Jānis Stradiņš

[1933–2019]

Ķīmiķis un zinātņu vēsturnieks, bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs un LZA prezidents (1998–2004), ilggadējs Letonikas un Nacionālās identitātes valsts pētījumu programmas padomes priekšsēdētājs (2004–2014).

Bija Latvijas Organiskās sintēzes institūta darbinieks kopš dibināšanas (1957), vadošais pētnieks, fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas organizētājs un ilggadējs vadītājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.

Profesors, ķīmijas habilitētais doktors (1968/1991), vēstures zinātņu goda doktors (1990), LZA akadēmiķis (1973), Vācijas Nacionālās zinātņu akadēmijas Leopoldina īstenais loceklis (1994), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis (1991) un Goda senators, Latvijas delegācijas vadītājs (no 1998), Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas un Saksijas ZA ārzemju loceklis.

Daudz publicētu darbu (arī starptautiskajos žurnālos) un monogrāfiju par molekulāro elektroķīmiju, fizikāli organisko ķīmiju, savulaik piedalījies oriģinālu nitrofurānu rindas medicīnas preparātu izstrādē, no kuriem furamags un furasols vēl tiek ražoti Olainfarm (tagad –Olpha), izveidojis (kopā ar R. Gavaru un L. Baumani) metodi brīvo radikāļu elektroķīmiskai ģenerēšanai un vienlaicīgai detektēšanai ar EPR metodi. Latvijas PSR Valsts prēmija (1980) un vairākas Mendeļejeva prēmijas. Latvijas Farmaceitu biedrības Goda biedrs.

Sistemātiski pētījis Baltijas zinātņu vēsturi kā vienotu procesu no viduslaikiem līdz mūsdienām, publicējis daudz grāmatu un rakstu par šīm problēmām Latvijā un ārzemēs. Baltijas asamblejas balvas laureāts (2010) un Latvijas Ministru kabineta balvas laureāts (2001). Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidents. Pētījis arī Paula Stradiņa zinātnisko mantojumu un izdevis to. P. Stradiņa balvas laureāts (1983). RSU, LU, LLU Goda doktors, RTU Goda biedrs.