Vides antropoloģe Guntra Aistara: mūsu interesēs ir izprast savstarpējo sugu attiecības

30. Starptautiskais Eiropas Lauku sociologu asociācijas (European Society for Rural Sociology) kongress no 7. līdz 11. jūlijam Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) pulcēs vairāk nekā 400 vadošo pētnieku no 37 valstīm. Aicinājām vides antropoloģi, Centrāleiropas Universitātes asociēto profesori Guntru Aistaru sniegt ieskatu pārtikas suverenitātes tēmā, par kuru viņa plašāk runās kongresā. 

Pārtikas suverenitāte mēģina uzsvērt to, ka katrai kopienai ir tiesības lemt par to, kādu pārtiku viņi vēlas audzēt, ko pārstrādāt, ko pārdot un ko viņi vēlas ēst, nevis to nosaka kaut kāds abstraktais tirgus. Pārtikas suverenitāte ir atkarīga gan no vietējiem vides apstākļiem, gan no sociālkulturālajām vērtībām, kas pastāv kopienā, gan arī no politiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem. Tāpat tiek ņemtas vērā patērētāju intereses: ko tad paši patērētāji vēlas lietot uzturā? 

Pirms tam tika uzsvērta pārtikas drošība, kas bieži tiek noteikta ļoti kvantitatīvā līmeni, piemēram, kad mēs runājam par to, cik daudz kaloriju katram cilvēkam ir vajadzīgas un kā tās nodrošināt. Bet tad mums pazūd kultūra, mums pazūd kulinārais mantojums, mums pazūd vietējās šķirnes. 

Savā kongresa ievadreferāta pieteikumā jūs rakstāt: “Klimata pārmaiņu laikmetā visām sugām, kas kopīgi dzīvo vienā ainavā, ir jāorientējas uz dzīvotspējīgu nākotni, ņemot vērā savstarpējās attiecības.” Kā iespējams panākt šo kopīgo vienošanos par līdzāspastāvēšanu dzīvotspējīgas, ilgtspējīgas nākotnes vārdā?

To  mēs nezinām. Tas ir mūsu izaicinājums. Mēs visi esam iemesti vidē, kur ir jāmēģina izdzīvot. Tā tas ir bijis vienmēr. Es savā darbā izmantoju dažas starpsugu antropoloģijas pētniecības metodes, kas balstās uz nosacījumu, ka uz cilvēku raugāmies nevis kā tādu, kurš būtu piramīdas augšgalā, bet, ka cilvēks visu laiku ir mijiedarbībā ar visām pārējām apkārtējām sugām, ir daļa no bioloģiskās barības ķēdes. 

Katra suga atsevišķi, bet arī attiecībā viena pret otru, mēģina pielāgoties klimata radītājām pārmaiņām. Piemēram, es mēģinu pielāgoties kā zemnieks vai kā zvejnieks, bet tāpat apaļais jūras grundulis, ronis vai kaut kas cits arī mēģina pielāgoties. Mums var izveidoties sadarbība, dažreiz mijiedarbība, dažreiz konkurence. Un šeit ir tie sadursmes punkti, kuros mēs spējam redzēt, ka mūsu pielāgošanās iespējas nav atkarīgas tikai no mums vai no politiskās sistēmas, bet no starpsugu mijiedarbības. Un, ja mēs uz šo jautājumu raugāmies no šāda skatupunkta, tad mūsu interesēs ir izprast savstarpējo sugu attiecības un līdzdarboties tādā veidā, ka tas nāk mums par labu, nevis, ka dzīvojam ar uzskatu, ka varam darīt visu, ko vēlamies. Mēs jau redzam, kādas ir sekas šādam domāšanas veidam, kur cilvēki ir centušies būt galvenie noteicēji, mainot procesus dabā. 

Jūsu pētniecības redzeslokā līdz šim bijuši bioloģiskie lauksaimnieki, tagad piekrastes zvejnieki, kas būtībā ir minoritātes mūsdienu tirgus ekonomikā. Kāda ir šo profesiju pārstāvju un viņu darbības loma ilgtspējīgas nākotnes veidošanā pārtikas suverenitātes kontekstā?

