Latviskais laimes kods
Gribam vai negribam jāatzīst, ka ogošana un sēņošana ir viens no latviskajiem laimes kodiem. Var par to pasmieties, pavīpsnāt. Ar to var arī lepoties. Daudziem tas ir bijis izdzīvošanas un pat dzīves kvalitātes uzlabošanas avots. Tas noteikti nāk par labu veselībai – pastaiga svaigā gaisā ar regulāru noliekšanos, pietupšanos un pat ceļos mešanos. Kur nu vēl prieks un gandarījums par katru atrasto sēni vai ogu, ja to nav pārāk daudz. Sajūsma, ja sēņu pilns mežs un ogu kā nosēts. To nedaudz pabojā sēņu tīrīšana un pārstrāde pēc tam. Tomēr garšas kārpiņām ir baudījums, kad ziemā ir garda sēņu mērcīte vai aromātisks brūkleņu ievārījums pie pankūkām svētdienas rītā. Vai gaisīgs dzērveņu uzpūtenis ar vēsu pienu. Kur nu vēl pirmās gailenes vai beciņas saceptas sviestā ar jaunajiem kartupelīšiem un svaigām dillītēm. Manas pirmās atmiņas par sēņošanu ir no 70.gadiem. Tolaik bija svarīgi parūpēties par ziemas krājumiem, padarīt ēdienkarti bagātāku un daudzveidīgāku ar dabas veltēm. Tas neko nemaksāja, vien jāiegulda laiks un darbs. Par veselību un meditāciju mežā tad neviens nedomāja. Visu izšķīra saimnieciskais aspekts.
Tā nu man sešgadīgam meitēnam tika piedāvāts doties uz mežu mellenēs kopā ar omīti un Matildes tanti, kas bija omītes brāļa sieva. Ar viņām vienmēr bija interesanti, jo viņas mēdza stāstīt visādus stāstus no savas bērnības un dalīties dažādās gudrībās. Mežā gan bija jāpavada garas stundas un pats trakākais - jāceļas ļoti agri. Tētis pirms došanās uz darbu ar savu IŽ- Jupiter 3 aizgādāja mūs uz mežu, bet pusdienlaikā atkal mājās. Sešos no rīta jau bija jādodas ceļā. Mamma iepriekšējā vakarā vai agri no rīta bija sasmērējusi sviestmaizes, ietinusi papīrā žāvēta speķa šķēlītes un ielējusi burkā zaptsūdeni. Braucām uz vietu, kur auga mellenes. Matildes tante sēdās uz moča tētim aizmugurē, bet mēs ar omīti abas ietūcījāmies blakusvāģī jeb kulbā. Tur vēl tika ietilpināti grozi ar pusdienu maltīti. Matildes tantei uz rokas tumši zaļš emaljētais spainis. Tā nu dodamies ceļā. Pa meža ceļiem putekļi griežas pa gaisu vien, jo mans tētis ir veikls braucējs. Ierodamies mežā pašā rīta agrumā. Saule vēl knapi spraucas ārā starp priežu galotnēm, mellenājus klāj vēsa rasa. Te nu omīte dalās atmiņās kā ganos gājusi un siltās govju pļekās pēdas sildījusi. Lai gan manas pēdas arī ir vēsas, tomēr govju pļekās gan tās sildīt negribētu. Vispirms iekārtojam savu apmešanās vietu. Saliekam ēniņā ēdamo un dzeramo, lai saulē nesakarst. Uzsienam galvā kokvilnas lakatiņus, sabāžam bikšu galus zeķēs. Laikam jau lai ērces nelien, bet neatceros nevienu ērci no bērnības. Tad nu dodamies meklēt labākās ogu vietas. Ogu tiešām daudz un omīte ar Matildes tanti sparīgi ķeras pie darba, jo līdz pusdienai jādabū trauki pilni. Man ogas jālasa metāla krūzītē. Lasu ogas, gan krūzītē, gan “ādas maisiņā”, kā mēdza teikt mana omīte. Kad krūzīte pilna, izberu to omītes grozā. Kādreiz Matildes tantes emaljētajā spainī jeb kā viņa saka spannī. Staigāju te pie vienas, te otras un pļāpāju. Ap vienpadsmitiem taisām pusdienu pauzi. Maize ar speķi garšo vienkārši lieliski. Matildes tante atradusi mežā arī sviesta beciņu, tā esot ēdama arī bez cepšanas. Viņa to rūpīgi notīra. Jānovelk no cepurītes virsiņa, jānotīra apakša, tur tāda ne visai patīkama balta plēvīte. Pie speķa maizītes svaigā gaisā viss garšo gana labi. Kad ierodas mans tētis esam jau pielasījušas visus traukus, apsējušas tos ar marles lupatiņām un varam doties mājup. Ir arī laiks, jo saule karsē stipri, stipri un džinkstošos odus nomaina uzmācīgas mušas un dunduri. Manas plaukstas ir zilas, mute un mēle arī, pat zobi ir zilgani. Omīte pūlas kaut kā noslaucīt vismaz manu muti, bet pašai jau nav labāka.
