Sēņošanas un ogošanas "zelta laikmets"
Sēņošanas un ogošanas "zelta laikmets" man šķiet bija pagājušais gadsimts. Cilvēku rocība bija ierobežota un arī veikalu plauktos neko daudz nevarēja atrast. 70.- 80.gadi sakrita ar manas bērnības un jaunības laiku. Ļoti spilgti atceros, ka mūsu ģimene katru rudeni devās "iekarot" mežus un purvus. Šajā pasākumā tika apvienots patīkamais ar lietderīgo. Piknikos doties mums nebija laika, bet sviestmaizes un tēja mežā uz cinīša mūžam palikušas atmiņā. Vēl tagad man ļoti patīk mežs un purvs, jo ar to saistās daudzas atmiņas.
Tātad sēņošana bija ļoti svarīgs pasākums ģimenes budžeta taupīšanā. Sasēņotās sēnes tika marinētas, sālītas un kaltētas. Ziemas ēdienkartē šie produkti mums nekad netrūka. Jau kā maza meitene pazinu lielu daļu sēņu. To man iemācīja jau mana vecmāmiņa. Arī viņas galdā nekad netrūka sēņu.
Ogošana bija vēl viens liels ģimenes kopā būšanas pasākums. Visspilgtākās atmiņas ir no dzērveņu laika. Kādreiz dzērveņot varēja sākt tikai stingri noteiktā datumā. Tad nu liela daļa latviešu tautas bruņojusies ar groziem , šajā septembra rītā, jau tumsiņā ieņēma starta pozīcijas pie purviem. Īstenībā tas bija vesels piedzīvojums, kas palicis atmiņā uz visu mūžu. Visas meža veltes tika rūpīgi pārstrādātas un sagatavotas ziemai. Mūsu pagrabs vienmēr izskatījās kā tāda kārtīga vāveres krātuve. Tur bija gan meža veltes, gan dārzeņi.
Tagad tas viss lielā mērā ir zudis, jo nav vairs tādas nepieciešamības. Veikalu plaukti cauru gadu ir pilni ar dārzeņiem un ievārījumiem un visu var nopirkt jau sagatavotu. Tomēr es cenšos savus mazbērnus aizvest uz mežu pasēņot ar cerību ka viņos iegruzdēsies tā dabas mīlestības dzirkstelīte, ar kuru mūsu paaudze izauga. Nekur nevar tik labi atpūsties kā dabā - mežā, purvā!
