Dzērveņu purvs

Došanās mežā sēņot un reizēm arī ogot ir bijusi mūsu ģimenes tradīcija kopš sevi atceros - piemēram, agrā rudenī braucot ar Ērgļu vilcienu līdz kādai nelielai pieturai škietami nekurienes vidū un brienot dziļi mežā. Nu, tā es vismaz to atceros - kā regulāru un gaidītu piedzīvojumu. :) Tomēr šoreiz stāsts ir par ko citu. Kādā vasaras dienā laukos brālēns piedāvāja aizsperties uz netālu purvu palasīt dzērvenes. Domāts - darīts. Sēdāmies uz viņa "javiņas" (ak, 90ie) ar groziņiem rokās un devāmies uz purvu. Tur gan priekšā bija gluži negaidīta aina - čūskas. Visur čūskas. Un man ir aizdomas, ka odzes, bet to pat nepētīju, jo šķita - viņas ir visur! Un nevis "normāli" satinušās gulēja čupiņā, bet slīdēja apkārt! 5 minūtes purvā, un es izmuku ārā. Mājupbraucienu pat neatceros un citas detaļas arī ne, bet par šaušalīgo sajūtu, kad gar kājām pāri mīlīgām sūniņām un starp dzērvenēm lodā čūskas, šersmulīši metas joprojām.