Daba, miers, atradums un ieguvums
Manas bērnības vasaras mēs pavadījām Pierīgā, lai gan tālumā varēja redzēt Rīgas gaismas, mums bija lauku idille: pļavas, upīte un mežs. Kaimiņos dzīvoja fantastisks pāris, cilvēki gados ar īpašu sirdssiltumu un gaišumu. Opītis bija mežsargs. Omīte, savukārt, mūs visus mazos knēveļus veda mežā lasīt sēnes un ogas. Un kā man tas patika! Mēs cēlāmies agri, agri, apbruņojušies ar groziņiem un nazīšiem, devāmies meklējumos. Gailenes, bērzlapes, saulsardzenes un pa retam lielais atradums - kāda baravika. Omīte iemācīja, kas patīk katrai sēnei un kur būtu labākās vietas tās meklēt. Tas bija piedzīvojums un zināms azarts un izaicinājums - atrast, tad salīdzināt, kā katram veicies. Tik dabīgi un nepiespiesti es iemācījos izjust un saprast mežu.
Un tā tas arī palicis ir joprojām. Tā ir mana pozitīvā atkarība - katru gadu doties mežā sēņot. Mans Pierīgas mežs nu ir urbanizējies. Ir citi, kas, paldies Dievam un kāda veselajam saprātam, tomēr vēl nav pārvērsti kailcirtēs. Un šie citi meži man parādījuši, ka ne visos aug sēnes, lai cik vilinoši tie neizskatītos, sēņu vietas ir jāzina, jāsajūt un jāmeklē. Ja varētu saskaitīt noietos kilometrus un mežos pavadītās stundas, to būtu tik, tik daudz. Svešās vietās es reizēm apmaldos, bet tas nekad nav mani biedējis, es vienkārši turpinu iet, izzinu jauno mežu un mežs mani izved pareizajā vietā. Uz mežu dodot cieņpilni, pasakos meža mātei par labvēlību un dotajām dabas veltēm. Mežs sniedz mieru un tuvumu ar dabu, kas mūsdienu skrienošajā pasaulē ir tik svarīgi.
Mans interesantākais atradums mežā šķiet notika Suntažu apkārtnē. Brienot cauri brikšņiem, pāri grāvjiem un grūti izejamām vietām, es tālumā pamanīju kaut ko mazu un sarkanu. Pienācu klāt un sapratu - tas taču balons! Mežā! Nekurienes vidū! Jau tāds pusvītis un gaisu izlaidis, bet balons. Balonam klāt bija zīmīte - kāds pāris Vācijas pilsētā Bīlefeldē svinējis savu kāzu jubileju un tam par godu palaidis gaisā vairākus balonus, pievienota adrese. Atradumu pārnesu mājās, izpētīju, ka balons nolidojis vismaz 3000km, aizrakstīju šim pārim un saņēmu priecīgu atbildi, ka jā, jā, patiesi esam tie laimīgie un tas mūsu balons. Lūk, tā Suntažu mežs bija savienojies ar kādu ģimeni Bīlefeldē, Vācijā.
Sēņu kods ir manis neatņemama sastāvdaļa. To grūti aprakstīt, bet ieejot mežā es automātiski meklēju sēnes, pat nedomājot, manas acis meklē dzelteno krāsu gailenēm un tad sev ir jāatgādina, ka pag' vēl tikai pavasaris, gailenes vēl guļ. Sēņu kods ceļo - dzīvojot daudzus gadus ārpus Latvijas esmu sēnes lasījusi Gruzijā un, neticēsiet, pat Āfrikā.
Šobrīd no Rīgas esmu pārcēlusies dzīvot uz laukiem, mana lauku māja ir Madonas novadā. Un ziniet, kāds bija viens no priekšnoteikumiem lauku mājas vietas izvēlē - jā, jā, lai apkārtnē būtu sēņošanas un ogošanas meži. Un šis novads nepavisam man nav licis vilties. Tieši pretēji. Katru sezonu es atklāju jaunus mežus, jaunas sēņu vietas un jaunas sēnes, šeit es pirmo reizi savā sēņošanas pieredzē atradu lāčpurņus, visīstākos, tik garda dekikatese! Tā es iepazīstu un sadraudzējos ar apkārtni, manas bērnības meža sajūtas ir palikušas manī. Mežs ir dzīva radība, tik pārpilna un bagāta. Joprojām cieņpilni un ar pateicību par savvaļas veltēm un iespēju būt svaigā gaisā, dabā, klusumā un mierā. Mans lauku īpašums netiek pārvērsts ne lauksaimniecības zemēs, ne atdots mežizstrādei. Jā, es to kopju, taču mans nolūks ir atstāt to neskartu, dabisku, bagātīgu. Tas ir mans lielākais ieguvums - dzīve un kopā būšana ar dabu - īstu, dažādu, bagātīgu, mainīgu.
