Pa ceļam satiktais #lovenature
Ik rudeni (pēdējos gados jau vasaras nogalēs) ar ģimeni dodamies sēņot un vietām, ko man reiz ierādīja kaimiņiene (viņa turp brauc ar savu mammu). Jā, tāds netipisks gadījums - tiku paņemta līdzi uz citām sēņu vietām, ko parasti taču svešiem neuztic. Šeit tā teorija bija cita - sēņu un arī ogu (melleņu un brūkleņu) te tik daudz, ka pietiks visiem. Tā teikt, ja ir sēņu laiks, tad ir. Ja nav, tad nav nekur.
Jāatzīst, ka pilnus baraviku grozus es savā mūžā esmu redzējusi tikai Facebook un dzirdējusi par tādiem tikai stāstos. Man nav nācies ko tādu piedzīvot. Vai nu guļam par ilgu no rītiem, vai arī visu labumu nolasa "profesionāļi" darba dienās, kamēr es strādāju.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man sēņošana un ogošana nav par sēnēm un ogām, bet par meža gaisa elpošanu, klusuma saklausīšanu un reizēm arī kādu necerētu satikšanos. Pirms pieciem gadiem šāda satikšanās man, klīstot savos lielajos gumijniekos par izkaltušu un sausu smilšu ceļu, notika šajās pašās sēņu vietās. Es satiku zalkti. Viens pret viens. Ko es darīju? Protams, kā ikviens normāls cilvēks, ķēru pēc telefona un bildēju, bet pēc tam nopublicēju Instagram ar parakstu: Pa ceļam satiktais. Jo viņš patioešām bija uz ceļa, manā ceļā - nāca man pretim. Interesanti, ka man ar mežū saistās daudz stāstu, es dzīvoju mežā un vismaz pāris reizes nedēļā nūjoju mežā, nemaz nerunājot par sēņošanu un ogošanu, kad tāda iespēja uzrodas. Tomēr tieši šis stāsts man ienāca prātā, kad nolēmu iesniegt arī savu stāstu Savvaļas stāstu vācelē. Tā ir vienīgā reize, kad tik tuvu un tik ilgi sastapos ar kādu Latvijas čūsku un zalktis taču galu galā ir gudrības simbols! Laikam tāpēc atstājis sekas manā atmiņā vēl pēc pieciem gadiem.
p.s. starp citu, sākumā ierakstīju pirms pāris gadiem un tikai, kad Instagram arhīvā uzmeklēju bildi, ieraudzīju, ka tas bijis vēl senāk - daudz senāk 2019. gada 20.jūlijā, kas apliecina, ka sēņot braucam jau vasaras vidū.