Es ļoti cienu cilvēkus, ar kuriem sadarbojos pētniecībā. Mēs varam no viņiem ļoti daudz mācīties. Viņi ir cilvēki, kuri savas darbības laukā visu laiku ir kontaktā ar vidi. Viņiem ir savi novērojumi par to, kādas izmaiņas laika gaitā vidē ir notikušas, kādas ir dažādu sugu attiecības. Viņiem ir zināšanas, kādu pilsētā dzīvojošajiem nav. Paradoksāli, ka pilsētās dzīvojošie un strādājošie mēģina regulēt zemniekus un piekrastes zvejniekus, un tā arī ir viena no lielākajām sūdzībām gan zemniekiem, gan zvejnieku vidū, ka tie cilvēki, kuri raksta regulas, labākajā gadījumā vienu reizi gadā aizbrauc apskatīties, kas notiek laukos. Turpretī tiem cilvēkiem, kuri katru dienu strādā uz lauka vai iet jūrā, ir ļoti konkrētas, niansētas un bagātas zināšanas par to, kas notiek dabā. Viņi savas aroda prasmes ir veidojuši, pielāgojoties dabas apstākļiem. Viņiem ir ļoti, ļoti daudz ko stāstīt par to, kā visi šie procesi notiek, un, ja mēs viņos neklausīsimies, tad, domāju, mēs gudrāki nepaliksim. 

Raugoties vēsturiski, piekrastes iedzīvotāji savu iztiku vienmēr veidojuši, mijiedarbojoties lauksaimniecības, zvejniecības un mežsaimniecības jomā. Jūra un sauszeme vienmēr ir ietekmējušas viena otru. Līdz ar to, ja vasarā ir vējains laiks, piekrastes iedzīvotāji strādājuši uz lauka. Kad ziemā jūra ir aizsalusi, viņi iet strādāt mežā. Šīs nozares agrāk nebija viena no otras nodalītas. Tagad tās ir gan nodalītas, gan industrializētas.

Pēdējos gados arī ir moderni runāt par aprites ekonomiku, kas būtībā ir viss sen aizmirstais – tās ir zināšanas, kuras šiem cilvēkiem jau ir.

Tāpat sabiedrībā attiecībā uz šo profesiju pārstāvjiem pastāv uzskats, ka tā ir kaut kāda pagātnes nostalģija vai ka mēs ejam atmuguriski ar kaut ko, kas jau ir novecojis. Gan zvejnieki, gan lauksaimnieki pastāvīgi novērtē paaudzēs mantotas zināšanas, skatās, kā tās var pielāgot mūsdienu apstākļiem. Viņu zināšanas nestāv uz vietās, tās ir apritē un attīstās.

Pievēršoties jūsu pētniecībai, vai un kā atšķiras bioloģisko lauksaimnieku dzīve Latvijā un Kostarikā reģionalizācijas un klimata pārmaiņu ietekmē?

Kad es sāku studēt doktorantūrā, man bija skaidrs, ka gribu strādāt ar bioloģiskajiem lauksaimniekiem Latvijā, jo pirms tam biju strādājusi vides nevalstiskajā organizācijā, kuras rīkotajās nodarbībās un semināros piedalījās bioloģiskie lauksaimnieki. Viņi bija ļoti inovatīvi, viņi gribēja mācīties jaunas zināšanas, viņi dzīvoja ar pārliecību, ka mēs varam dzīvot citādāk. Šī pārliecība tika balstīta inovācijās un prasmēs. 

Tajā pašā laikā es vēlējos redzēt, kas notiek citur pasaulē. Kad studēju Mičiganas Universitātē, man bija iespēja sadarboties ar profesoriem, kuri strādāja Centrālamerikā. Tā es sāku pievērst uzmanību tam, kas notiek tur. Centrālamerikā bija ļoti spēcīgi kooperatīvi mazajiem lauksaimniekiem. Tāpēc sākumā es vairāk nosliecos par pētniecību kooperācijas kontekstā un to, kā varētu palīdzēt mazajiem lauksaimniekiem, kuri strādā ar bioloģiskām metodēm Latvijā, vairāk kooperēties. Bija redzams, ka kulturālās atšķirības ir ļoti spilgtas: ņemot vērā kolhozu pieredzi, lauksaimniekiem bija ļoti grūti izveidot šos kooperatīvus, un tas nebija kaut kas, kas drīzumā varētu mainīties.

