšējos numuriņos, lai varētu skatīties lejā, kā citi cilvēki dedzina mājas. Tas spilgti demonstrē varas izpaušanu un noslāņošanos.

Darbs zupas virtuvēs ir ievērojami labāks variants, jo visiem ir skaidra sava vieta un loma. Tur cilvēks velta savu laiku, savu klātbūtni, tur varas pozīcijas nolīdzinās. Citādi šāda pieeja ir tāpat kā skatīties no augšējiem stāviem uz degošām mājām.

Vai ārkārtas situācija, pulcēšanās liegums un satikšanās ierobežojumi neliek pašvaldībām domāt par jauniem pakalpojumiem cilvēkiem, kas dzīvo vieni? Kā viņiem radīt Ziemassvētkus?

Anna: Ir izveidota telefona līnija Parunāsim, uz kuru cilvēki var zvanīt un tapt uzklausīti. Konsultanti stāsta, ka pandēmijas laikā arvien vairāk zvana jauni cilvēki, kas ir vientuļi un izjūt trauksmi. Izmantošu iespēju un izteikšu savu viedokli par tviteri – es to saucu par stalto muguriņu sociālo vietni, morāles virsotni. Daudzi cilvēki, kas tur aktīvi komunicē, vienmēr zina, kā jums pareizi jārīkojas. Viens no viņiem – ceru, viņš lasa šo – pauda, ka pandēmija brīnišķīgi parāda, cik daudz mums ir tukšu cilvēku, ja reiz viņi savu identitāti spēj uzturēt tikai caur atrašanos plašākā sabiedrībā. Viņš sprieda, kāpēc cilvēkiem ir tik svarīgi iet uz krogiem, kāpēc viņi grib pulcēties, un pats arī atbildēja, proti, tāpēc, ka kaut kas ar viņiem nav kārtībā, jo, redz, viņš pats sēž mājās un viņam viss kārtībā. Man tas šķita tik ļoti iedomīgi un paštaisni, jo mēs taču dzīvojam ārkārtīgi dažādas dzīves.

Ieva: Uzreiz arī rodas jautājums: ko tu pats šādā veidā mēģini pierādīt?

Anna: Ir ļoti daudz cilvēku, kuriem šis laiks rada nenormālu stresu, tā ir milzīga vientulības sajūta, turklāt tagad viņiem ir atņemta iespēja būt cilvēkos, kas ir vitāli nepieciešama.

Ieva: Šo stalto muguriņu izrādīšana, laimīgam sēžot tviterī un rakstot šādus tekstus, ir neiejūtības demonstrēšana pret tiem, kuriem nav īsti izvēles, iet sestdienā ārā no mājām vai neiet, kuriem ir jāstrādā darbā, par kuru viņi pirms mēneša nenojauta un par kura nākotni arī nav drošības, lai kaut kā uzturētu sevi, savu ģimeni un nomaksātu kaut vai komunālos maksājumus.

Kā mums visiem kā kopienai virzīties cauri šai pandēmijai un tās radītajiem blakus efektiem?

Anna: Ar šābrīža polarizāciju ļoti pietrūkst tādas dāsnas attieksmes pret citiem, ieklausīšanās. Pirms kādu nosodīt, pacensties saredzēt otra rīcības iespējamos iemeslus, jo viņam, visticamāk, ir reāls pamatojums.

Ieva: Ieklausīšanās, empātijas, vairāk piedošanas, mazāk paštaisnuma. Ir tāds teiciens – diezgan nobružāts, bet tāpēc ne mazāk patiess par to, ka nevajag uzreiz mesties nosodīt kāda cilvēka rīcību, jo mēs nezinām, ar kādām grūtībām viņš attiecīgajā brīdī saskaras. Ja mums nav iespējas ieklausīties, tad mēs arī nezinām, ar ko šis cilvēks dzīvo, bet ieklausīšanās prasa veltīt laiku. Ja laika nav, tad mēs vismaz varam pieņemt bez agresīva publiska nosodījuma. Ikviens taču vēlas sastapties ar dāsnu attieksmi un izpratni. Ieklausies, sadzirdi un tver nopietni, ko cits saka. Es to arī sev reizēm atgādinu, pat raugoties uz 12. decembra Tautas varas frontes mītiņu.