Sēņu maiss
Jāsaka, ka es arī esmu no tiem latviešiem, kas bez meža veltēm nespēj iedomāties savu ikdienu, gan aktīvas sēņošanas un ogošanas sezonas laikā, gan ziemā. Tā, kā dzīvojam mežmalā- ejam pēc sēnēm 2-3 reizes dienā, kad ir tā saucamais "baraviku trakums" un tur pavadām no 5 līdz pat 8 stundām. Man, protams, sagādā lielu prieku un gandarījumu pats sēņu meklēšanas un atrašanas process, bet sēņu pārstrāde, it sevišķi, kad ierodies mājās pārguris... tad, nu, vienīgi atliek padalīties ar citiem sēņu kārotājiem. Tas, ir arī pienesums ģimenes budžetam. Mēdzu sēņot, gan viena, gan kopā ar dzīvesbiedru un suni Cēzaru.
Šoreiz bijām kopā ar vīru devušies uz mežu pavisam citā nolūkā- pēc neēdamajām meža veltēm, proti, bijām pēc priežu mizām, kuras var savākt zem nokaltušajiem kokiem. Mizas mēs izmantojam, kā rupjo mulču dārzā. Tātad- lielais, baltais cukura maiss jau pilns ar priežu mizām un vīram pār plecu. Tālāk, kā anekdotē- pretī iet sēņotāji..., nu, protams, ko viņi nodomā, varat iedomāties. "Tik daudz sēņu, ka jānes jau ar maisu ārā!" Sēņošanas gaitās esot, diezgan bieži ir gadījies arī tā- vietējie pagasta ļaudis, ieraugot, ka eju no meža ārā, griež mašīnu apkārt.
Esmu mežam pateicīga un novērtēju šo brīnišķīgo iespēju savienot lietderīgo ar patīkamo. Tā, kā mežā pavadu daudz laika ir gadījies tur atrast ne tikai derīgas meža veltes. Jā, pareizi domājat- tā ir atkritumu sērga, kas var sabojāt visu pastaigu. Nekas cits neatliek, kā savākt, ja tas ir iespējams. Tāpēc man maisā, ne vienmēr ir sēnes.