Tāpēc es pārorientējos uz kultūrekoloģiskajām vērtībām, cauru kuru bioloģiskie lauksaimnieki veidoja savas saimniecības kā ainavu elementus, kā sadarbojās ar citām sugām, lai izveidotu savas saimniecībās, un kā viņi pārstāv un aizstāv savas intereses lielajos tirgos (tajā laikā Latvija stājās Eiropas Savienībā, savukārt Kostarika bija pievienota Brīvās tirdzniecības līgumam ar ASV).

Šajā pētījumā bija interesanti novērot to, ka bioloģiskajiem zemniekiem Latvijā zeme un zemes kopšana bija pati svarīgākā, turpretī Kostarikā es novēroju, ka lauksaimniekiem nebija tik stipras saiknes ar noteiktu zemes gabalu, bet gan ar sēklām – lai kur arī viņi pārvietotos un lai kur atrastos viņu īpašumi, viņiem vienmēr bija līdzi no senčiem mantotās augu sēklas. Viņi turpināja audzēt dažādas kultūras no šīm sēklām. 

Es redzēju, ka dzimtas, vietas un identitātes izpratnes bioloģiskajiem lauksaimniekiem Latvijā un Kostarikā ir ļoti svarīgas. Un tad es mēģināju saprast, kā abās valstīs daudzveidība un mijiedarbību starp dažādām sugām palīdzēja izveidot zemnieku sētas vai saimniekošanas izpratni un kā birokrātiskie likumi bieži skaldīja vietējo iedzīvotāju izpratni. Vietēja izpratne par to, kas ir laba saimniekošana, bieži nebija savienojama ar likumu izpratni par labu saimniekošanu, un tad sākās konflikti.

Mēs zinām, ka Latvijā sākās sašutums par to, ka domāja, ka Eiropas Savienība ar subsīdijām un jauniem tirgiem nesīs lielus ieguvumus lauksaimniekiem, bet īstenībā daudzi vīlās, jo bija diezgan grūti sasniegt to, kas ir likuma pantā rakstīts, un savienot to ar savām vērtībām. Es daļēji aprakstīju šo procesu. 

Kā mainās izpratne par pārtikas suverenitāti piekrastes zvejnieku kopienā? Vai novērojamas līdzības ar bioloģiskajiem lauksaimniekiem? 

Lauksaimniecības pētījumā es tiešām novērtēju to, kādā veidā zemnieki, veidojot savas saimniecības un prakses, spēja sadarboties ar citām sugām, un ka tā bija daļa no pārtikas suverenitātes veidojuma. Zvejniecībā sugu vidū vairāk parādās konkurences elements. Piemēram, Baltijas jūrā ir parādījies apaļais jūras grundulis, kas ir invazīva suga no Melnās jūras. Sākotnēji tika domāts par šīs sugas izskaušanu, jo tā konkurē ar buti jeb pleksti par barības vielām – gliemjiem un mīdijām. Tajā pašā laikā, kad citu sugu zivju daudzums jūrā samazinās, daudziem zvejniekiem apaļais jūras grundulis kļuvis par ekonomisko pamatu. Apaļo jūras grunduli ēd arī mencas. Arī cilvēki to lieto uzturā, bet tas nav mūsu kulinārais mantojums. 

Pirms pāris gadiem Liepājā notika pirmais un, iespējams, pēdējais apaļā jūras grunduļa festivāls, mēģinot veicināt jaunas tradīcijas. Tagad zvejnieki ir iemācījušies, bet sākumā viņiem bija jāpielāgojas, kā pareizi ķert apaļo jūras grunduli. Tīklus un murdus vajadzēja pielāgot, jo apaļais jūras grundulis tīklos nāca lielos daudzumos, un sākotnēji zvejnieki nesaprata, kā šos tīklus no jūras dabūt ārā. Bija jāgriež pa daļām, sezonā bija jābrauc jūrā trīs reizes dienā. Apaļais jūras grundulis diktēja pavisam citādāku dienas ritmu piekrastes zvejniekiem.

Kulinārā prakse, savukārt, pielāgojas lēnāk. Kad runāju ar zvejniekiem, kuri piekrastē kūpina zivis, esot daži cilvēki, kuri tiešām vēlas apaļo jūras grunduli un nāk speciāli pēc tā. Ir citi, kuri saka, ka zivi nevēlas. Ja mēs vēlamies sadzīvot ar apaļo jūras grunduli, tad ir jāsaprot šīs jaunās tradīcijas, kuras ir arī jāiedibina.

