Lazdas un riekstošana

Bērnībā nekādīgi nesanāca pariekstot, jo, lai gan lazdu puduris netālu no mājas auga, rieksti bija ļoti retus gadus. Kas interesanti - arī tuvākajos mežos bija veselas lazdu audzes jau no pirmskara laikiem, bet tajos 1970. un 1980. gados tām lazdu audzēm apkārt bija izaudzis liels mežs, un vai nu tur tie koki neapputeksnējās, vai kā citādi - bet riekstu nebija. Bet tad, 2000. gadu sākumā biju Salaspils botāniskajā dārzā kaut kādā sakarā, un tur bija latviešu selekcionāru Gavara un Akera selekcionētās šķirnes lazdas. Nopirku 7 dažādus vēl zemus stādus, un iestādījām tos mūsu Rīgas dārzā. Tēvs īsti neticēja, ka no tām kas izaugs, salika ļoti cieši vienu pie otras. Kad tās, tādas pusotrmetrīgas izaugušas, deva milzu ražu, katrai rieksti citāda veida, tēvs aizbrauca viens pats uz to botānisko dārzu un iestādīja dārza otrā galā savu rindu. Nu jau pareizā attālumā. Tā nu mums aug vareni rieksti, katru gadu daudz, bet dažus gadus izcili daudz. Dalāmies ar draugiem, rīkojam novākšanas talkas, un gardi ēdam. Iznāk tā - bērnības nepiepildītais riekstošanas sapnis nu ir īstenojies bagātīgi. Visskaistākie lazdu krūmi ir agri pavasarī, kad lazdu spurdzes zied un dzeltenas izceļas pret zilām aprīļa debesīm, un nekas cits vēl dārza nezied. Kad tās lazdas tad papurina, noput dzeltens putekšņu mākonis, nosēžas uz sarkanajiem lazdu ziediņiem, un ir tāda sajūta, ka kaut kas skaists un vajadzīgs ir noticis!