Viesdocētāja Baiba Zariņš ar Kanādas pieredzi bagātina māszinību studentus RSU

Kad pērn rudenī Kanādā dzimusī latviešu izcelsmes medicīnas māsa Baiba Zariņš devās no Toronto uz Rīgu, lai piedalītos konferencē Sabiedrība. Veselība. Labklājība, viņa nenojauta, ka šīs būs ilgtermiņa attiecības. Nepilna gada laikā Nipisingas Universitātes (Nipissing University) māszinību programmas vadītāja iepazinusi Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) gan kā vieslektore studiju kursos un doktorantu vasaras skolā, gan kā eksaminācijas komisijas priekšsēdētāja tiem, kas bez piecām minūtēm māszinību maģistri. Ārvalstu docētāju arvien lielāka klātbūtne ir viens no RSU stratēģiskajiem mērķiem – 2018. gadā augstskolas viesdocētāju un viespētnieku skaits sasniedza 16 % no visa akadēmiskā personāla. Visbiežāk RSU izvēlas docētāji un pētnieki no Zviedrijas, Itālijas, Lielbritānijas un Vācijas, bet nu jau pāris gadu arī Kanāda ir starp tām.

Baiba Zariņš, viesojoties RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā

Četru stundu braucienā uz ziemeļiem no Toronto, gleznainā vietā ezera krastā atrodas Nipisingas Universitāte. Kanādas mērogiem šī ir neliela augstskola (nedaudz virs 5000 studentu), taču tas nav traucējis tai kļūt par nacionāla mēroga inovatoru māszinību jomā. Lai risinātu medicīnas māsu trūkumu valstī un paaugstinātu to kompetences, Nipisingas Universitāte pirms 11 gadiem ieviesa jaunu māszinību bakalaura programmu (School Practitioner Program), kas atšķīrās gan saturā un formā, gan tajā, ka ir pieejama jebkuras jomas speciālistiem, kam vien ir bakalaura grāds. “Taču šim bakalaura grādam ir jānāk komplektā ar spēcīgu interesi par veselības aprūpes jomu, bez tā divu gadu laikā no nulles ielauzīties sarežģītajā māszinību pasaulē ir ļoti grūti,” nosaka Baiba. Studijas ir ļoti intensīvas, studenti paši kombinē apgūstamos moduļus ar deviņu nedēļu iksemestra praksi, un attiecību hierarhija šajā programmā nepastāv, proti, gan studenti, gan docētāji sevi dēvē par co-learners, mācoties citam no cita. “Protams, ka ir kompetences, kam jābūt apgūtām, šo programmu absolvējot, taču tas, kādu ceļu izvēlies šī mērķa sasniegšanai, lielā mērā ir paša studenta rokās,” uzsver Baiba. Viņa veikusi arī pētījumu par rezultātiem, kādus sniedz šī atšķirīgā metodoloģija, pēc kuras studē māszinību speciālisti Nipisingā, secinot, ka studenti ir augstāk motivēti, vairāk iedziļinās, kā rezultātā iegūst ne tikai viņi paši, bet arī pacienti.

Arī RSU māszinību studentu zināšanas uz Baibu atstājušas iespaidu. “Jums ir detaļās izcili sagatavoti studenti, kas nepārstāj vaicāt, kā un kāpēc. Vai nevarētu citādāk? Turklāt tehnoloģiskās iespējas – simulāciju iekārtas un manekeni, kas studentiem Rīgā pieejami, atstāja uz mani grandiozu iespaidu,” stāsta Baiba, pirms fotografēšanās izpētīdama SimMan 3G simulatoru. Māszinību studijas RSU pēdējo gadu laikā piedzīvo strauju izaugsmi – paralēli programmām latviešu valodā nu profesija apgūstama arī angliski, turklāt jaunajā akadēmiskajā gadā RSU topošās māsas skolos ne tikai Rīgā un Liepājā, bet arī Daugavpilī. Paralēli šim norisinās arī citas vērienīgas pārmaiņas – ar mērķi palielināt māsu profesijas prestižu, māsu mobilitāti un konkurētspēju darba tirgū, Latvijā mainās arī māsu izglītības saturs un profesijas standarts. Šīs izmaiņas, kā iepriekš jau norādījusi RSU studiju programmas Māszinības vadītāja Eva Cela, ir būtiskas, jo medicīnas māsu skaits Latvijā uz 100 000 iedzīvotājiem ir par 42 % mazāks nekā vidēji ES valstīs, un Latvija šai ziņā ir pēdējā vietā Eiropā. 

Arī Kanādā medicīnas māsu skaits ir problēma, atzīst Baiba, sakot, ka tiek aktīvi domāts, kā paplašināt interesi par šo profesiju. Nipisingas Universitātes māszinību programma, lai arī nav ļoti daudzskaitlīga, bet tomēr strādā kā viens no risinājumiem, jo piesaista medicīnas māsas profesijai ne vien svaigus vidusskolu absolventus, bet arī jau nobriedušus citu jomu profesionāļus, kuri māszinībās saredz savu aicinājumu. Pēdējos gados programmai piesakās arvien vairāk vīriešu.

Kanādā arī darbojas īpašas Nurse Practitioner klīnikas, kur medicīnas māsas ir gana sagatavotas, lai pašas uzstādītu diagnozi, nosūtītu uz izmeklējumiem vai interpretētu to rezultātus, izrakstītu medikamentus vai veiktu noteiktas procedūras sadarbībā ar veselības aprūpes kolēģiem. Šādi māsu potenciāls tiek izmantots pilnvērtīgāk un to autonomija aug, uzskata Baiba.

Viesdocētāja pārzina situāciju no abām pusēm, jo pati nostrādājusi University Health Network slimnīcā Toronto vairāk nekā 30 gadu. “It kā jau drīzumā varētu doties pensijā un likties mierā, bet mani tirda sajūta, ka ir jādod atpakaļ tas, ko esmu iemācījusies,” stāsta Baiba, piebilstot, ka tieksmi smelties zināšanas un ar tām dalīties viņā ielicis tēvs, kurš emigrēja no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Bērnībā Baiba ar māsu izveidojušas lāču un leļļu skolu, bet reizēm “audzēkņi” mēdza saslimt, un tad skola pārvērtās par slimnīcu. “Tā nu sanāk, ka mans bērnības sapnis par pedagoga un mediķa darbu vienlaikus ir piepildījies,” viņa nosmej, sarunas finālā sakot – lai arī biļete nākamajam braucienam uz Rīgu vēl nav nopirkta, taču šaubu nav – šāds pirkums būs.