Adrenalīns

Kāda drēgnā rudens dienā vēl pirms kara ar draugu un vienu baltkrievu domubiedru lasījām mušmires pamestā poligonā netāl no Garkalnes. Smīlāja sīks lietus un bijām mēreni apmaldījušies starp vienāda izskata priežu sila gabaliem un žļurkstošām, aizaugušām pļavām. Pēc pārdomu pīppauzes vienīgajā patvērumā - medību tornī - tomēr izdomājām cerīgāko virzienu. Tomēr tajā starp pļavu un mežu izrādījās aptuveni trīs metrus plats, gandrīz līdz augšai uzplūdis grāvis. Ne brist, ne lēkt, ne apiet apkārt. 
Par laimi, tuvumā bija darbojušies bebri: pāri grāvim gulēja divi vīrieša rokas resnuma bērziņi, otrā galā turoties lūzuma vietā pie bebra grauzuma spices. Žonglējot un balstoties duņainajā dzelmē ar blakus atrastajām maikstīm, brīnumainā kārtā viens pēc otra pieveicām šo izaicinājumu. Sēnes tika salasītas mēreni daudz, bet grāvis paliks atmiņā uz mūžu.