Pārpilnība

Savā mūžā esmu sēņojusi daudz, man drīz būs 70, bet tikai 2 reiz esmu mežā redzējusi sēņu pārpilnību. Pirmo reiz man bija kādi gadi 10, pa vasaru dzīvoju pie vecvecākiem netālu no Amatas upes. Vecmāmiņa mums, vairākiem mazbērniem, iedeva grozus un aizsūtija uz mežu salasīt bekas pusdienu mērcei. Netālu no mājas bija neliels mežiņš. Mežā neko daudz nesalasījām, tāpēc izgājām mežmalā, kur starp krūmiem parasti ganījās kolhoza govis. No sākuma nesapratu, kas tie brūnie par cinīšiem zālē, bet kad piegāju tuvāk ieraudzīju baravikas no vienas vietas, nebija kur soli paspert. Cik atceros, bija vairāk par simtu noteikti. Vēl daudzreiz esmu tajā vietā bijusi, bet tik daudz vairs nebija nekad. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, atceros to sajūtu. 

Otro reizi, divus gadus atpakaļ, Valkas pusē. Izkāpu no mašīnas un ieraudzīju pilnīgi raibu, sarkanīgi dzeltenu, priežu mežu. Viss nosēts ar jaunām bērzlapītēm, ko mūsmājās sauc par podiņiem. Pie tam no 10 varbūt viens bija tārpains. Mašīnas bagažnieks tika piebāzts pilns ar sēņu kastēm, arī mašīnas aizmugurē viss sēdeklis ar pilnām sēņu kastēm un groziem. Pat klēpī vēl lielais grozs. Bijām priecīgas, ka atbraucām uz mežu divatā, tāpēc varējām visu mašīnu pielikt pilnu ar salasītajām sēnēm. Tagad ieejot mežā , vienmēr gribas, lai būtu kā toreiz, bet diemžēl nav. Atliek cerēt, ka varbūt izdosies tādu pārpilnību ieraudzīt vēl kādu reizi. Cerība jau paliek vienmēr...