Sendienās

Sveiki, šis ir stāsts no tiem laikiem, kad es, nu jau 40-gadniece, biju maza meitene. Ar vecākiem braucām pie vecmammas uz laukiem un gājām rudeņos sēņot. Meži Balvu rajonā (toreiz bija rajons) bija biezi un katrs brauciens izvērtās par meža karjeru un visādu citādu objektu apskati. Lieki teikt, ka bija savas sēņu vietas, bieži vien vienā reizē izsēņoja vienu vietu, tad pabrauca uz citu meža daļu - uz nākamo. Braucām mēs tik cilvēku, cik varēja saspiesties žigulī- tētis pie stūres, vecmamma blakus, es mammai klēpī, blakus vēl kaimiņš ar sievu, viņš bija liels sēņotājs un zināja visvairāk anekdošu. Es bieži vien mainīju savus sēņošanas pavadoņus, droši vien tāpēc, ka ar mani nekāda lielā sēņošana nesanāca. Tajā reizē gāju līdzi tētim un kaimiņonkulim (laikam Aivars, vai Arvīds, neatceros vairs vārdu). Pastaiga bija tik jautra (es iemācījos pāris anektodes, ko vēlāk lepni stāstīju biedriem mājās), ka mēs apmaldījāmies. Divi pieauguši vīrieši, turklāt vēl šoferi (!) apmaldījās mežā! Tieši tā toreiz (kad auto bija ekstra un šoferis augstas klases speciālists navigācijas jautājumos) visi brīnījās! :) Un bija tā 
- norunātajā laikā, kad visiem jāsatiekas, mēs izejam uz ceļa; ejam uz vienu pusi - mašīnas nav, ejam uz otru - nav tik un tā. Tā mēs turpinājām iet pa dažādiem ceļa atzariem, skaļi saukt, vai kāds mūs dzird, tik ilgi, kamēr atradām manus smiltīs atstātos zīmējumus, ar ko es īsināju laiku iepriekšējā pieturas punktā, kamēr ēdām sviestmaizes. Tas palīdzēja noorientēties un atrast pēdējo apstāšanās vietu, kur bija atstāta mašīna. Tajā jau labu mūs laiku gaidīja ļoti satraukta vecmamma, satrauka mamma un diez gan uzjautrināta kaimiņiene. Es jutos ļoti lepna, ka tieši manis dēļ atradām mašīnu! Mūsdienās to grūti iedomāties ar telefonu, navigācijas un citu gadžetu palīdzību, bet toreiz tikai pulkstenis, koku galotnes, kļūdaina atmiņa un veiksme palīdzēja atrast vajadzīgo virzienu. :)