Cits piemērs: agrāk Baltijas jūrā bija daudz mazāk pelēko roņu nekā pašlaik, bet roņu populācija aug, un tie ir kļuvuši par zvejnieku galveno ienaidnieku. Zvejnieks burtiski konkurē ar roni par zivīm. Zvejnieks ieliek savu tīklu jūrā, ronis izgrauž tajā caurumu un apēd vērtīgākās zivis – lasi un mencu. Zvejniekiem paliek nelāpāms tīkls un grūti iegūstamas kompensācijas par zaudējumiem, jo nav iespējams pierādīt, cik daudz zivju bija tīklā, pirms parādījās ronis. 

Ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mijiedarbība starp visām šīm sugām – apaļo jūras grunduli, buti, lasi, mencu, roni u. c. Cilvēks ir viens no visām šīm sugām. Cilvēks nevar vienmēr noteikt: "Es iešu un es ķeršu!" Dažreiz tīkls ir tukšs, dažreiz tīkls ir pilns ar jūras mēsliem. Līdz ar to, kā mēs nosakām to, kas ir mūsu pārtikas suverenitāte, ir ļoti atkarīgs no citām sugām, kā arī politiskajām un ekoloģiskajām ietekmēm.

Kā jūs vērtētu, kā jūtas mūsu piekrastes zvejnieki, atrodoties dažādu ietekmju vidū? 

Es domāju, ka zvejnieki jūtas aizskarti no visām pusēm – gan no roņiem, gan no likumiem. Manuprāt, ir izveidojusies ļoti liela plaisa starp vides aizsardzības jomā strādājošajiem un zvejniekiem, kuriem, kā jau es teicu iepriekš, ir ļoti bagātīgas zināšanas un kuri strādā ar metodēm, kuras ir viegli savienojamas ar vides aizsardzību. Tie nav lielie traļi, kas izsmeļ pilnīgi visu! Tā nav industriālā zveja! Viņi nav vainīgi pie industriālās pārzvejas. Ir jābūt lielākai sadarbībai starp piekrastes zvejniecību un vides aizsardzību. 

Arī RSU studentiem ir iespēja līdzdarboties piekrastes zvejniecības pētniecībā!

Jā, patlaban rit projekta Dzīve pie jūras simtgades griezumā trešais gads. Tas būtībā radās sarunā ar Jūrkalnes bibliotekāri – man pašai senči ir gājuši jūrā, un es vasaras pavadu Jūrkalnē, bet neko sīkāk par to nezināju. Tā nu es sāku interesēties un izlasīju Viļa Veldres grāmatu Dzīve pie jūras, kur 1937.–38. gadā viņš ar velosipēdu mēroja 500 jūras piekrastes kilometrus, apstājās dažādos ciemos un aprunājās ar zvejniekiem, skolotājiem un citiem, ko pa ceļam sastapa. Kopā ar bibliotekāri nodomājām, ka būtu forši to atkārtot! 

Rīgas Stradiņa universitātes sociālās antropoloģijas studenti pievienojas ekspedīcijām, kurās pievēršamies trīs galvenajām tēmām: zvejniecības praksēm, kulinārajam mantojumam un vides novērojumiem. Tāpat ekspedīcijās līdzdarbojas projekta partneri no Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts, RSU Sociālo zinātņu pētniecības centra un starpnozaru mākslas centa Serde. Ekspedīciju laikā intervējam vietējos novadpētniekus, apmeklējam muzejus, ja tādi ir, runājam ar zvejniekiem vai viņu pēctečiem, tiekamies ar saimniecēm, kuras prot pagatavot zivis dažādos veidos. Liels paldies šā projekta atbalstīšanā jāsaka Centrāleiropas universitātei Vīnē, Latviešu fondam un Kurzemes plānošanas reģionam.

Esam tikuši līdz Rīgas jūras līča centram. Šovasar ir plānotas divas ekspedīcijas Vidzemes pusē, Saulkrastos un Ainažos.

Pašreiz apkopojam lielu daudzumu informācijas un cenšamies ievākt un apstrādāt jaunu. Nākamgad ķersimies pie grāmatas rakstīšanas, kur atskatīsimies uz ekspedīcijās pieredzēto un uzzināto.