Mājās mamma ar kaut ko sasmērē odu sakostās vietas un visu vakaru darbojas ar ogām - jāizlasa lapiņas, jāgatavo melleņu kompots un ievārījums. Arī brālis kārtīgi saēdas ogas gan no groziņa, gan visi kopā ēdam tās ar cukuru un pienu.
Gan omīte, gan Matildes tante nu jau aizsaulē, abas nodzīvoja garu mūžu - 90+. Arī mammas un tēva vairs nav. Meža tradīciju cenšos nodot tālāk savējiem. Abas meitas ir gan ogotājas, gan sēņotājas.
Viens no mūsu gadsimta piedzīvojumiem bija sēņošana Gaujas nacionālajā parkā Cēsu pusē pirms gadiem piecpadsmit. Abas ar meitu Evitu ar riteni aizbraucām līdz tuvējam mežam. Jau kādu stundu bijām sēņojušas, kad pamanu meita nekur nav redzama. Pāris reižu pasaucu, neatsaucas. Ūjinu vēl dažas reizes. Nav. Nu it kā pazust jau nekur nevar, nav nekādi mūža meži. Turpinu lasīt gailenes. Pēc brīža dzirdu soļus. “Kur tad biji pazudusi? Saucu tevi, saucu, bet tu nemaz neatsaucies. Redz te laba vieta, tur tālāk arī vēl gailenes ir…” runāju un runāju, tad pagriežos, lai tomēr uzmestu acis meitai, bet man pretī stāv spēcīgs vīrs armijas tērpā ar automātu rokās. “Tikai nesatraucieties. Viss ir labi. Mums mācības mežā.” Tad gan sasmējos, lai gan pirmajā mirklī bija šoks.
Vēl viens pieminēšanas vērts notikums bija pāris gadus vēlāk, kad jau mežā devos ar znotu. Viņam arī sēnes garšo. Mežu labi pazīstu, zinu, kur gaileņu, kur beku vietas. Dodamies gailenēs. Ak, Dievs – viss mežs pilns ar gailenēm. Nav kur soli paspert, bet visas tik mazas, mazītiņas, ka nav īsti jēgas lasīt. Nolemjam, ka jēdzīgāk būtu atbraukt nākamajā nedēļas nogalē. Spriežam, vai tik nepāraugs. Varbūt citi sēņotāji nolasīs, bet variantu nav. Visu nedēļu prāts nemierīgs. Nākamajā nedēļas nogalē ņemam grozus un uz mežu prom. Nonākam mūsu lieliskajā sēņu vietā…. Skats apokaliptisks. Mūsu sēņu mežs kā uzarts lauks. Mežacūkas visu rūpīgi uzrušinājušas. Vien dažas gailenes šur tur mums atstājušas.
Tā ar tām sēnēm. Un ogām. Šobrīd mazbērnus mežā vilinu. Gusts un Klāss rudens pusē apstaigā mūsu piemājas sēņu vietas. Mazdēls Jēkabs pēc pēdējās sēņošanas saka, ka es traka uz sēnēm. Jo viņš redz atradis vienīgo baraviku, bet vecmāmiņa ne par ko mājās nedodas, jo viņai arī baraviku vajag …
