Pārlekt uz galveno saturu
Mobilizējot zinātni

LV_ID_EU_logo_ansamblis_ERAF_RGB_1333_400_s_c1_c.jpg

Šis bloga ieraksts būs pavisam īss. Tas top svelmaina maija karstā vakarā kādā Podgoricas centra viesnīcā, kur esmu apmetusies pirmajā Melnkalnes lauka darba posmā.

 

PostDoc.png

Projekta/līguma nr.1.1.1.2/VIAA/2/18/275, Agreement No. 9.-14.5/88

Cītīgi rakstu e-pastus, atjaunoju kontaktus, kas tika nodibināti 2017. gadā INFORM projekta laikā, un mēģinu aptvert, vai un kas šajā valstī un pilsētā mainījies kopš pēdējās reizes, kad šeit biju. Pagaidām to gan vēl grūti pateikt, taču divas lietas gan krīt acīs. Viena no tām ir tas, ka Podgorica šķiet zaļāka un ka tās centrā ir vairāk publisku vietu, kur cilvēkiem vienkārši būt – piemēram, vairāk soliņu parkos, jauns pastaigu celiņš gar Moračas upi… Tajā pašā laikā izteikti acīs krīt milzīgais spēļu zāļu un ātro kredītu reklāmu skaits ielās. Par to sarunas ar pašiem melnkalniešiem vēl priekšā, taču ainu nudien rada grūtsirdīgu, liekot uzdot jautājumus par Melnkalnes sociālekonomiskās dzīves mazāk redzamo pusi – to, kas slēpjas aiz priecīgi čalojošu cilvēku sejām allaž pilnās kafejnīcās un restorānos.

Paralēli lauka darbam nekur nav pazuduši arī pienākumi Latvijā – galu galā, ir semestra beigu posms, dažādi termiņi, sanāksmes, sarunas ar kolēģiem un studentiem. Ar nelielu skaudību ik pa brīdim iedomājos par antropologiem, kas devās laukā laikā, kad informāciju tehnoloģijas nebija tik ļoti pārņēmušas mūsu dzīvi un varēja koncentrēties tikai uz būšanu pētījuma vietā. Šobrīd, veicot lauka pētījumus (un, protams, jebkāda cita veida zinātnisko darbību ārpus savas institūcijas un valsts), mēs tāpat uzskatām par pienākumu sekot e-pastu plūsmai, pievienoties Zoom sanāksmēm, iekļautos darbavietā norādītajos paveicamo darbu termiņos un tamlīdzīgi. Tā, piemēram, tieši pirms šī bloga ieraksta tapināšanas, es lasīju kādu bakalaura darbu un gatavoju tam atsauksmi – mana prombūtne neko nemaina faktā, ka šis darbs vienkārši bija jāizdara. Rīt ir ieplānota saruna gan ar kādu pētījuma dalībnieci Melnkalnē, gan ar potenciālu sadarbības partneri pavisam citā kontinentā.

Tādu darbu un darbiņu sakrājas daudz, un arvien vairāk saprotu, cik mentāli nogurdinoša ir šī paralēlā atrašanās divās dažādās vietās (un nedaudz arī laikos), kur katrā ir jāveic citi pienākumi, jārunā atšķirīgās valodās, jāseko dažādām vispārpieņemtās uzvedības un komunikācijas normām un tamlīdzīgi. Antropologi arvien vairāk un biežāk reflektē par metodēm, ko izmanto savā darbā, un šo procesu ir paspilgtinājusi arī Covid-19 pandēmija. Tajā pašā laikā par šīm paralēlajām dzīvēm arvien runājam salīdzinoši. Nez, vai tas tāpēc, ka tā jau šķiet pašsaprotama parādība – vai tāpēc, ka citiem izdodas labāk nodalīt dažādas darba vides?